Viduslaiku cietokšņu mūros No Spānijas pilsētas Kaseres uz Portugāli ved N 521 ceļš. Tiklīdz ir šķērsota abu valstu robeža, ko tagad neviens vairs nesargā, pie apvāršņa kāda kalna virsotnē iezīmējas varenais Marvao viduslaiku cietoksnis. Tāds skaistulis noteikti jāapskata tuvplānā. Krietnu brīdi līkumojam pa ceļa asfaltu pret kalnu, līdz sasniegts mašīnu stāvlaukums pie cietokšņa vārtiem. Izejot tiem cauri, skatam paveras vēstures grāmatas cienīga ainava – senatnīgi nami, šauras ieliņas un visapkārt pamatīgi akmens mūri ar sargtorņiem. Sajūta tāda, it kā būtu nokļuvis kādā pasaku valstībā. No cietokšņa augstumiem paveras jauks skats uz pauguru siluetu izrobotām, zilganā dūmakā iekrāsotām tālēm. Bet Marvao cietoksnis nav nekāds vientulis. Kilometrus desmit uz ziemeļrietumiem savu viduslaiku varenību izrāda Kastelo de Vide pierobežas cietoksnis, aiz kura mūriem arī zeļ romantiskas mazpilsētas gaisotne. Šie cietokšņi ir kā mēmi liecinieki tām cīņām un ļaunu ienaidnieku uzbrukuma briesmām, pret kurām portugāļiem bija jāstājas, lai nosargātu savu valsti. Un gadsimtu gaitā ienaidnieku netrūka: sākumā par mauriem sauktie arābi, tad lielie kaimiņi spāņi, beidzot 1808.gads, kad Napoleons ar franču karaspēku kāroja pakļaut savai varai Ibērijas pussalu, lai līdz ar to kļūtu par visas Eiropas virsvaldnieku. Lisabonas satiksmes džungļos Par Portugāles galvaspilsētas ievērojamākajām vietām ir lasīts daudz kārdinošu ziņu. Lisabona kļūst jo īpaši vilinoša, ja pārlapo reklāmas ceļvežus: centrālais laukums Rosiu, kur saplūst Lisabonas galvenās satiksmes maģistrāles, Donas Marijas II Nacionālais teātris, karaļa Pedru IV statuja un strūklaka, San Žorži cietoksnis, kariešu muzejs, Žeronimuša klosteris, Belenskas pils, 1960.gadā celtais piemineklis pirmatklājējiem, 25.Aprīļa tilts un Jēzus Kristus statuja. Pieminēju tikai nelielu daļu no tā, ko Lisabonā radījis cilvēka prāts un prasmīgās rokas. Taču, iebraucot ar savu mašīnu šajā miljonu iedzīvotāju pilsētā, tevi no visām pusēm apņem nemitīgā skrējienā traucošu automobiļu tūkstoši. Drīz tu sev par pārsteigumu atklāj, ka citi jau ir paguvuši aizņemt visas stāvvietas un tev ar savu spēkratu nav kur dēties. Sāk pārņemt skumja apskaidrība, ka te taču neviens tevi negaida un nevienam tu neesi vajadzīgs. Bet līdzīgi jau ir visās Eiropas lielpilsētās. Tādēļ vēlams savu ceļojumu plānot tā, lai varenām pilsētām iznāktu mest godbijīgu līkumu un lai uzkavēšanās galvenokārt notiktu ārpilsētu jaukumos, kas pie reizes ir gan lētāk, gan arī drošāk. Klosteris, katedrāle un karaļa pils – viss zem viena jumta Nieka 30 kilometrus uz ziemeļrietumiem no Lisabonas atrodas neliela pilsēta Marfa. Citādi varbūt arī to nevajadzētu pat pieminēt, ja vien Marfas pašā centrā 18.gadsimtā nebūtu uzcelta varena un grezna baroka stila celtne, dēvēta par portugāļu Versaļu. Tajā zem viena jumta ir gan katedrāle, gan klosteris, gan arī Portugāles valdnieka pils. Celtne ir iespaidīga: fasādes garums – 210 metri, aizņemtā platība – 40 000 kvadrātmetru. Pils rotājumiem izmantots milzīgs daudzums marmora, bet pils izgreznošanai paredzētās trauslās skulptūras ar lielu piesardzību vestas no pašas Itālijas. Baznīcas torņos iekarināti 110 dažāda lieluma bronzas zvani, ar kuriem svinīgos gadījumos atskaņo zvanu mūziku. Pilī greznākās telpas ir troņa zāle, karaļa apartamenti, tropu istaba ar monarha medību trofejām un bibliotēka ar seniem foliantiem. Līdzekļi pils būvei ņemti no Portugāles toreizējās kolonijas Brazīlijas zelta atradnēm. Taču visa sākums ir tas, ka karaliene Marija Anna Portugāles karalim Žuanam V (jeb latviskojot – Jānim) dzemdēja dēlu. Ticis pie troņmantnieka, bezgala laimīgais valdnieks savai karalienei apsolījis uzcelt pili un 18 gados savu solījumu arī izpildījis. Laikam tik karalisku dāvanu Eiropā vairs nav saņēmusi neviena cita māte, kaut gan tas nav vienīgais vēsturei zināmais gadījums, kad sievietes labums ticis novērtēts ar greznu pili. Latvijā ar līdzīgu godu var lepoties Cesvaines pils, Austrijā – Mirabellas pils, kas atrodas Zalcburgā. Kāzu pilsēta Obiduša Kilometrus sešdesmit uz ziemeļiem no Mafras ir cita pērlīte Portugāles veco pilsētu vainagā – Obiduša. Tā pastāvējusi jau Senās Romas laikos kopš 4.gadsimta pirms mūsu ēras. 12.gadsimtā portugāļu pirmais karalis Alfonso padzina no Obidušas tur gadsimtiem ilgi dzīvojušos maurus un pasludināja Portugāles neatkarību. 1282.gadā karalis Dionīsijs Obidušu uzdāvinājis savai līgavai Izabellai kā kāzu dāvanu. Kopš tā laika visi Portugāles valdnieki mēdza savus medusmēnešus pavadīt Obidušā, kas no paaudzes paaudzē ietilpa Portugāles karaļu līgavu mantojumā. Tas savukārt labvēlīgi atsaucās uz pilsētas attīstību. Bet 1441.gada 15.augusts saglabājis piemiņu ar citu ievērības cienīgu notikumu: Obidušas Svētās Marijas baznīcā desmitgadīgais troņmantnieks Alfonso salaulāts ar viņa astoņus gadus veco māsīcu Izabellu. Mūsdienu Obiduša ir koši baltu namu mazpilsēta, kur senatnīgo māju sienās baltais kontrastē ar tumši zilo krāsu. Izmantot pilsētā laikmetīgās arhitektūras formas ir stingri aizliegts – lai nekas nesabojātu Obidušas pagājības veidolu. Pilsētas platību uz mūžīgiem laikiem nemainīgu ir noteikuši tās aizsargmūri, bet pa tās šaurajām ieliņām atļauts braukt vienīgi vietējiem iedzīvotājiem un arī tad tikai īpašas nepieciešamības gadījumos. Var tikai apbrīnot Obidušas iemītnieku dziļo godbijību pret pagātnes mantojumu – pret to viņi izturas ar apdomīgu iecietību. Pēdējos simts gados civilizācija ir tik strauji gājusi uz priekšu, ka nav nekā vilinošāka kā padoties moderno iespēju kārdinājumam. Bet obidušieši dzīvo kā muzejā, tikai ģērbušies mūsdienīgi. Šim muzejam ir liela piekrišana – ik dienas Obidušas priekšpilsētas plašajā laukumā drūzmējas desmitiem autobusu, kas atveduši tūristus no malu malām. Veco klosteru pustumsā Līdz šim nevienā citā valstī man nav gadījusies tāda senlaicīgo katoļu klosteru daudzveidība kā Portugālē. Šie klosteri ir varenas viduslaiku cietokšņu tipa būves, kuru celtniecībā akmens masas nav taupītas. Biezajos klosteru mūros augu gadu valda puskrēsla un neveselīgs drēgnums, tādēļ tagad tajos neviens reliģiskais askēts vairs nemitinās. Toties tūristi vecajās, romantiskajās ticības cellēs ir vienmēr gaidīti viesi, jo cita pielietojuma šiem pagātnes lieciniekiem tagad vairs nav. Kilometrus simts uz ziemeļiem no Lisabonas ir Alkobasa, kuras centrā atrodas 1152.gadā dibinātais cisterciešu Svētās Marijas klosteris – izcils agrīnās gotikas arhitektūras piemineklis ar vēlāku laiku barokāliem papildinājumiem. Klostera baznīcā apskatāms karaļa Pedru Taisnīgā sarkofāgs – skaists 14.gadsimta akmens grebuma paraugs ar dažādiem skulpturāliem veidojumiem. Karaļa sarkofāga kājgalī ir viņa līgavas zārks. Bet noticis ir tā: jaunībā, vēl princis būdams, Pedru iemīlējies savas mātes ģērbējā – daiļajā Inesē. Taču prinča vecāki nolēma nepieļaut sava dēla kāzas ar meiteni, kurai nav dižciltīgas izcelsmes. Tāpēc Pedru tēvs karalis licis meiteni slepus nogalināt. Pagāja divi gadi, ļaunais karalis nomira, bet Pedru kļuva par karali Pedru I. Savā kronēšanas dienā, baznīcā valdot nāves klusumam, drūmais karalis licis atvērt mīļotās zārku un pavēlējis visiem augstmaņiem skūpstīt mirušās roku. Kilometrus divdesmit uz ziemeļaustrumiem no Alkobasas ir Batalja, kur viduslaikos uzcelts varens dominikāņu Svētās Marijas da Vitorija klosteris un karaļu panteons. Klosteris būvēts gadsimtiem ilgi un līdz galam nav pabeigts vēl tagad. Rosīgākā celtniecība notikusi 16.gadsimta sākumā – valdnieka Manuela Lielā laikā. Tas bija Portugāles saimnieciskais ziedu laiks, kad arhitektūrā nostiprinājās stils, saukts par «manuelino». Bataljas klosteris ir šā stila izcilākais paraugs. Interesanta ir Tomaras pilsēta, kurā ir pat četri klosteri, no kuriem apskatei pieejams Jēzus Kristus bruņinieku ordeņa klosteris, dibināts 1160.gadā. Tomaras pievārtē, būvēts pāri plašai ielejai, ir labi saglabājies akvedukts. Akveduktu sakarībā ir iesakņojies apgalvojums – ja akvedukts, tad seno romiešu. Taču tā tomēr nav. Akveduktus būvēja arī vēl viduslaiku novakarē, līdz pat 15.gadsimtam. Un šis nu reiz ir veco portugāļu, nevis seno romiešu akvedukts. Gluži tāpat kā mazāk izteiksmīgais Obidušas akvedukts, kas arī ir portugāļu celtnieku veikums. Ar ko Konimbriga atšķiras no Koimbras? Mūsu ceļš ved aizvien tālāk pretī Portugāles ziemeļiem. «EuroAtlas» ceļu kartē, kas ir mūsu ceļojuma galvenā rokasgrāmata, ar vissīkākajiem burtiņiem norādīts Ruinas de Conimbriga un klāt piezīmētas divas sarkanas zvaigznītes – tātad kaut kas īpaši ievērojams. Izrādās, tās ir romiešu pilsētas Konimbrigas drupas. Te starp māju pamatiem un nocietinājumu vaļņu atliekām vislielāko interesi sagādā apbrīnojami skaistās, ģeometriskos rakstos savītās grīdu mozaīkas. Savulaik arheologi tajā vietā, kur kādreiz pastāvējusi Konimbrigas pilsēta, ir krietni pastrādājuši. Uzmanīgi ir novākti gruvešu uzslāņojumi, tie rūpīgi pārmeklēti, lai nekas no pagājības liecībām nezustu zinātnieku vērtējumam. Šo atradumu ekspozīcijai uzcelts īpašs paviljons. Ir svētdiena, tāpēc daudz pilsētnieku no tuvējās Koimbras šurp atbraukuši atpūsties pie dabas, jo ap Konimbrigu ir iekopts jauks parks. Vēl 15 kilometri, un esam studentu pilsētā Koimbrā – te atrodas universitāte, viena no vecākajām Eiropā. Vienlaikus Koimbra ir arī viena no vecākajām Portugāles pilsētām – kopš 9.gadsimta te ir katoļu bīskapu rezidence, bet 12.–13.gadsimtā – arī karaļu rezidence. Pilsētas augstākajā daļā izvietojusies viduslaiku vecpilsēta, kuras ievērojamākā celtne ir romāņu stilā celtā Vecā katedrāle. Kad šo baznīcu cēla, bija mauru kara laiks. Tādēļ dievnama sienās vēl tagad redzamas šaujamlūkas, kas nedarītu kaunu nevienam viduslaiku cietoksnim. Cita kulta celtne ir Koimbras Jaunā katedrāle, celta 17.gadsimtā baroka stilā. Pilsēta, kas devusi vārdu Portugālei Senās Romas laikos Doru upes labajā krastā radās apmetne Portusa, kamēr kreisajā krastā izveidojās osta Kale. Savukārt laika gaitā Portusa pārtapusi par Portu, un, šim nosaukumam saplūstot ar Kale, tapusi Portugāle – vārds valstij Ibērijas pussalā pie Atlantijas okeāna. Pēc Lisabonas Portu ir otra lielākā Portugāles pilsēta. Nokļūstot pilsētas drūzmā, nepatiku izraisa dažādo ēku juceklīgais sablīvējums un spēkratu motoru izmešu sabojātais gaiss. Bet cilvēks jau visam spēj ātri pielāgoties, pēc kāda laiciņa vairs nemaz tik ļauni nešķiet. Sākotnējais īgnums izgaist, kad nokļūts Brīvības laukumā. Te skatam paveras majestātisks plašums un cieņu izraisa pievilcīga arhitektūra. Ar rotājumiem izrakstītu namu vidū ievērību piesaista savdabīgs rātsnams Kamara Municipal. Staltajam baroka stila Klerigušas dievnamam ir iespaidīgas formas, to citu namu drūzmā jau no krietna attāluma labi pamanāmu dara augstais, savdabīgais tornis. Plaša dārgumu krātuve ir apskatāma Svētā Franciska baznīcā, kur acis apžilbina spožais apzeltījumu mirdzums. Ģeometrisko konstrukciju cienītājiem baudu sagādās franču inženiera Gustava Eifeļa oriģināli veidotais tērauda režģu tilts pāri Doru upei. Līdztekus slavenajam Eifeļa tornim Parīzē, tilts pāri Doru pieder pie Eifeļa interesantākajām metāla konstrukcijām. Kristus dievnams Bragā Bragas pilsētas ziemeļu nomalē ir 400 metrus augsts kalns, kur 19.gadsimta sākumā tikusi uzcelta Kristus Golgātas baznīca. Pati baznīca kā jau baznīca, – kaut kas no baroka, kaut kas no klasicisma. Bet kāpnes! Tām ir 252 pakāpieni un ļoti interesanta konfigurācija. Tās rotātas ar alegoriskām skulptūrām, strūklakām, ir četrpadsmit kapelas ar Kristus ciešanu ceļa skatiem. Katoļu baznīcas svētkos ticīgie pa šīm kāpnēm uz dievnamu dodas, dziļā pazemībā rāpojot uz ceļgaliem. Mākslinieciskā kopiespaida dēļ kāpnes uz Kristus Golgātas dievnamu Bragā tiek vērtētas kā izcilākās Eiropā. Robežpilsētā Valensā Pašos Portugāles ziemeļos pie Miņju upes ir Valensas cietoksnis. Savā uzbūvē tas nedaudz atgādina Daugavpils cietoksni, jo abi būvēti apmēram vienā un tajā pašā laikā, tikai Valensas cietoksnis ir krietni vien sakoptāks un tūrista acīm interesants. Ar šādiem zemei pieplakušiem cietokšņiem jābūt uzmanīgam – viegli var tādam paskriet garām, jo tas nav viduslaiku mūris, kas slienas augstu gaisā un iekārdina ar romantiskajām formām. Valensas cietoksnis savā klēpī ir paslēpis veselu 19.gadsimta pilsētiņu, un tā nav sabojāta ar jaunāku laiku racionālajām celtnēm. Neviena militārista gan šajā cietoksnī vairs sen jau nav. Toties ielas, nojumes un namu pirmos stāvus aizņem tirgotavas – gluži kā Viļņas tirgū, tikai te viss ir organizēts skaistāk, patīkamāk un kulturālāk.