Tas ir tā, ka sapulcināti kādi 8 – 12 bundzinieki vienā ansamblī un viņu rīcībā nodoti dažādu izmēru instrumenti, sākot ar konservbundžas lieluma un beidzot ar tik milzīga apjoma pannām, kādas spiesti berzt puiši mazgāšanas līdzekļa "Fairy" reklāmās. Nu, un uz šiem tērauda gabaliem, kurus mūsu valstī nekavējoties nodotu metālu pieņemšanas punktos, ducis muzikantu nospēlēs jums visu ko no Mocarta līdz Bono. Latvijas himnu nospēlēs! Jebko nospēlēs! Autors tomēr tiktāl neiejūsminājās no steel pan mākslas, lai iegādātos vietējo klasiķu plaši piegādātos attiecīgās mūzikas kompaktdiskus kā suvenīrus. Nopirku otra populārākā – Jamaikas regeja – mūziķu paraugstundu, sapresētu CD izmērā. Atgriezīsimies gan uz Svētās Katrīnas pakalna, lai lūkotos tālāk pār saulaino Grenādu. Tā kā melnie ir diezgan kustīgi, dažādi avoti min gan 90, gan 93, gan 98 tūkstošus iedzīvotāju visās trijās salās kopā. Kāds tur zvejā aizgājis, kāds pie radiem uz Ameriku aizbraucis, kāds zem palmas piesnaudies, kad viņus visus skaitīja, skaidrs, ka precīzus datus nedabūsi. Galvaspilsētā Sentdžordžā gan diezgan precīzi reģistrēti 34 tūkstoši. Balto suga Grenādā pārstāvēta pagalam necili, tikai pieci procenti pavalstnieku ir baltie vai indiešu ieceļotāji, kamēr maksimums – melnie, ogles melnie un nedaudz kūdras brūnie bijušo cukurniedru un garšvielu plantāciju darbinieku pēcteči. Jā, es jums jau stāstīju, ka nekā pārsteidzoša, salīdzinot ar citām Vestindijas salām, Grenādā nav – tie paši 27 – 28 "ūdens kā piens" temperatūras grādi jūrā, kolibri lidinās, vējiņš kustina tādu pašu bugenviliju, puansetiju un hibisku lapiņas, un vienīgi dežurējošais mākonis virs pakalniem var sajaukt kārtis tiem cilvēkiem, kuri reklāmu brošūrās pārliecināti dragā, ka būsiet nobraukuši uz vietu, kur no Ziemassvētkiem līdz Lieldienām "nekadnelīstlietus". Grenādā uznāk – es lietošu skaistu un īsti vietā latvisku vārdu – tūces. Tās ir apmēram tikpat ilgas, cik jūs no rīta skalojaties dušā. Kādreiz 30 sekundēs aprasinieties, bet citreiz ņematies 10 minūtes kā tāds nīlzirgs. Tomēr Grenāda nudien ir slavena ar savu otro pavārdu "garšvielu sala". Tur bijis nags un pareizais biznesa kompass grenadiešu vecvectēviem, kuri noorientējās stādīt garšvielu kokus un krūmus tad, kad Eiropa atklāja cukurbietes noslēpumu un Karībās visaplīk likās, ka ar līdz šim ienesīgo cukura dedzināšanu no cukurniedrēm ir galīgā šreijā un tūtā. Ne velti Grenādas karogā ir muskatrieksts, vietējais melnais zelts. Tas te aug apmēram kā lazdas Latvijā, tikai mēs savus riekstus nograužam paši vai izbarojam vāverēm, grenadieši savus importē pa visu pasauli kā otri lielākie ražotāji aiz Indonēzijas. Muskatrieksts ir 36,5% kopējā salinieku eksporta tilpumā un gadā ieber valsts kasē ienākumu par 34 miljoniem Austrumkarību dolāru, kas atbilstu kādiem 10 miljoniem latu. Grenāda ir zeme, kur vienā kvadrātmetrā aug tik daudz garšaugu kā nekur citur uz zemes. Muskatriekstam pievienojiet vēl ingveru, kanēli, krustnagliņas un vietējo safrānu tumeriku. Nu jā, var teikt: šī zeme smaržo. Protams, ja jums mājās būtu tikpat daudz berzta muskatrieksta kā putekļu pirms sestdienas ģenerāltīrīšanas, arī latviešu saimnieces to pakaisītu kur vairāk nekā tikai aknu pastētēs vai kādai kūkai. Specijas, pirmkārt, ir galvenais suvenīrs no Grenādas. No tā paša muskatrieksta, nerunājot par tradicionālajiem konditorejiskajiem izlietāšanas veidiem, vietējie gatavo arīdzan ziepes, eļļas, sveces, knišļu atbaidītājus un pat vīrestības zāles. Tējkarote brūnā rieksta pulvera pienākas katrai jūsu ruma punša kokteiļglāzei, pat ja jūs samaisītu klasisko alu un šņabi, bārmenis nekavētos apbirdināt to ar garšīgo vielu. Pēdīgi rieksta čaumalu tāpat nemet ārā, jo no tās sanāk gaumīgi dakstiņi pagatavotās tortes jumtam un to var izvārīt zupās tāpat kā made in Grenada laurlapas. Kas attiecas uz grenadiešu saimniecēm, viņas vienkārši iedzimti zina, kad un kas no lielā speciju klāsta virumam jāliek klāt. Kad jāiemet šķipsna, kad jāpiešauj karote, kad jāliek saujām un kad pietiks ar dažiem graudiņiem. Viņas notrāpīs – aha, te krustnagliņas būs par sīvu, te vajadzēs pimento piebērt, aha, zirņu zupa rada gāzes, bet piesīpelētais ingvers garantēs, ka nekas jums tur pa zarnu traktu un lejpus nerūks. Īsi sakot, neviena vietējā šefpavāre nekad neko nepārsāla un nepārpiparo. Bet ko viņa dod ēst? Ļoti netālu no jūras, bet ļoti tālu no svaigām zivīm dzīvojošiem latviešiem, bez šaubām, ies pie sirds, ka grenādiešu tīklos gan saskrien zivis, kuras viņi nekavējoši nodod pludmales viesnīcu virējām un cepējām. Vispatīkamākais, ka ap šo salu laikam nešaudās pārlieku lieli zemākās jūras produktu klases – astoņkāju un kalmāru – bari, un ēdienkartēs kā lielāko trumpi izrāda augstāko zemūdens iemītnieku klasi – garneles un omārus. Svaigu zivi vai tīģergarneli vislabāk ir elementāri sačurkstināt uz pannas un pēc tam apmiglot ar citronu sulu, bet grenādiešu lopiņu pagatavošanas metodes vismaz man liekas kā zinātne, māksla un kara noslēpums. It sevišķi daudz lietoto speciju dēļ turp uz izpēti vajadzētu komandējumā doties vismaz kādam no frančiem izrakstītam ķēķa metram, ja ne Latvijas virtuves pirmajām lēdijām Monikai Zīlei ar Ņinu Masiļūni. Tas jums nav desu maizīti sasmērēt, tur uz uguns jāliek no vismaz 20 ingredientiem saridāts pods. Es jums varu tikai pateikt, ka no vecuveciem laikiem un karstā klimata ietekmē tur ciena sasālītu gaļu un zivis, ko pirms viršanas – cepšanas atmiekšķē. Tāpat no senu dienu receptēm joprojām modē ir sautējumi tikpat kā nacionālo ēdienu rangā. Tāds, piemēram, pepper pot vai piparu pods ir gaužām baudāms virums. Tur podā samet ķiplokus, sīpolus, kaudzē cūkgaļu, vēršgaļu, putnu, pēc principa – ņem visu, kas stāv pieliekamajā, un liec, lai sūt. Citā nacionālajā ēdienā kalalū pirmā numura lieta ir spinātiem līdzīgās vietējā dasheen koka lapas, un vēl liels favorīts Grenādas saimniecēm ir maizes koka auglis. Pat priekš vietējās vēstures piesavināts stāsts par kuģi "Bounty" un tā kapteini Bleju, kas veda maizeskoka stādiņus no Taiti, lai introducētu to Karību salās, lai moriem būtu ko likt uz zoba. Īstenībā "Bounty" nemaz neturēja kursu uz Grenādu, bet gan Jamaiku vai kur tur, un līdz galam arī netika, jo sadumpojušies matroži veco zēnu kapteini Bleju nolaida šaubīgā laivelē pa vējam okeāna vidū, paši "introducēdamies" neapdzīvotā Pitkērna salā. Nu, un to bēdīgo stāstu Grenādas historiogrāfi atgādina "bezmaz tepat netālu no mūsu krastiem notikušu". Nemaz tik bēdīgi viss jau nu gan nebeidzās. Matrožus pie rājas neuzvilka, Bleju kalmāri nesagrauza, un viņš laimīgi tika izglābts, bet maizes koka dēstus tak vēlāk aizveda un ieviesa visā Karību reģionā. Laikam jau Grenādas kulinārijā visplašāk, jo, kad tur puiši ballītēs sakāvušies, par zaudētāju parasti saka – šitais vairs ilgi nebūs maizes koka augļa ēdājs. Latviešiem, kas raduši, ka baltmaize veļas no debesīm, nevajadzētu iedomāties, ka Grenādā tādi paši batoni karājas kokos. Nē, maizes koks šo vārdu valkā tādēļ, ka dāsni un bagātīgi ražo savus par batonu jau nu gan krietni prāvākos augļus, respektīvi, "cep tā kā maizi". Gastronomiskās sadaļas beidzamā piezīme: labi, ka grenādieši nav rada musulmaņiem un katru pļavā vai kūtī augušu lopiņu tur par šķīstu, tīru un ēdamu un ka viņi arīdzan nav rada Taizemes iedzīvotājiem, kuri pilnīgi visu dzīvu radību uzskata uzturā lietojamu esam, ieskaitot sakaltētus siseņus un, teiksim, skudrulāčus. Šad un tad pavēnī var pamanīt citus Dienvidamerikā diezgan plaši audzētas garšvielas piedāvātājus, kurus autors iesākumā noturēja par "daj zakuriķ" diedelētājiem. Tomēr viņu ar pirkstu iztaisītie pīpēšanas paraugdemonstrējumi īstenībā nozīmēja, ka viņu pašu tabakmaki ir samērā pilni ar baudvielu, kurā viņi par attiecīgu summiņu dolāros labprāt dalītos arī ar jums. No šīs puses nacionālo kolorītu diemžēl nenobaudīju, jo diez vai vietējā policija uz šīm narkobūšanām skatās caur pirkstiem, un negribējās ar. Toties pilnīgi nekontrolēti darbojas daži dzīves nedienu piemeklēti kungi noskapstējušos virsvalkos, kurus autors samērā dāsni apveltīja ar viendolāra banknotēm – dažas no tām, kā autoram teica, aizgāja bērnu patversmes, skolas vai nespējnieku nama uzturēšanai. Tā ka esmu samērā plaši darbojies Grenādas sociālās palīdzības programmu īstenošanā. Ļoti karstos apstākļos tomēr ir iespējams samērā brīvi pārvietoties, jo arī saules nogurdinātie melnie džentlmeņi nebūt nav pārlieku uzmācīgi ar savu gliemežu kolekciju, garšvielu krellēm un palmu lapu cepurēm un pat 1 USD nodevas prasījumu sociālajai notes vajadzībai – nekas netraucē jūsu sirds un maka mieru šajā jaukajā palmzemē. Lai mans lasītājs nenodomā, ka Grenādā ir pavisam Ēdenes dārzi, bez raižu un rūpestu, ka pietiek tik iegādāties salmenīcu, ar ko pasargāt pauri no saules, un kādreiz pabraukt jūrā, izlasīt zivis no linuma. Nē, šiem 440 kvadrātkilometriem tāpat ir sava valdība, kas diendienā lauza galvu, ko neviena salmenīca nespēj pasargāt no pārkaršanas, risinot darbaļaužu problēmas. Es nemaz vairs negribu krist krāgā mūsu hokeja halles būvētājiem, kad esmu pieredzējis, kā velkas kriketa laukuma izbūve Grenādā. Tur, redziet, arī sasauc lielu preses konferenci, piedaloties sporta ministram, departamentu atbildīgajiem vadītājiem un reģiona kriketa federācijas priekšniekam. Nu, un abi klātesošie rotācijas mašīnu šakāļi ņemas šiem visiem kost kājā. Čīkst, jā, ka tur zemes īpašumus atsavinās, kokus cirtīs un diezi" kādas aizdomīgas būvfirmas piesaistīs. Redz, tāds Damokla zobens karājas pār jebkuru sporta būvi kauču tā hokeja halle, kriketa laukums vai Vasjuku šaha pilsēta. Nekā daudz nesaprazdams no kriketa, autors laiku pa laikam vēroja šā sporta veida nacionālā čempionāta mačus, jo tie notika zālienā pašā viesnīcas "Coyaba" vārtpriekšā. Atklāšanas parādē piedalījās tādas komandas kā "Viņas majestātes cietumi" ar devīzi "To protect un to rehabilate" ("Sargāt un atveseļot"), "Carib" (vietējā vienīgā alus brūvētava), "Laukceltnieks", "Lauku aukstumveikali – saldēta putnu gaļa, atvēsināta gaļa un zivis", kā arī vietējo vadošo viesnīcu kolektīvu un Grenādas vienīgā būvmateriālu un elektropreču veikala pārstāvji. Atvainojiet, ka sporta notikumu inventarizētāju zināšanai nevarēšu gan pievienot čempionāta tabulu, bet dūšīgākie man tie "ledusskapji" izskatījās. Un nosaukumi komandām saprotami, skaidri – nav kā mums nezinkādi decemviri un glasko/fasko. Vēl trakāk, nekā Latvijas izlasei iekļūstot Eiropas futbola čempionāta finālā, uz mazās salas svinēja vietējā Frānsika jaunskunga pārsteidzošo uzvaru pasaules vieglatlētikas čempionātā telpās 400 metru skrējienu. Tam par godu ikviena vīra ledusskapī rītdienu nesagaidīja arī otrā 0,25 l alus pudelīte blakus ikvakara obligātajai 0,25 l dozai. Garu un plašu uzrunu teica ministru prezidents Keits Mičels – "mūsu zelta puisēns, dosim viņam vismaz 400 kvadrātmetru māju" un tādā garā. – Līdz šim Grenādā labi attīstīts futbols, krikets un vieglatlētika, es un mana valdība redzam rezerves, lai turpmāk padziļinātu vērību pievērstu arī basketbola un beisbola plauksmei mūsu zemē! – svarīgi noslēdza Mr. Mičels. Lai vēl vairāk celtu nacionālo pašapziņu, televīzijā papildus parādīja citu fenomenālu panākumu – ka minētajam premjeram uzticēts atklāt Ņujorkas Volstrīta biržas darbdienu, kā tādam goda viesim iedarbinot gongu. Un tā trīsreiz pēc kārtas grenādieši kā sastinguši vēroja vēsturiskos kadrus: Mičels kaut ko saka "bla, bla, bla", apakšā valda šausmīga dīkdienība un vāji slēpta šķielēšana pulkstenī. Visi valsta pa muti pēdējo hamburgera gabalu un steidzas izdzert pēdējo malku kafijas tūtā, galīgi neinteresēdamies, kas tas par tipu, kas tur augšā taisās iezvanīt darbu, līdz gongu trāpījusi Mičela vāle, un visi biržas darboņi kā dzelti uzlec kājās – aiiiziet! Tik strauji tas notiek, ka prominento Mičelu ar gaisa strāvu gandrīz parauj lejā no balkona! Nesaprotu, kāpēc Emsim vai vismaz Šleseram neļauj neko iegongot. Šis Keits Mičels jau labu laiciņu valda Grenādā un laikam tak tautas mīlēts valda, jo savācis visus 15 mandātus pārstāvju palātā savai partijai vien. Neknibinās tā kā Repše – dodiet man 51 procentu. Paņēmis 100 procentus. Vēl Sentdžordžā sēž senāts ar 13 senatoriem un kaut kur pavisam augstu gaisos plivinās Lielbritānijas kroņa sūtīts gubernatora gars, bet tāds jau ir arī citās britu sadraudzības zemēs, Kanādu vai Austrāliju ieskaitot. Un, ja pavisam atklāti runājam, es varu pateikt, no kāda gaisa tā tautas mīlestība Grenādas valdīšanai. Raugi, mūsējie kundziņi domājas televizoru kā tādu trimo spoguli, kur sevi no visām pusēm noskatīt un izrādīt, kamēr Mičela valdības ierēdņi iet uz studiju un runā par visiem sāpīgām tēmām. Diskutē. Nu, piemēram, Grenādas galvenais veterinārs par suņu uzturēšanas noteikumiem pludmalēs. Tā ir tiešām aktuāla un nepatīkama lieta, kad tāds krancis aiz gara laika diebj tev līdzi piecus kilometrus tālu uz priekšu un atgriežoties tāpat velk eskortā. Grenādiešu amatpersonas allažiņ pret kaut ko cīnās – pret autobusu pieturu piemētāšanu ar mēsliem, pret narkotikām, pret nedrošu seksu, pret vides piedraņķēšanu. Es, starp citu, pludmalē ieteiktu novietot arī tualetes, jo citādi lielos publiskos pasākumos neviens nēģeris neskries meklēt kaut kādu tur mežiņu, bet pagriezīsies un laidīs kuplu strūklu taisni jūrā iekšā. Tāpēc man arī kremt mūždienīgā televīzijas tēvu gaušanās par naudas trūkumu Latvijas TV. Mūsējā, salīdzinot ar Grenādas TV, ir mirdzoša lustra pret galda lampu. Bet grenādieši savējo lampiņu dedzina prātīgi un ar apdomu, nebāž visu ko bez jēgas iekšā. Āre, pa dienasvidu palaiž bēru sludinājumu tablo. Tā un tā: nomirusi mūsu mīļā Mārdžorija Edvardsa. Aizgājusi pie Dieva 23. febr., glabāsim 1. mar., Grand Anse kapsētā. Izvadīšana no Grand Anse jaunatnes kristīgās skolas. Nu, un izstāsta, cik tā vecā Mārdža feina sieviete bijusi, kā brālēns Trinidādā šai palicis, bet visi tuvākie radiņi ceremonijā gan būs klāt. Televīzijā parāda visu to pašu, ko mums kapličās gari un plaši izrunājas. Jā, tad ekrāns nodziest līdz vakarpusei, lai atkal iedegtos par jaunu ar kādām reliģiskām eksaltācijām, kas ļoti vajadzīgas vietējam skatītājam un, kā zinātnieki mēdz teikt, piesaista plašas auditorijas uzmanību. Pretsvaram kungus ciet nosietām apkaklītēm nomaina pupīgas dāmītes T kreklos ar "karstāko" reportāžu, kā pagājušā sestdienā lustīgi gājis tuvīnā sodomā un gomorā, arīdzan angļu pakļautības Barbadosas salā. Kā nu tur visi gājuši diet un aerobiku taisīt. Nu, un loģiskam noslēgumam, protams, populārāko karībiešu dziesmu Top 20 ar hiphopu un visvisādiem gabaliem, kas "marinēti" ar sveicieniem vecaimammai un radiniekiem jubilejās. Pa vidu, bez šaubām, nolasa ziņas. Un visā programmā nekā lieka – neviena stulba seriāla, šausmu filmas, "gaļas gabala" vai, pasarg Dievs, TV spēles "Pēdējais pāris šķiras" un "Krusttēv, lec laukā". Bet arī bez vēršanās zilajos ekrānos, vāļāšanās smiltīs un izniršanas no jūras putām mazajā salā latviešu tūristam ir daudz ko darīt. Var parunāties ar jūsu iecienīto viesnīcas bārmeni par hokeju. Viņš sapratīs, ka ruma jums jau par daudz. Var fotografēties salas lietus mežos un uz vietējo rumbu fona. Var pat ieskriet uz kausu "Carib" nesliktā alus kādā no daudzajiem, domāju, apmēram 25 Grenādas sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem. Var klīst pa tiešām miniatūro pērli galvaspilsētu Sentdžordžu un nemitīgi slaucīt sviedrus, lādoties, ka jākāpelē kalnā augšā un lejā. Taču neaizmirstamākais pārdzīvojums, grozi, kā gribi, būs pārbrauciens jebkurā virzienā ar 1. maršruta mikroautobusu. Tas agri vai vēlu panāks jūs uz lielceļa, nobremzēs, un apburošs jauneklis jums piesteigsies, kaut būsiet 300 metrus palicis iepakaļ. Pavērojiet viņa galvu. Es nezinu, kādu marmelādi vai pomādi šie jaunie cilvēki lieto, taču viņu frizūras ir neatkārtojamas: kam tā kā čalma, kam tā kā medūza uz galvas. – Ko, ko? – jūs kliegsiet, pūlēdamies sadzirdēt, ko jauneklis grib iekliegt jums ausī, vēlēdamies pārspēt no 300 m attālā auto dārdošo Jamaikas regeju. Vēlāk sapratīsiet, ka neko citu kā aizvest pa lēto viņš jums nepiedāvā. Nē, tas nav pats šoferis. Tas ir puisis, kurš izvēlējies sēdēt pie autiņa bīddurvīm – daži no viņiem ir iekšā rāvēji – kasieri, daži tikai iekšā rāvēji, un naudiņa jāmaksā šoferim, bet daži lēkā šurpu turpu vienīgi sava prieka pēc, varbūt brīvbrauciena dēļ izpalīdz. Piekritis aicinājumam braukt un pārvarējis skaņas barjeru, iekāpsiet. Radio neviens jūsu dēļ neklusinās. Pat ja paprasīsiet, jūs vienalga nedzirdēs, bet jauneklis tikām lēkās ārā, kamēr visi ceļa gājēji netiks ievilināti par ceļa braucējiem. Jau labu laiku pirms izkāpšanas jums jāmēģina radīt kaut kādu vibrāciju autobusā, lai jele kāds, kaut ne pats stūresvīrs, uzzinātu, ka trinaties zināmas vēlmes dēļ. Pabungojiet ar dūrīti pa mikrīša sāniem. Ja neviens nereaģē, dauziet pa griestiem. Ja arī tad neviens nereaģē, brauciet turp, kur jūs aizvedīs. Lieki teikt, ka šādā jautrā norīkojumā padotais mikroautobuss nekursē ne pēc kāda atiešanas – pienākšanas grafika, tā apkalpes locekļi nekādā veidā nav uniformēti un nereti pat maršruts ir brīvas izvēles. Tomēr ar šiem busiņiem pa perimetru varot apbraukt visu salu. Jūs būsit redzējis neaprakstāmi skaistus skatus, taču laikam jau zaudēsiet dzirdi. Nu, kāpēc ne. Tā ir jūsu izvēle – ieraudzīt Parīzi un mirt vai ieraudzīt Grenādu un palikt kurlam.