Pārgājienā pats galvenais ir process – iet, kur vien tas ir iespējams. Šoreiz – gar jūru, ļaujot jūras vējiem aizpūst ne tikai pēdu nospiedumus, bet arī visas ikdienas problēmas. Prom no civilizācijas, un pilnīgs miers no ārpasaules. Saulainā “atjāņu” sestdienā, pašā rīta agrumā, kad citi vēl laiski snauž mīkstos spilvenos, 60 apņēmības pilni cilvēki sakāpjam autobusā, kura augstums mērāms divos stāvos. Mūsu mērķis – noiet no pašas Lietuvas robežas līdz pilsētai, kurā vējš dzimis. Tajā Latvijas tālajā nostūrī vēl nekad iepriekš nebiju bijusi, tādēļ gaidāmais pasākums šķita vēl aizraujošāks. Turklāt iepriekšējā pārgājiena burvība pierādīja to, ka Baltijas jūras krasti ir gana labs pārgājienu maršruts. Mūsu pirmais pieturpunkts ir Papes savvaļas zirgu ganības. Klausoties gides entuziasma pilnajā stāstījumā, uzzinām par īpašajiem Konik Polski šķirnes zirgiem. Kā izrādās, tie ir vistuvākie radi izmirušajiem tarpāniem, kas piemērojušies dzīvei savvaļā. Daži drosminieki pieiet tiem pāris metrus tuvāk, lai pussimtu savvaļas zirgu iemūžinātu fotomākslas šedevros. Tālāk mūsu ceļš ved uz Nidas ciemu – pārgājiena sākumpunktu. Pirms robežkontroles punkta izraušamies no autobusa. Nu varam kraut mugurā savas somas un doties pretim piedzīvojumiem. Optimistiskā noskaņojumā sākam pārgājienu pa Nidas oļaino pludmali. Daži naski soļo uz priekšu, citi, nekur īpaši nesteigdamies, izbauda sauli, jūru un smiltis. Apmaldīties jau šeit nav iespējams. Ej tikai gar jūru! Pēc brīža nelielos olīšus zem kājām nomaina smilšains liedags un iešana jau vedas manāmi vieglāk. Ap pusdienas laiku nonākam pie Papes mola. Priekšā šķērslis – upīte, kurai pāri pārlēkt nevar. Kājas slapināt nevienam negribas. Nolemjam šoreiz neforsēt un meklējam apkārtceļu. Jūras krastā iznākam tieši pie Papes bākas un tiekam patīkami pārsteigti. Putnu Jānis no Siguldas un viņa vārdabrālis no Papes sagaida mūs ar muzikālu priekšnesumu un putras katlu. Klausoties akordeona skaņās, ēdam bukstiņbiezputru (tā liepājnieku leksikā tiek dēvēta grūbu putra ar kartupeļiem). Pāris meitenes pat tiek ievilinātas raitā riņķa dejā. Abi Jāņi tiek mīļi aicināti iepriecināt mūs ar savu ierašanos arī nometnes vietā, bet Papes Jānim esot paredzēti danči un nevarot ciema ļaudis pievilt. Labi paēduši, dodamies tālāk. Paejam garām vietai, kur pārsimts metrus no krasta mūsu uzmanību piesaista kāds virs ūdens esošs objekts. Tiek izteikti savdabīgi minējumi, ka tā ir jūras priede vai nogrimuša kuģa masts. Ik pa brīdim uzspīd saule, kas liek jūrai iemirdzēties žilbinošā spožumā, bet tad atkal tā paslēpjas aiz pelēkajiem mākoņiem. Laiks rit, saule slīd arvien zemāk un zemāk. Domājams, tuvojamies nakšņošanas vietai. Mums ir dots norādījums – vadīties pēc jūras krastā izkārta karodziņa. Bet ko tad, ja tie ir ik pēc pāris kilometriem? Pamanām oranžu, kāpās plīvojošu karodziņu, un nu jau liekas, ka galamērķis ir klāt. Tomēr daži apgalvo, ka esot jāiet līdz tornim. Pēdējā tās dienas pauze Jūrmalciema laivu piestātnē. Manāms nogurums. Atsākot ceļu pēc nelielas atpūtas, it nemaz vairs negribas slieties kājās. Drīz vien pati kempinga saimniece steidzas mums pretim – iznākusi sagaidīt brašos čāpotājus. Šķiet, nu jau viss ir garām, tikai vēl drusku paieties, un jau esam zemnieku sētā “Žodziņi”. Mārtiņš dod rīkojumu salasīt sausus zarus un zariņus iekuram. Bet pirms tam katrs varot apēst pa ābolam. Ja pašam nav, tad kādam atņemt. :) Garais un nogurdinošais ceļš humora izjūtu nav laupījis. Iekārtojam nometni. Viena pēc otras tiek uzslietas lielas un mazas, krāsainas mājiņas. Tiek iekurts ugunkurs un lielajā katlā vārīta īpašā pārgājienu zupa. Liels paldies un visu cieņu pavāriem. Sātīgā vakara maltīte ievērojami uzlabo noskaņojumu. Un uzdzen miegu. Ātri vien dodamies pie miera. Pašā rīta agrumā kāds cītīgi nopūlas visus uzmodināt ar gonga cienīgiem sitieniem pret bleķa bļodiņu vai kādu tamlīdzīgu priekšmetu. Miegā tā īsti nespēju noteikt tā piederību. Bet tas noteikti nav modinātājzvans. Gailis arī ne. Prāts nu nepavisam nenesas līst ārā no telts. Kāds labs cilvēks atnes rīta zupu, un turpat teltī gardu muti to notiesāju. Pamazām daudzkrāsainā telšu pilsētiņa tiek nojaukta. Daži izlemj palikt turpat un nodoties laiskām saules peldēm jūras krastā, bet izturīgākie maršē tālāk. Es un mans uzticamais ceļabiedrs atstājam nometni ātrāk par citiem un lēnām soļojam gar jūru, priecājoties par spožo rīta sauli un piekrastes smiltīs izpaužot savas mākslinieciskās dotības. Pārējie pa to laiku dodas iekarot 37 metrus augsto Pūsēna kalnu – visaugstāko Baltijas jūras piekrastes kāpu Latvijā. Stāsta, ka, uzkāpjot kāpā, paveras vienreizīgs skats. Man diemžēl neizdevās par to pārliecināties, jo itin veikli pagāju kalnam garām. Izrādās, ceļš uz to ved caur mežu, no jūras tas nemaz nav redzams. Kādu laiku diezgan raiti soļojam. Visus vada vēlme ātrāk sasniegt pārgājiena galamērķi. Starp dažiem pat izvēršas draudzīga sāncensība – kurš ātrāk. Protams, uzvar tas, kam platāks solis. Bernātos ieturam nelielu ēšanas un atpūtas pauzi, un dodamies apskatīt Latvijas Republikas galējo rietumu punktu – “Zaļo staru”. Kopā ar spožu pēcpusdienas sauli iesoļojam Liepājā. Līdz finišam palicis pavisam maz. Tikai tik daudz kā jānokļūst līdz vietai, kur atrodas mūsu autobuss. Dīvaini, bet parasti pēdējā posmā nez no kurienes parādās jauni spēki. Drīz vien jau braucam Rīgas virzienā. Visus pārņem patīkams nogurums, un daži padodas saldajam miegam. Pēc Mārtiņa aprēķiniem, esam veikuši tieši 51 kilometru. Spēki pārbaudīti. Nevienmērīgs iedegums iegūts. Gliemežvāki un laimes akmentiņi salasīti. Pasākums izdevies.