XVII starptautiskais kinoforums Arsenāls ir klāt neparasta kino pilns. Ja pat rafinētākajiem faniem sāka rasties aizdomas, vai gan iespējams viņus ar ko jaunu pārsteigt, šāgada foruma programma kārtējo reizi tās ir izgaisinājusi. Pēc savas kārtējās kinoeurēkas devas varēsiet doties pavisam drīz – no 18. līdz 26. septembrim.
Arsenāls mūzikas skaņās (1)
Viens no intriģējošākajiem piedāvājumiem Arsenālā ir programma Music non stop ar sešiem aizraujošiem atklājumiem, nostalģisku atgriešanos pagātnē un, aizlienējot jau zināmo fomulējumu, – nebijušu sajūtu restaurāciju. "Cilvēka dvēsele" Kad XV kinoforumā Arsenāls demonstrēja vācu režisora Vima Vendersa Oskaram nominēto filmu "Buena Vista Social Club", Kongresu nama lielā zāle un kāpnes bija stāvgrūdām pilnas, līdz seansa beigās zālē jutāmies pietvīkuši un bez elpas kā tveicīgajā Kubā. Šogad foruma programmā iekļauta Eiropas filmu akadēmijas prezidenta Vendersa jaunā dokumentālā filma "Cilvēka dvēsele". Tā ir filma par agrīnā blūza mūziķiem – senioriem, kuru slava aizsākās pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados un turpinājās līdz septiņdesmitajiem. Par Aklo Villiju Džonsonu no Teksasas, kura evaņģēliskā blūza dziesma "The Soul of a Man" kalpo par nosaukumu visai filmai. Par Skipu Džeimsu, kurš trīsdesmitajos gados nopirka savu pirmo ģitāru par divarpus dolāriem un izpelnījās mūzikas mīļotāju mīlestību, pēc tam tika dīvaini aizmirsts uz trīsdesmit gadiem un atklāts no jauna. Un par Dž. B. Lenuāru, līdz galam neizprasto mūzikas ģēniju, kurš iespaidojis ne vienu vien mūslaiku blūza un džeza mūziķi. Vendersa iepriekšējās mūzikas filmas faniem jaunās filmas nosacīti dokumentālais stils (līdzās autentiskiem kadriem ir arī visai daudzas inscenētās ainas, kas, iespējams, var dažu labu arī kaitināt) jau ir pazīstams, arī viņa spēja savienot šķietami nesavienojamo – kā blūza večukus ar kosmisku odiseju, iekļaujot filmā ainas no 1977. gada NASA Visumā palaistā Voyager lidojumā, kad gadījumam, ja nāktos sastapties ar citplanētiešiem, līdzi bija paņemti raksturīgākie piemēri iz civilizācijas dzīves – to vidū arī Aklā Villija Džonsona ieraksts… "Gimme Shelter" Atzīmējot filmas 30 gadu jubileju, atjaunotā versijā skatāma par vienu no kino un mūzikas vēstures labākajām rokfilmām atzītā "Gimme Shelter" par grupas The Rolling Stones turneju 1969. gadā, precīzāk – par vienu no bēdīgi slavenākajiem koncertiem Altamontā, kas neformālo mūzikas saietu mīļotājiem atsauks atmiņā dažus nelāgi letālus starpgadījumus koncertu laikā – kaut vai Pearl Jam koncertā pirms četriem gadiem Roskildē. Visai pretrunīga filma par Mika Džegera karjeras ziedu laikiem, kad Altamontas koncertā, kurš bija publikai par brīvu un ar grupas finansiālo atbalstu tika filmēts (viens no operatoriem bija arī "Zvaigžņu karu" Džordžs Lukass, tikai viņa kinokamera jau koncerta sākumā tā ieklemmējās, ka filmā viņa uzņemto ainu nav) ar domu radīt grupu slavējošu koncertfilmu. Nelaime tā, ka publika bija tā satrakojusies un sazāļojusies, ka to noturēt kārtībā nebija iespējams, īpaši tāpēc, ka koncertu apsargāja tagad jau bēdīgi slavenie Hells Angels, kam par pakalpojumiem bija piesolīti aliņi 500 dolāru vērtībā. Pats fakts gan tolaik nešķita dīvains – tajā pašā gadā angļu HA pieteicās brīvprātīgi rūpēties par kārtību stounu brīvkoncertā Londonas Haidparkā, kurš noritēja bez starpgadījumiem. Šajā filmā cita statistika: 850 cietušo pēc HA apstrādes ar biljarda nūjām; bezsamaņā piekauts grupas Jefferson Airplane solists Mārtijs Beilins, kurš nolēca no skatuves, lai steigtos palīgā skatītājiem; kāds pārītis cietis autoavārijā, kāds puisis noslīcis, bet astoņpadsmitgadīgo melnādaino Meriditu Hanteru Hells Angels nodūra… The Rolling Stones izpildītās dziesmas "Under My Thumb" laikā… "Diennakts uzdzīvotāji" (24 Hour People) Vienīgā šīs programmas aktierfilma – angļu režisora Maikla Vinterbotoma ("Džūda", "Taureņa skūpsts") versija par ierakstu studijas "Factory Records" slavas gadiem. Toreiz, pateicoties studijas un arī stilīgā mūzikas kluba "Hacienda" dibinātājam un mūzikas anarhistam Tonijam Vilsonam (viņu atveido lieliskais Stīvs Kūgens), septiņdesmitajos gados slavu guva grupas Joy Division (vēlāk tā pārtapa par New Order) un Happy Mondays. Filma iesākas ar leģendārās pankroka grupas Sex Pistols pirmo koncertu Mančestrā, kuru apmeklēja tikai 42 cilvēki, kuri lielākoties ietekmēja Mančestras un Anglijas muzikālo dzīvi vismaz nākamos desmit gadus. Starp citu, filmā tēlo (tiesa, ne sevi) arī viens no Happy Mondays dibinātājiem Pols Raiders. Sākumā bija paredzēts, ka filmā tēlos arī Joy Division (un New Order) basists Pīters Hūks – ainā, kur pēc nelaimīgas sadursmes ar saindētiem baložiem avarē kāda nelaimīga vīra auto – taču tad izrādījās, ka filmas autori nevar atļauties segt apdrošināšanas garantijas izdevumus īstam mūziķim. Angļu melnā humora pilnā filma ar lielisku Endija Serkisa ("Gredzenu pavēlnieka" Goluma) tēlojumu Joy Division producenta Mārtina Heneta epizodiskajā lomā. Teju vai pirms mūsu ēras Maskavas kinofestivālā pirmoreiz noskatījos Olivera Stouna muzikālo aktierfilmu "The Doors" (1991) ar Velu Kilmeru Džima Morisona lomā, un jāteic, ka joprojām vēl neviena filma man nav izraisījusi līdzīgu pārdzīvojumu. Un varbūt nemaz to nevajag. Varbūt Diennakts uzdzīvotāji ir tieši tas, kas vajadzīgs. Mākslinieciskam un emocionālam līdzsvaram. "Mēs dzīvosim mūžīgi" Deviņdesmito gadu britpopam veltīta visai komiska dokumentālā filma – par grupām Oasis un Blur, Massive Attack un Pulp, par to, kā britu popmūziku ietekmēja Kurta Kobeina pašnāvība 1994. gadā un princeses Diānas bojāeja 1997. gadā. Par to, kāpēc angļiem bija apnikusi Tečere un kāpēc patika Džons Meidžors un Tonijs Blērs. Intervijas ar mūziķiem… Par to, kā Liams (Noela brālis) Galahers (Oasis) agrā jaunībā zaga zālespļāvējus un pārdeva "ieinteresētajām personām". Par to, kā mūzikas dendijs Džārviss Kokers (Pulp) šķendējas par popmūzikas sagandēto dzīvo, lēni pīpējot un groteski filozofējot par dzīves netaisnību. Cik nu mūžīgi viņi dzīvos, grūti teikt. Kamēr radiostacijas pārraidīs Wonderwall, cerība būs. "Sarkans, balts un blūzs" Agrākā rhythm&blues grupas Gas Boardi muzikanta un režisora Maika Figisa ("Atvadas no Lasvegasas", "Vienas nakts sakars") pretrunīgā filma par angļu mūziķiem, kas sešdesmitajos gados atklāja amerikāņu melnādaino blūzmeņu muzicēšanas stilu, kuru krietnie amerikāņi vienbalsīgi ignorēja, bet vēlāk jaunajā – britu – versijā uzņēma atplestām rokām. Eriks Kleptons ar Cream, Miks Flītvuds, Džons Meiols, Stīvijs Vinvuds, Beks. Jā, arī Toms Džonss, par kura nospiedoši bagātīgo klātbūtni gan dziesmās, gan intervijās britu blūza fani ir sašutuši. Motown zvaigžņu ēnā Šķiet, ka šogad līdziniece raksta sākumā pieminētajai "Vendersa Buena Vista Social Club" filmai būs Pola Džastmena patiešām unikālā dokumentālā filma "Motown zvaigžņu ēnā" – par XX gs. Detroitas mūziķu grupu, kas laika posmā no piecdesmitajiem līdz septiņdesmitajiem gadiem ieskaņoja pavadījumu dažādu mūziķu hitiem un kas beidzot ir izvilkta no aizmirstības – par Funk Brothers. Talantīgi mūziķi, kuru vārdi NEKAD agrāk nav publiskoti, kuru koncerti nekad nav publiski raidīti, bet kuru neatkārtojamais improvizācijas un aranžējuma stils joprojām tiek raksturots kā Motown Sound. Tolaik viņu fona mūziku ierakstīja ar trīsceliņu magnetofonu, kurš par lētu naudu bija nopirkts no Detroitas radiostacijas dīdžeja… Filmā piedalās astoņi no tolaik (2001. gadā) dzīvajiem Funk Brothers mūziķiem, veciem, bet jestriem un bezgala komisku mednieku stāstu pilniem vīriem, kuri mūžu nodzīvojuši ar slēptu aizvainojumu sirdī. Viņi ieskaņoja pavadījumu hitiem, kuru skaits ir daudz lielāks par Bītlu, Rolling Stones, Elvisa un Beach Boys hitiem kopā ņemtiem. Neticams paradokss? Jā. Tāpat kā tas, ka katrs mūziķis par katras dziesmas aranžējumu no studijas Motown Sound īpašnieka Berija Gordija saņēma mūziķu arodbiedrības noteikto minimālo taksi – desmit dolārus. Kā bez viņiem būtu skanējušas leģendāri populārās dziesmas – kaut vai Mārvija Geija "I Heard It Through the Grapewine", Stīvija Vondera "Signed, Sealed, Delivered (I"m Yours)", Martas Rīvsas un The Vandellas "Heartwave", Smokija Robinsona un The Miracles "Tears of a Clown…" Paradoksāli, bet, kad viens no filmas (un arī grāmatas) autoriem Alens Sluckis, ķeroties pie filmas veidošanas, vērsās pie tālaika (un pašreizējām) zvaigznēm, atsaucība bija minimāla. Kāpēc vieniem talantīgiem mūziķiem tiek dota priekšroka un atvērtas visas durvis, bet citiem, kas spodrinājuši viņu slavu un būtu gana pārliecinoši arī paši par sevi, durvis tiek aizcirstas deguna priekšā? Savulaik skaņu režisors Normans Vitfīlds atzina, ka studijā varot ielaist kaut vai klukstošu vistu un Funk Brothers tās klukstus tā apdarinātu, ka tie kļūtu par spožu hitu. Funk Brothers vairumam bijis lemts aiziet nebūtībā, neviena nepazītiem. Tagad izrādās, ka ģeniālo basģitāristu, kuram jāpateicas par neatkārtojamo aranžējumu, sauc Džeimss Džeimersons, viņš spēlējis ģitāru ar vienu pirkstu. Ka niknais bundzinieks bija Benijs Bendžamins, kurš dauzīja bungas tik sparīgi, ka Džons Lenons savulaik izteicās – viņam pat šķitis, ka pa tām tiek sists ar koku. Kad Vašingtonas Kongresa bibliotēkas pārpildītajā zālē notika šīs filmas pirmizrāde, publika esot ar ovācijām sveikusi septiņdesmitgadīgos večukus, kuriem atliek vien sākt spēlēt, lai jebkuru hitu interpretētu pēc sava prāta. "Tad tā jutās mūsu zvaigznes," viņi pēc tam teikuši. Un katram gadījumam pārjautājuši: "Vai viņi aplaudē mums?"