Kapenes tuvāk dieviem Kalni spiež valsts galveno ceļu atvirzīties nost no jūras krasta, atvēlot vietu cilvēku atpūtai ūdeņu tuvumā. Kūrorts Tekirova – aiz dzelzs sētas rūpīgi kopti parki, greznas viesnīcas bagātniekiem, miers un klusums. Taču šie prieki nav mūsu rocībai domāti. Sekojot ceļrāža ieteikumam, ar automašīnu līkumoju lejup pa nogāzēm kilometrus septiņus jūras virzienā, vēlēdamies uziet antīkās civilizācijas atliekas. Tām šajā apvidū noteikti jābūt. Apkārtnes daba iepriecina ar rasmīgu augu valsti, citrusu aromātu un gaiļu dziesmām turku mājiņu pagalmos. Apūdeņošanas ierīcēs šalc ūdens, augļu kokus rotā apelsīni, citroni, granātāboli, oktobra saule silda gluži vasarīgi un nekas vēl neliecina par rudens iestāšanos. Jūras piekrastē viesu namos skan vācu valoda. Tie ir atpūtnieki ar savām ģimenēm. Kāds bariņš vāciešu, āvušies kalnu apavos, apņēmīgi soļo pa liedagu. Viņi dodas uz liķiešu senās ostas Olympus drupām. Pievienojamies arī mēs. Senatne tepat 15 minūšu gājiena attālumā paslēpusies koku audzē aiz krasta klintīm. Vācieši raušas augšup pa drupās iestaigātu taku, mēs viņiem līdzi. No aizvēsturisko mūru atliekām paveras aizvien krāšņāki skati uz Vidusjūras tālēm. Cilvēka prātu mulsina no liela vecuma apsūbējušie mūri, bet nav neviena, kas zinātu stāstīt patiesību par ļaudīm un notikumiem šajā pirms gadu tūkstošiem mirušajā pilsētā. Pat tās īstais vārds ir pagaisis no pēcteču atmiņas. Seno laiku laupīšanas karos viss sadauzīts, iznīcināts. Ko nav spējuši cilvēki, paveikušas zemestrīces un laiks. Kā saprotams no skopām un izvairīgām ziņām pasaules vēstures grāmatās, par liķiešu dzīvi nav saglabājies neviens rakstu galiņš. Kopš vēlajiem viduslaikiem šīs vietas apdzīvo turki. Viņus pagātnes mantojums interesē vienīgi tik, cik tas spēj pievilināt izdevīgu peļņas avotu – ziņkārīgus tūristus no pasaules malu malām. Vizuāli interesantas ir Likijas pirmiedzīvotāju Vidusjūras piekrastes klintīs izcirstās īpatnējās kapenes un pamatīgie akmens sarkofāgi, kas izlaupītā stāvoklī saglabājušies līdz mūsdienām. Varētu padomāt, ka te mirušajiem jau pastarā tiesa ir bijusi un visi pareizie uzņemti debesīs, – tikai lieli melnējoši caurumi vien palikuši kapeņu sienās. Kale pilsētas Mire ciematā šādas kapeņu klintis izskatās īpaši krāšņas. Tādēļ tām apvilkts pītu stiepļu žogs un pie ieejas pielikts biļešu pārdevējs, kas no katra apmeklētāja iekasē 5 miljonus turku liru (apmēram Ls 2,50). Turpretī citās vietās viss atstāts likteņa varā, ieaudzis brikšņos un piegružots ar sadzīves drazu. Stāsta, ka liķieši kapenes veidojuši klintīs tādēļ, lai atrastos tuvāk savu dievu valstībai, bet, kā tas bijis patiesībā, to vairs nepateiks neviens. Zagļiem – turku "pedagoģija" No Finikes līdz Kale ceļš, izcirsts kaļķakmens klintīs, līkumo gar jūras krastu, zilganā ūdens klajuma pusē ar savu baiso dziļumu draud stāva, galvu reibinoša nogāze. Tādēļ jābrauc uzmanīgi un prātīgi. Par laimi, satiksme nav spraiga. Aiz ceļa pretējās malas slienas dzeloņaini dienvidzemju krūmāji un balo pelēcīga klintaine, pavisam nepiemērota cilvēku izdzīvošanai. Tādu lauksaimniecībā neizmantojamu pustuksnešu Turcijā ir, cik uziet, – ne tur ļaužu mītņu, ne lopiņiem ganību. Katrā ciematā pa mošejai. Tām pieder svarīgs pienākums – piecas reizes dienā ar rituālu dziedājumu atgādināt, ka atkal ir laiks godāt Allāhu. Nesaprotamā klaigāšana no minareta, kurai ir tāda pati jēga kā zvanu dunoņai kristiešu dievnamos, nepieraduša eiropieša ausīm šķiet gaužām dīvaina – it kā kādu plosītu uz viduslaiku moku rata un nu tam pienākusi pēdējā stundiņa. Taču tas ir muedzina balss ieskaņojums. Tā izdzied ikvienam muhamedānim labi zināmos vārdus: "Allāhs ir vislielākais. Es pasludinu, ka Muhameds ir Allāha pravietis. Nāc uz lūgšanu! Nāc uz pestīšanu! Allāhs ir vislielākais. Nav cita dieva kā vienīgi viņš." Naktis kļuvušas garas jo garas. Nakšņojot savā mašīnā, nevaru vien rītu sagaidīt. Ap pieciem tuvējā kūtiņā dzied pirmie gaiļi. Pēc pusstundas klusuma – otrie gaiļi, vēl pēc pusstundas – trešie gaiļi. Viņiem piebalso mošeju klaigas. Esmu sācis ar šo ik rīta īpatnējo skaņu pasauli aprast. Jūtu, kad pēc atvadām no Turcijas tā vairs neskanēs, kaut kā pietrūks. Līdzīgi kā atgriežoties mājās no Slovēnijas vai Austrijas, kad katru stundas ceturksni neskan vairs melodiskie baznīcu zvani. Rādās, ka zagšana turku mentalitātei nav stiprā puse. Tāds iespaids paliek, apstājoties pie kāda visai nožēlojama izskata ceļmalas restorāna. Iestādījuma durvis vaļā, neviena cilvēka. Tam, kas gribētu kaut ko te nočiept, darbiņš atrastos. Bet no zagšanas turki atradināti vēl Osmaņu impērijas laikā. Toreiz zagli tirgus laukumā tupināja mucā, kas pielieta ar atejbedres šķidrumu, un līdzās nostādināja vecu zaldātu ar līku zobenu. Zaldāts ik pa brīdim nobļāvies – halē hop, atvēzējies un no visa spēka cirtis gaisu cieši virs mucas. Ja sodāmais nevēlējās, lai tam galviņa ripo, tad viņam zibenīgi bija jāpazūd pretīgajā zampā. Turku "pedagoģijas" svētīgās sekas nes augļus arī mūsdienās – Turcijā ir zemākā noziedzība Vidusjūras valstīs.