– Tērpu māksliniekam karsta vasara gan laikam nav labākais laiks – cilvēki vairāk domā, ko novilkt, nevis ko uzvilkt... – Es esmu modelējusi arī peldkostīmu – Mirdzai Martinsonei Mirāžā. Tam laikam tas bija izcili šiks, ar visādiem caurumiem, moderns vēl tagad – ar tīģerādas rakstiem! Vislabākais pļaujas laiks man bija pagājušajā vasarā – Siguldas operas svētkiem mani uzaicināja taisīt Pučīni Tosku, un tad es dabūju norauties krietni, apģērbjot pasaules slavenības, piemēram, pasaulē labāko Tosku – ungārieti Lukažu, arī mūsu pašu Egilu Siliņu kā Skarpiju. Man ļoti patika Mihaila Kublinska režija, ļoti veiksmīgs darbs visādā ziņā. Un tādi bagātīgi vēsturiskie laiki arī man pašai šķiet vislabākie, kur ir tik daudz visa kā – zīda, samta un brokāta. Tad nu es varēju izkaifoties, citādi filmās vienmēr nācās taisīt visādu armiju formas. Parasti, kad man Aloizs Brenčs deva scenāriju, es bažīgi jautāju – formas ir? Un viņš vienmēr teica – ir, ir! Šovasar Senās mūzikas festivālam Ģirta Sila režijā uztaisīju Bendas operu Ariadne Naksā – antīkā Grieķija un trīs aktieri, kas nevis dzied, bet rečitē. Nezinu, ko par to teica kritiķi, bet man šis piegājiens ļoti patika. Tā sanāk, ka esmu metusies uz operām, tikai uz brīvdabas uzvedumiem – uz lielo māju mani vēl strādāt neaicina, lai gan gribētos ļoti. Pagaidām eju tur tikai kā skatītāja – tagad man tas patīk. Bērnībā gan ļoti nepatika, iespaidu man samaitāja Baņuta, uz kuru bērnus piespiedu kārtā aizveda no pamatskolas pēdējās klases. Vai, tās bija tādas mokas! Es ar savu bērna uztveri nevarēju ciest, ka tur tās dāmas krita gar zemi un traģiski dziedāja. Tāpēc man uz ilgu laiku klape uz operu bija ciet, jo skolēnus dzina tikai tādēļ, lai zāle būtu pilna. Tagad ir citādi un klasiskā mūzika man ļoti patīk – Mocarts, Bēthovens. Es pati bērnībā klavieres spēlēju, jo vecāki mani gatavoja mūzikas skolai. – Operā var arī labi pazīmēties, tā taču ir sena tradīcija – pilna literatūra ar stāstiem par operu, kur svarīgākais ir starpbrīdī sevi parādīt un citus apskatīt. – Nē, nē, šitās lietas man nepatīk, ne visādas prezentācijas, ne izstāžu atklāšanas, kur citi iet iedzert un uzkost – nu, paldies! Es uz izstādēm eju tikai pie sevišķi mīļiem un tuviem cilvēkiem. Man arī šķiet, ka uz visiem dārgajiem viesmāksliniekiem, kas pie mums reizēm atbrauc, liela daļa jaunbagātnieku iet vienkārši pazīmēties, nemaz nezinādami, kas tas tāds ir un ko viņš tur dzied. – Galvenais, ka biļetes dārgas! – Tieši tā! Un tā apziņa – es arī tur esmu bijis. – Tu teātra publiku pazīsti sen – paralēli kinostudijai vienmēr esi strādājusi arī teātrī. – Jā, uz pirmo izrādi mani uzaicināja Ilmārs Blumbergs – 1974. gadā uz Ibrahimbekova lugu Lauvam līdzīgs Jūlija Bebriša režijā. Stagnācijas laikos tā bija pirmā padomju luga, kur iznākums bija letāls – no mīlestības cilvēks nomira. Līdz tam es biju beigusi Mākslas akadēmijas tekstilniekus un visu laiku tikai audu, audu, audu... Labi, noslēdzu līgumu ar Kultūras ministriju vai Mākslas fondu, es uzaužu atkal kādu gabalu no vilnas diegiem, to darbu nopērk, izkar izstādē, pēc tam noliek noliktavā, un tur vienkārši dzīvojas kodes. Bet man gribējās just gandarījumu par savu darbu. Ja tu apģērb aktieri un ja viņam patīk tērps, ja ir apmierināts arī režisors un scenogrāfs, ar kuriem kopā jāstrādā šajā kolektīvajā mākslā, tas ir baigais prieks. Protams, kostīmus pēc izrādes vai filmas arī liek noliktavā, pēc tam tos trūkuma dēļ sagriež vai pārtaisa... Vai arī kāda cita māksliniece manu galvenās varones tērpu citā filmā paņem masu skatiem vai epizodei. – Kinostudija tagad pelna naudu ar tērpu izīrēšanu, un Ieva Kundziņa vienmēr lepojas, ka viņas veidotais Austras mētelītis no filmas Ceplis joprojām esot viens no pieprasītākajiem. Vai tev arī ir kāds tāds lepnums? – Droši vien. Bieži ir gadījies, ka tērpus īrē citas republikas kinostudija. Ja viņiem kāds tērps ļoti iepaticies, pie nodošanas sāk stāstīt, ka tas filmējot sadedzis vai bezcerīgi noliets. Un tad to vienkārši noraksta – par lēto pašizmaksu. Nacionālajā teātrī Leldes Stumbres lugai Svešinieki šeit es biju sašuvusi pilnīgi trakus kostīmus – melns un sudrabs, večiem mežģīņu bikses... No tiem tērpiem teātrī vairs nav neviena, no Ivetas Braunas vakarkleitas palikusi puse – svārku nav! Man gan arī no pašas mantām daudz nekā nav saglabājies, jo vienmēr nācies pārkravāties no dzīvokļa uz dzīvokli, un vienmēr pavelkas līdzi tas nevērtīgākais, par ko vēlāk brīnos, kāpēc es to esmu saglabājusi. Un varbūt labi vien ir, ka nav daudz lieku mantu, krieviem ir tāds teiciens – zārks ar piekabi nemēdz būt! Vienubrīd es dikti cīnījos un gribēju uztaisīt tērpu muzeju, gāju visur kur ar savu projektu, bet man teica – kam tas tavs tērpu muzejs vajadzīgs. Nu, man jau nekādu blatu nav, es vienkārši nemāku izsist naudu. Gribēju un joprojām gribu sarīkot lielu personālizstādi ar tekstilijām, teātra un kino kostīmiem, aktieru skati, bet man visur saka – mēs palīdzam vai nu bērnunamiem, vai sportistiem. Tur laikam vajadzīgs īpašs talants, neviens tādu Braunu vairs nezina. – Ja tu sāktu saukt filmas, tad gan visi zinātu – kaut vai tikai "Ilgo ceļu kāpās" un "Mirāžu"... – Jā, bet kā es tā ņemšu un kladzināšu – zināt, es kādreiz esmu to un šito taisījusi... – Tomēr tu saki, ka arī tagad esi optimiste. – Man nepārtraukti vajag strādāt. Ja nav nekādu darba piedāvājumu, es vienkārši nīkstu ārā. Tad sāku pati kaut ko izdomāt, šuju savas vestītes, taisu tekstilkolāžas oriģināltehnikā, lieku starp diviem stikliem. Tagad esmu uzkritusi putniem un tos apdzejoju visādos variantos – tāpēc ka putni ir baigi foršie! Man ir mājās daudz putnu grāmatu, tad vēl pagājušajā Arsenālā noskatījos franču dokumentālo filmu Klejojošās ciltis – to es gāju skatīties trīs reizes un biju tādā sajūsmā! Putnu skices man bija jau pirms tam, un piezvanīja Ieva Romanova: Larisa, es izlasīju avīzē, ka tu taisi putnus, tad noteikti aizej uz to filmu! Es viņai biju tik ļoti pateicīga – iedomājies, viņa man nebūtu pateikusi, un es šo filmu nemaz nezinātu! – Putni tāpēc, ka Larisa nozīmē kaija? – Varbūt tā ir sakritība, bet varbūt ne. Manu grieķu vārdu gan tagad ir piesavinājušies citu tautību pārstāvji, visi domā, ka tas ir krievu vārds. Bet Grieķijā ir pilsēta Larisa! Vārds Larisa cēlies no laros, un tas patiešām tulkojumā nozīmē kaija. – Čehova "Kaijai" kostīmus esi taisījusi? – Nē. Kaut arī laikam nav neviena režisora, kas to "Kaiju" nebūtu ņēmis priekšā, bet man neviens vēl nav piedāvājis. Es to darītu labprāt. Mazliet jau skumjas mani māc par to, ka tik daudz teātru likvidēts – Jaunatnes teātris, Muzikālais teātris... Arī tik ļoti profesionālais deju ansamblis Daile, kam es reiz taisīju moderno baletu – Kārļa Skalbes "Kaķīša dzirnaviņas". – Tas, ka Latvijā nav Muzikālā teātra, man arī nav īsti skaidrs – tā taču visos laikos bijusi normāla prakse, ka opera savai augstajai mākslai naudu pelna ar operetēm, kas tautai vienmēr labāk patikušas. – Man vēl mamma stāstīja, ka Latvijas laikā tauta operu pārāk neapmeklēja, bet visi kā traki skrēja uz muzikālajām izrādēm. Tagad bijušajā operetes teātrī reiz taisījām kādu reklāmu, izstaigāju un apskatījos tās vēsturiskās telpas – viss izārdīts, un man tik žēl... Tagad jaunā aktieru paaudze ir tik feina, viņi tā dzied un kustas! – Kā tu sadzīvo ar jauno paaudzi savā profesijā? Ar to, ka tagad katram reperim un pārtikas tehnologam ir savs modes nams? – Jā, neprofesionālisms mani kaitina – tā sauktie stilisti, piemēram. Šobrīd te ir diletantisma uzplaukuma laiks, bet pasaulē tā nebūt nav – profesionalitāte ir pilnīgi neatņemama lieta. Visi vecie modes dizaineri – Vivjena Vestvuda, Lāgerfelds, Pako Rabane, kas man ļoti patīk, – viņi gan nāk jau pie septiņdesmit gadiem, bet savā darbībā ir tik ļoti jauneklīgi, un tur jau tas profesionālisms nāk ārā! Un viņi visi ir gājuši normālu ceļu – kādu laiku ir jāpastrādā par asistentu, lai saprastu elementāras lietas, nevis grābstītos un noliktavas pārzinei prasītu, kāds tērps kuram gadsimtam piemērotāks. Tam visam jābūt galvā! Un ne tikai zināšanas, arī pieredze ir svarīga – tādam stilistam no malas nemaz nevar ienākt prātā, ka filmā galvenajai varonei vajag trīs vienādas baltās kleitiņas, jo tās katrā dublā saplēš vai aplej ar vīnu. – Vai, tavuprāt, no profesionālisma arī nāk modes spēks? Kāpēc ir tik ārkārtīgi svarīga tieši tā Versačes kleitiņa vai Diora kaklasaite? – Tas nav modes spēks, pie mums tas ir snobisms – ja tev ir nauda, tev vajag to dārgo vārdu. Un pie tā ilgus gadus ir strādājuši modes menedžeri, kas apkalpo pasaulslavenus modes dizainerus. Ja Latvijā kādam no mums tā profesionāli ķertos klāt, gan jau varētu panākt to pašu – mūsējie nebūt nav sliktāki. – Tātad, ja noņem slaveno vārdu, patiesībā tur nekā tāda nav? – Nu ir jau, ir. Tie ir talantīgi cilvēki. Pavisam tukšā vietā jau to vārdu nevarētu uztaisīt. Es tikai domāju – mūziķiem Latvijā katram ir savs producents, bet vai kādam modes māksliniekam arī ir? Bet mūsu te ir ļoti daudz, konkurence liela, un tas ir ļoti labi – nedrīkst nolaisties. Un nav ko viebties, ir jākruķī smadzenes un jādomā, kā tikt uz priekšu. Parīzē tāpat ir tonnām mākslinieku – vai tad viņi tāpēc nolaiž rokas? – Un kāpēc cilvēkiem tik ļoti patīk skatīties modes skates, ka pat diennakts kanāls Fashion TV izgudrots? Reālas jēgas taču nav – ne to uz mēles redzamo var nopirkt, ne godīgi uz ielas uzvilkt... – Pirmām kārtām tas ir liels estētisks baudījums. Kaut kur lasīju – kāds psihoanalītiķis pat esot teicis, ka mode ir viens no stresa noņēmējiem. Bet droši vien šai stresa noņemšanai der ne tikai skatīšanās, bet arī laba apģērbšanās. – Tā ka tev pašlaik ir topa profesija – mūsu sabiedrībā, man šķiet, vēl nekad nav bijis tik svarīgi tas, kā cilvēks izskatās. – Jā, jā, paruna "Neskati vīru no cepures" mūsu laikos vispār vairs nedarbojas. Visādiem banku un biroju darbiniekiem ir sava etiķete, viņi nedrīkst botās staigāt. Un tērpu māksliniece arī nevar atnākt kā nošņurkusi čība un teikt – es tagad jums parādīšu, kā jāģērbjas un jāizskatās. – Vai tu dari tā, kā par tērpu māksliniekiem mēdz stāstīt: sēdi tramvajā un domās pārģērb pretimsēdētājus sakarīgāk? – Reizēm tā ir, sevišķi, ja duras acīs kādas nepareizības. Redzu, ka drēbes ir dārgas, atļauties var, bet nu saģērbies galīgi šķērsām. Gandrīz gribas iet klāt un teikt kaut ko. Tagad, piemēram, ir modē tie plikie vēderi, un tad reizēm tādas riepas var dabūt redzēt! Es domāju – johaidī, nu paskaties uz sevi spogulī! Lai tā staigā jauns un skaists ķermenis, uz tiem vismaz ir prieks skatīties. Protams, nav jau nekādu absolūto noteikumu, kā bija vienubrīd – ja miņuks, tad visām un visur, kaut vai trīsdesmit grādu salā ar pliku dibenu. Tagad vienlaikus ir maksi, midi, mini un mikro, XXI gadsimta mode atļauj visu, kas bijis modē pagājušajā gadsimtā. Agrāk uzskatīja, ka zeltu un sudrabu audumā var atļauties tikai vakartērpos, tagad to valkā visur, taču man tomēr šķiet, ka to drīkst darīt tikai sevišķi šarmantas personas. Bet tajā visatļautībā daudziem sareibst galva, un nevar vairs saprast, ko darīt. Tad laikam jāprasa kādam padoms. – Tātad ir normāli, ja Ūdre vienmēr ceļo kopā ar stilisti? – Kādam ir problēmas ar ģērbšanos? Es varu palīdzēt! Ja tas nav no dabas dots, cilvēkam nevar pārmest. Pati esmu satikusi cilvēkus, kas no tā nekā nesajēdz, iedod man savu salonā uztaisīto krāsu skalu un saka – nopērc audumus, izdomā fasonus. Tikai mani neviens nekur pēc tam neņem līdzi, lai gan ceļot man ļoti patīk. Es neesmu ķerta uz visādiem zeltiem un kristāliem, labāk kaut kur aizbraucu – to man neviens nevar atņemt. Un no ārzemēm es nevis mašīnas dzenu, bet vedu nocenotus audumu atgriezumus – tur audumu veikali ir sešos stāvos. Pagaidām gan esmu tikai pa Eiropu izvazājusies, kaut gan ļoti, ļoti gribētos pabūt Japānā. Es ilgi nevarēju saprast, kāpēc man tik ļoti patīk Japānas arhitektūra, grafika, lietišķā māksla, pat instalācijas tur ir smalkas un estētiskas, nevis vecas riepas un telefonbūdas. Arī japāņu kino man patīk un ne tikai vēsturiskās filmas – viņu attiecībās starp vīrieti un sievieti ir kaut kas tik smalks, tāda pietāte. Tikai to slaveno erotisko Jūtu impēriju es tā arī neesmu redzējusi. Un tad man reiz kāds pēc zvaigznēm izzīlēja, ka es iepriekšējā dzīvē esmu bijusi japāniete. Vēl man pateica, ka es dzīvojot pēdējo dzīvi – vairs manis nebūs. Un tāpēc es šajā dzīvē rosos, cik vien varu. Tas nu ir pilnīgi skaidrs, ka – jo vairāk darbu, jo vairāk var izdarīt. Atnāk mājās, nokrīt gultā, un nav jāmeklē nekādas blakusizklaides, nav laika ne mīlēt, ne ciest. Citādi – žēl noskatīties, kā dažs to savu laiku iznieko. Bet – Dievam visādi cilvēki ir vajadzīgi! Man, piemēram, ļoti patīk tas, ko daru, un to es darīšu, kamēr vien spēšu pavilkties!