Festivāla organizēšana gulstas uz Dobeles Bērnu un jaunatnes centra teātra Pitons pleciem, un darba smagumu iznes režisore Velga Līce, kas šo gadu laikā izveidojusies arī par teicamu un mērķtiecīgu menedžeri. Festivāla programma bija daudzveidīga kā teātra formu, tā izvēlēto mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu ziņā, tā bija prasmīgi saplānota, variējot darbības vietas – trīs iespējamos spēles laukumus –, un ritēja precīzi, bez aizķeršanās. Festivāla Pitons koncepcijas savdabība rodama apstāklī, ka augstāk par abstraktiem skatuves mākslas kritērijiem tajā tiek vērtēta vēlēšanās (un, protams, arī varēšana) izteikt savu pasaules redzējumu un šai teātra valodā rast saprašanos ar saviem laikabiedriem ne vien Latvijā, bet arī citās valstīs. Tieši tāpēc jau otro gadu pēc kārtas varējām priecāties par Polijas pilsētiņas Goļeņovas teātri BRAMA, kas groteskā sakāpinājumā atveidoja četru personu attiecības V. Gombroviča lugā Negatīvais tēls. Jaunieši spēlēja spilgti un ekscentriski, un, kaut arī tekstam nebija tulkojuma, viss bija skaidrs – līdz sāpīgumam kliedzoša nesaprašanās, morāls despotisms valdīja vienas ģimenes lokā, pusstundu garajā izrādē izpaužot arī turpat vai globālu vispārinājumu par nesaprašanās traģiku. Dzīves realitātes tiešā iespaidā arvien nozīmīgāks kļūst teātra mākslas pedagoģiskais aspekts. Dobeles Bērnu un jauniešu centrs, kurā darbojas teātris Pitons, nesen ieguvis savu ēku – kādreizējo Dobeles kinoteātri. Un tie jaunieši, kas turp dodas un vēl dosies ar nolūku izpaust un pilnveidot savas spējas vai arī palīdzēt nama pārbūvē, remontā, labiekārtošanā, saviem brīvajiem brīžiem būs ieguvuši nenoliedzamu jēgu. Par teātra svētīgo misiju bija jādomā, skatoties arī Talsu rajona Bērnu un jaunatnes centra teātra izrādi Zvaigžņu meitene, kurā uz skatuves, atveidojot populārā Dž. Spinelli romāna varoņus, darbojās kupls jauniešu ansamblis. Viņi kopā sper tikai pirmos soļus skatuves ābecē, taču degsme un ieinteresētība darāmajā darbā ļauj piedot pat šādas tādas kļūmes, jo tā ir savu spēju un iespēju pārbaude, tā ir saliedēšanās kopīgam mērķim, tāpēc nav par zemu novērtējama šo dalībnieku cilvēcisko personību tapšanā. Jauniešu teātris no Lietuvas Bendraamžiai rādīja režisora Arvida Butkus pasaku Laiks mīlēt. Tā bija izrāde ar kuplu tēlotāju ansambli, un, kaut varbūt festivāla izrādei šis iestudējums bija par smagnēju (gan garuma, gan apjomīgā teksta dēļ), jauno cilvēku nodošanās pasakas estētikai, meklējot sevī attieksmi pret jau folklorā ierakstītiem morāles principiem un sabalsojot tos ar šodienas attiecību virspusību, atklāja visa darba jēgu. Ceļš uz vienkāršām atziņām par laimi, uzticību, mīlestību bija garš un ērkšķains kā lugas varoņiem, tā to tēlotājiem, bet šai procesā arī visa vērtība. Temperamentīgu feijerverku ar Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas teātri uzbūra režisors Agris Krūmiņš M. Mikulāna lugas Ģībējzvans iestudējumā, vidusskolēnu ikdienas epizodes sakāpinot līdz farsa izpausmēm, papildinot tās ar ironiski iekrāsotiem šausmu komēdijas akcentiem. Kaut arī var diskutēt par lugas sižetu, jauniešu spēle aizrāva ar azartu un atļaušanos jokot par sev tuvām situācijām. Amatieru ansambļu darbs iegūst piepildījumu, panākot vienotu, saliedētu domas izpausmi. Līdzekļi var būt visdažādākie, bet kopīgā virzība sajūtama – gan jaunās režisores Ingas Surguntes izrādē Pirms pamošanās, ko izsmalcinātā vizuālā tēlainībā parādīja Preiļu teātra studija Ķimene, gan Andra Zeibota tekstā lakoniskās lugas Sētnieks izrādē, ko uz festivālu bija atvedis ansamblis ar visai pretenciozu nosaukumu – Mūzu teātris Mūzejs. Savukārt Klaipēdas teātris Ausra savu sāpi par pasaules procesu gaitu izteica izrādē Normalija, galvenokārt pantomīmas līdzekļiem atainojot ilūzijas par apsolītajiem Eiropas labumiem, kas, izrādās, tādi krāsaini, skanoši atkritumi vien ir. Pitonā dalībnieki netiek sarindoti apbalvojumu iegūšanai – uz Dobeli braucot, katrs ansamblis zina, ka būs ieguvējs. Patiesībā tas ir draugu festivāls, uz to ik gadu brauc teātri, kas savstarpēji draudzējas, viesojas cits pie cita. Ik nākamo gadu kāda jauna trupa piepulcējas šim draugu pulkam klāt. Nenotiek īpaša repertuāra atlase, teātri cenšas atvest savu jaunāko iestudējumu. Šai pieejā slēpjas arī draudi pārvērst Pitonu par neiespēlētu, pie publikas vēl nepārbaudītu, negatavu izrāžu parādi, jo šogad vairāki iestudējumi tieši Dobelē piedzīvoja savu īsto pirmizrādi. Varbūt tieši tāpēc neizskanēja L. Stumbres luga Autobuss LU studentu teātra redzējumā? RTU studentu teātris Kamertonis arī pieskaitāms pie Pitona sadraudzības, jau ilgus gadus šis ansamblis piedalās festivālā. Režisorei Ludmilai Stančikai izdodas sapulcināt talantīgus un atbilstošus lomu tēlotājus, šogad iestudētajā A. Vampilova lugā Divdesmit minūtes ar eņģeli, piemēram, darbojās pieci atšķirīgi puiši, kas pēc atbilstības lomai un atdevības konkrētajam uzdevumam varētu būt katra amatierteātra režisora sapnis. Jaunie aktieri stāstu par divu dzērāju likstām svešā pilsētā izdzīvoja, skatītājus aizvadot no smiekliem līdz līdzcietības asarām. Teātru festivāla Pitons dziļāko jēgu jo spilgti apliecināja cits Velgas Līces projekts, kas ar Eiropas programmas Jaunatne finansējumu nedēļas garumā notika Dobelē. Festivāla dalībniekiem bija dota iespēja noskatīties šā projekta kopdarbu Jaunās pasaules dzimšana, kurā režisore kopā ar horeogrāfu Edmundu Veizānu bija saliedējusi Vācijas, Polijas, Lietuvas un Latvijas jauniešus. Ne šauriem mākslas mērķiem, bet kopīgas cilvēciskās saprašanās uzdevumiem. Tā bija saprašanās, kas veidojās no žestiem, kustības impulsiem, ritmu saskaņas, saprašanās vienotā kustībā, lai apliecinātu tālākdzīvošanas optimismu. Un kad vienotā elpā pret debesīm cēlās daudzu tautību apliecinošā dzīvotgriba, valodu un nāciju atšķirības atkrita kā nebijušas. Ar apliecinājumu par kopīgu Eiropu.