Līdz Altajam jānokļūst Altajs atrodas vairāk nekā četrus tūkstošus kilometru uz austrumiem no Latvijas. Kalnu masīva lielākā daļa ir Krievijā, bet dažas grēdas iestiepjas arī Ķīnā, Mongolijā un Kazahstānā. Lai dotos iekarot Altaju, ir vismaz divas dienas jāpavada dažādos transporta līdzekļos. Mēs uz Maskavu devāmies ar vilcienu, jo tā ir lētāk un nevar taču palaist garām iespēju iedzert tēju tikai no Krievijas vilcieniem raksturīgajām glāzēm! No Maskavas ar drebelīgu IL- 86 četras stundas lidojām līdz Barnaulai. Mani pārsteidza vēl aizvien īgnās un neapmierinātās stjuartes, kurām pat puiši ar īpaši laipniem smaidiem nevarēja pielabināties. Savukārt Sibīrijas lidosta paliks atmiņā ar to, ka tur ir tikai vīriešu tualete un tā pati aiz ēkas stūra… Barnaulā nolīgām divus šoferus, kuri ar mikroautobusu solījās mūs lepni aizvizināt līdz kalniem. Aizraujoša bija transporta īre. Pie autoostas vesels bars vietējo biznesmeņu piedāvāja savus pakalpojumus. Par spīti tam, ka, vedot mūs vairāk nekā 600 kilometrus, šoferi varēja labi nopelnīt, sākumā neviens uz šādu avantūru neparakstījās. Beigās divi barnaulieši piekrita, bet brīdināja mūs, ka līdzi tiks ņemts "stumbrs" (sapratām – ierocis). Vēlāk gan bisi nekur mašīnā nemanījām. Nogurdinošais brauciens ilga 12 stundas. Brigāde, kurā viens bija šoferis, bet otrs – priekšnieks un naudas savācējs, solījās mums atbraukt arī pakaļ. Sarunājām precīzu laiku un vietu, bet "stumbra" puišus tā arī vairs nesatikām. Tādēļ, nonākot no kalniem, atkal vajadzēja meklēt transportu. Vienojāmies ar vietējo "Gazeles" šoferi. Diemžēl viņa auto tehniskais stāvoklis, maigi izsakoties, nebija spožs. Netradicionālās takas Altajā visbiežāk tūristi dodas uz augstāko virsotni Beluhu (4506 m). Tur dabas baudītāju un alpīnistu esot, ka biezs. Mūsu izvēle bija Ziemeļu Čujas grēda, kur nebija visu laiku jāsasveicinās ar garāmejošiem tūristiem. Satikām krievus, čehus un vienu poļu grupu. Pēdējā izcēlās ar to, ka līdz Altajam bija braukusi ar vilcienu, ceļā pavadot piecas diennaktis. Turpretim pārgājiena otrajā daļā jutāmies gandrīz kā savā privātīpašumā. Septiņās dienās iztālēm redzējām tikai divus čabanus ar aitu bariem. No šīs tikai mums domātās vientulības bijām pat nedaudz samulsuši. Piemēram, Karagemas ielejā apmetāmies pie puspabeigtas tūristu bāzes. Pēc riepu nospiedumiem varēja secināt, ka pavisam nesen te braucis pat auto, bet mūsu vizītes laikā neparādījās neviena dzīva dvēsele. Aiz gara laika tam meklējām izskaidrojumu. Fantāziju lidojumos pat aizdomājāmies līdz tam, ka sācies krievu – mongoļu karš. Par laimi, tā nebija patiesība. Izskaidrojums varētu būt tāds, ka pat ekstremālie krievu tūristi pēdējos gados izvēlas labi iestaigātas takas. Nereti kalnos pie klintīm redz piestiprinātas piemiņas plāksnītes. Tās liecina, ka šajā vietā kāds kalnu tūrists gājis bojā. Pēc norādītajiem datumiem saprotam, ka arī vasarā šie kalni ir bīstami. Par to pārliecinājāmies arī pārgājiena laikā. Kustīgie akmeņi un citi pārsteigumi Pirms nepilna gada Altajā bija zemestrīce. Tā izraisīja daudzus akmens nogruvumus un, kā stāstīja vietējie iedzīvotāji, iznīcināja pat ledājus. Arī mēs gājām pa vienu nogāzi, kur iepriekš bija daudzmaz iestaigāta taka, bet tagad kustīgu akmeņu krāvums. Tas tika atzīts par gājiena grūtāko posmu. Kāpjot sapratām, ka ikviens akmens, ko izkustināsim, var izraisīt jaunu nogruvumu, tādēļ pārvietojāmies ļoti lēnām. Nelielus nogruvumus mums piedzīvojām naktīs. Veiklākie paspēja izkļūt no telts un vērot, kā pa tuvējo ieleju dzirksteļodami aizripo pamatīgi akmeņi. Tad arī sapratām, ka īpaši rūpīgi ir jāizvēlas apmešanās vietas. Pretējā gadījumā no kalniem var neatgriezties. Kā jau ierasts, kalnos neiztikt bez maldīšanās. No pēdējās mūsu iekarotās Kupola virsotnes, kur redzamas plašās Mongolijas āres, cerējām noiet pa viena strauta izgrebtu ieleju. Pārvietojāmies lēnām, jo zem kājām jau atkal bija tie kustīgie akmeņi, kuri rēgojās jau sapņos. Grava kļuva aizvien šaurāka, un pēc pieredzes zinājām, ka tas ne par ko labu neliecina. Līdz beidzot gājiena līderis apstājās. Varēja jau nolaist virvi, bet tad mēs tiktu tikai uz pirmā plaukta. Otra vertikālā siena bija vēl stāvāka. Cita ceļa nebija, rāpāmies atpakaļ. Pēc pāris stundām mūs neceļos aizveda kalnu kazu iestaigātas takas un atkal atdūrāmies pret akmens sienu. Bet šeit blakus atradām vietu, kur nokāpt. Tiesa gan, pilnā ekipējumā ar mugursomu plecos pa šo nogāzi spēj nolīst tikai tie, kam ir izcila līdzsvara izjūta un kas prot lietot visas četras ekstremitātes. Tādu nebija daudz, tādēļ mugursomas nolaidām ar striķi, bet paši kā pērtiķi pa stāvo sienu līdām lejā. Iepriekšējo grupu pārgājienu apraksti mūs brīdināja par straujajām kalnu upēm. Tās šķērsojot var paklupt, un tad straume, īpaši vieglākos ķermenīšus, aizmet vismaz pārdesmit metrus uz priekšu. Tomēr šogad upes nebija tik ūdeņiem bagātas kā iepriekš, tādēļ tās šķērsojām bez starpgadījumiem. Vienīgā problēma, ka ūdens bija nenormāli auksts. Pārbrienot pāri desmit metrus platam strautam, kājas bija jau zilas. Īpašas bija kalnos pavadītās naktis. Par spīti dienas grūtajam gājienam, vakarā nekādi nevarēja aizmigt, jo starpība ar Latvijas laiku ir četras stundas. Laiku īsinot, vāvuļojām līdz pat diviem naktī. Nereti šīs sarunas pārtrauc dīvaina sajūta – nodreb zeme. Kas tas bija? Laikam jau zemestrīce. Augi, dzīvnieki, cilvēki Kontrastaina ir Altaja daba. Ziemeļu nogāzes klāj pelēki akmeņi, starp kuriem nemitīgi skraidelē susliki. Tie vāc barību, un tūristi šajā procesā netiek uzskatīti par traucēkli. Tādēļ dažu brīdi pat jāuzmanās, lai mazajai radībiņai neuzkāptu virsū. Turpretim dienvidu nogāzēs jau tūlīt aiz pārejas un ledājiem sākas alpīnās pļavas. Tur aug krāšņi ziedi, rododendri un grūti izbrienamas pundurbērzu audzes. Mazie, cieši saaugušie krūmi sākumā ir ceļgala augstumā, bet, ejot zemāk, sniedzas līdz pat jostas vietai. Tieši aso krūmāju dēļ nevar valkāt šortus, jo kājas momentā ir pat līdz asinīm saskrāpētas. Dzīvniekus kalnos redzējām maz. Kādā attālākā nogāzē manījām pārīti kalnu kazu. Daudz iespaidīgāki ir klinšu ērgļi. Tie planēja virs mūsu galvām, un bija pat sajūta, ka noskata savu nākamo upuri. Ar prātu sapratām, ka tas nevar būt viens no mums, bet sajūta nav īpaši patīkama, jo putns ir pamatīgs, tā skatiens – caururbjošs. Līdzīgi kā dzīvnieku, arī zivju ezeros un upēs nebija. Spinings vienreiz tika izņemts no somas, bet gaidītās pārmaiņas ēdienkartē tas nesniedza. Vietējie paskaidroja, ka ūdens augstkalnu ezeros ir zivīm par aukstu. Turpretim patīkami bija, ka arī odus un dundurus Altajā nesastapām. Tas ļāva vakaros bez uzmācīgo kukaiņu dzenāšanas mierīgi sēdēt pie ugunskura un baudīt tēju. Augstākā virsotne, ko iekarojām, bija Kupols (3550 m). To klāja pamatīga ledāja kārta. Citas pārejas bija nedaudz zemākas, bet arī tur bija ledus, ko nereti vēl papildināja tikko uzsnidzis sniegs. Kalnos klimats ir ļoti mainīgs, tomēr kaut kādas kopīgas iezīmes mēs divās nedēļās atklājām. Altajā laiks mainījās ap četriem pēcpusdienā, kad vai nu sāka līt, vai – gluži pretēji – sāka spīdēt saule. Kopumā visu ceļojuma laiku debesu māte mūs lutināja – kārtīgs lietus bija tikai divas dienas. Iepriekš izlasītie pārgājienu apraksti vēstīja, ka citiem tūristiem lietus lijis vai katru dienu. Kontrastējoši skaistajai dabai bija vietējie iedzīvotāji – altajieši un tuvieši. Tie vairākumā gadījumu bija nomākti un nerunīgi. Mēles atraisījās tikai tad, kad tika malkoti grādīgie dzērieni. Tad atklājās, ka lielākajai daļai cilvēku pēc kolhozu likvidēšanas nebija darba. Viņi vai nu devās kalnos un ganīja aitas, vai brauca meža darbos. Maize un šņabis veikalos tika ņemts uz parāda. Vietējie sūdzējās, ka aizvien biežāk šajā novadā parādās mongoliešu tirgotāji, kas veikli izkonkurējot vietējos biznesmeņus. Šis nebija mūsu pirmais ceļojums uz Sibīriju. Bet, tāpat kā iepriekš, arī šoreiz pārliecinājāmies, ka Sibīrija ir kontrastu zeme. Cerams, ka tāda tā paliks arī turpmāk. Jo tieši kontrastu dēļ, plānojot atvaļinājumu, izvēlējāmies austrumu, nevis rietumu virzienu.