1988. gadā ne tik sen dibinātais Rīgas videocentrs jau bija izvērsis darbību ārkārtīgi plašā spektrā – producēja un izrādīja filmas, rīkoja filmu dienas un arī jau pirmo starptautisko "Arsenālu" bija paspējis sarīkot, savā izdevniecībā izdeva grāmatas, nodarbojās ar kabeļtelevīziju… Kādā brīdī kļuva skaidrs, ka katrai no šīm tik atšķirīgajām daļām prātīgāk būtu kļūt patstāvīgai, lai varētu attīstīties tālāk. Starptautiskais jaunā kino centrs atdalījās pirmais – kā sabiedriska organizācija, un līdz 1991. gadam par patstāvīgiem uzņēmumiem kļuva arī Laimas Slavas vadītais Multimediju centrs, Gunāra Dukštes izdevniecība "Vade mecum", filmu studija "Deviņi". Kļūstam profesionāli Starptautiskā kino centra prezidents Augusts Sukuts saka: «Neviena lieta nevar būt ilgstoša, ja to veido kā akciju. Jā, var sanākt kopā un izdomāt, ka pēc pusgada būs festivāls, tā var padarboties vienreiz, otrreiz, bet tālāk tas vairs nav profesionāli.» To, ka "Arsenālu" neapturēs pat zemestrīce, rīkotāji bija paziņojuši jau 1986. gada Kino dienās, tāpēc centra dibināšana bija pilnīgi likumsakarīga. Un tā 1988. gada 26. septembrī pirmā starptautiskā kinoforuma "Arsenāls" izskaņā kopā sanāca 21 kinocilvēks no 11 pasaules valstīm un parakstīja vienošanos par Starptautiskā jaunā kino centra izveidošanu. Latviju svinīgajā brīdī pārstāvēja Augusts Sukuts, Juris Podnieks, Agris Redovičs un Juris Civjans, dokumentu parakstīja arī krievu režisors Aleksandrs Sokurovs un kinozinātnieks Naums Kleimans, armēņu režisors Surens Babajans, čehu režisors Jans Švankmaijers, dibinātāju sarakstā ir arī ASV, Zviedrijas, Šveices, VFR, Kanādas, Lielbritānijas un Ungārijas pārstāvji. 1996. gadā no centra nosaukuma pazuda viens vārds. «Pirmkārt, paši vairs nebijām jauni, otrkārt – bija jau apnicis, ka visi sāka lietot tādus īpašus apzīmējumus – jaunais kino, alternatīvais kino, nekomerciālais, avangarda, eksperimentālais kino…» Centram savu statusu vairs nebija jācenšas pierādīt – jau 1995. gadā tas kopā ar Rīgas Kino muzeju bija uzņemts Starptautiskajā kino arhīvu un sinematēku federācijā (FIAF). Tāpēc organizācijas nosaukums kļuva vienkāršs un lakonisks – Starptautiskais kino centrs. Daži no sešdesmit Viens no pirmajiem Starptautiskā kino centra rīkotajiem pasākumiem bija izstāde "Ešeru nama gals" Pēterbaznīcā: «Pasakaina izstāde, pēc tās mani desmit gadus nelaida Pēterbaznīcā!» 1991. gadā notika Mikelandželo Antonioni veltīta izstāde "Architetture della visione", diemžēl pats Antonioni ierasties nevarēja, tomēr atsūtīja misteram Sukutam telegrammu, novēlot izstādei lielus panākumus – šis dokuments tiek rūpīgi glabāts centra arhīvā. Tajā pašā 1991. gadā Starptautiskais kino centrs producēja Vācijas aktierfilmu "Lietu sacelšanās" un tās vajadzībām Krievijā atrada un nopirka izlūkdesanta bruņumašīnu. 1998. gadā "Arsenāla" komanda «ar skumjām atvadījās no saviem bruņotajiem spēkiem» un uzdāvināja mašīnu 18. Jūrmalas zemessardzes bataljonam. 1995. gadā Rīgā notika Mihaila Tāla piemiņas turnīrs šahā, un Garijs Kasparovs tajā uzvarēja. Sukuts bija turnīra rīcības komitejā, tāpēc Kasparovs piekrita piedalīties neformālā pasākumā ļoti šauram lokam, kur katrs klātesošais izspēlēja vienu gājienu kopīgajā šaha partijā. Vakariņās piedalījās arī Kasparova māte. 1996. gadā Starptautiskais kino centrs sarīkoja scenāriju konkursu ar nosaukumu "Baltijas vējš", izsludinot to visās trīs Baltijas valstīs. Anonīmi iesniegtos aktierfilmu scenārijus vērtēja nopietna žūrija, un, atverot aploksnes ar autoru vārdiem, izrādījās, ka otro un trešo vietu ieguvuši Aigars Grauba un Laima Muktupāvela, bet pirmo – kāda Agnese Avene. Tikai vēlāk noskaidrojās, ka aiz šī pseidonīma slēpjas Agnese Gaile, kura tolaik vēl bija padsmitniece. Visi scenāriji joprojām stāv centra seifā: «Ja Latvijā parādīsies kāds labs režisors, varēs filmēt…» Bunjuela vārdā 1995. gadā, lai "Arsenāla" tradīcijas turpinātu ne tikai reizi divos gados, bet katru dienu, Kino centrs atjaunoja un iekārtoja kinoteātri "Andalūzijas suns", nosaucot to slavenās Luisa Bunjuela filmas vārdā. Tagad Sukuts brīnās, ka šis projekts bez valsts un pilsētas atbalsta noturējās tik ilgi – veselus piecus gadus – un beigās to vēl izdevās pārdot un nepalikt nevienam parādā, nevis bankrotēt. Tagad var teikt, ka "Arsenāla" tradīcijas šajās telpās turpinās, jo tūlīt tās pārņems "Kinogalerija". "Andalūzijas sunī", piemēram, tika svinēta kinozinātnieces Valentīnas Freimanes un kinomehāniķa Jāņa Stiprā 75 gadu jubileja – viņi abi dzimuši vienā dienā un abi sēdēja uz troņa karaliskos tērpos, svinību viesi bija tērpti togās. Tikpat vērienīgi 1998. gadā risinājās komponista Ennio Morikones 70 gadu jubilejas svinības kā spēle divās daļās un piecās ainās – četri vīri ienesa divguļamu zārku, no tā izkāpa un pie klavierēm sēdās Uģis Prauliņš, kurš tēloja Morikoni, un Anna Heinrihsone bija uzgleznojusi Morikones portretu. Vilciens uz Ķeipeni Viens no garākajiem kino centra piedzīvojumiem, kas turpinās vēl šodien, ir braucieni uz Ķeipeni. Pirmoreiz "Arsenāla" komanda ar vilcienu, kurā viņi aizņēma trīs restorānvagonus, ieradās 1996. gadā. «Bez jelkādas domas paspiedām roku stacijas priekšniekam un braucām atpakaļ. Tā vienkārši bija pietiekami nenoslogota dzelzceļa līnija, kurā varējām īstenot savu ideju – sarīkot rīcības komitejas pieņemšanu braucošā vilcienā.» Ķeipenē tomēr nācās pavadīt vismaz desmit minūtes – kamēr lokomotīve pārceļo no viena vilciena gala uz otru. Pa šo laiku Sukuts un Māris Gailis izkāpa no vilciena un sarokojās ar vienīgo publiku – diviem alusbrāļiem, kas turpat pie stacijas vakarēja. Uz jautājumu «Kad tad atkal atbrauksiet?» Sukuts, daudz nedomājot, atbildēja – pēc diviem gadiem! 1998. gadā solījums bija jātur un ideja vērsās plašumā. Ķeipenē kā Latvijas ģeogrāfiskajā centrā un vienā no trim Latvijas enerģētiskajiem centriem («To gan es tikai pēc tam izlasīju uzziņu krājumā») atkal ieradās speciālvilciens, Lattelekom pēc kino centra lūguma uzcēla vienīgo Ķeipenes taksofona būdu, no tās uz Rīgu tika palaisti pasta baloži, bet Sukuts zvanīja uz Gruziju. Dzirnavās uz brīdi novietoja tēlnieka Kirila Panteļejeva veidoto Sergeja Eizenšteina vaska figūru, meksikāņu pavārs Havjers, kurš apprecējis ķeipenieti, spēlēja ģitāru, un režisors Joss Stellings teica, ka tik fantastisku gaisotni nekad neesot piedzīvojis. Bāka un Matrožu dārzs 2000. gadā process turpinājās – pēc kino centra idejas Velves būvnieki Ķeipenē uzcēla īstu jūras bāku, lai gan no Ķeipenes līdz jūrai ir apmēram 70 kilometru. Par godu Jurim Podniekam bāka signalizē ar burtu "P", bet tās stāvu klāj 64 pastkastītes ar dažādu pasaules kinocilvēku vārdiem. Lai atšifrētu uz pastkastītēm minētos režisorus, pašlaik Ķeipenes stacijas ēkā top muzejs, kur būs apskatāma arī sena kinotehnika un dzelzceļu lietas, ieplānots arī interneta klubiņš ar 5–6 datoriem un apmēram 150 filmu kolekcija DVD formātā. Tālākajos plānos – pēc gadiem pieciem – ir "Matrožu dārza" izveido- šana kā veltījums filmai Bruņukuģis «Potjomkins». «Būs pasaulei ko brīnīties», jo šis dārzs varētu kļūt par pasaulē vienīgo publikai pieejamo Sergeja Eizenšteina muzeju – Rīgā tāda vispār nav, bet Maskavā Eizenšteina dzīvoklis atvērts tikai dienesta lietošanai. Sergejs Eizenšteins ir viens no Starptautiskā kino centra akciju stūrakmeņiem jau kopš 1986. gada. 1998. gadā plaši tika svinēta viņa simt gadu jubileja, sarīkojot izstādi S. Eizenšteins. "Stikla nams" un noturot aizlūgumu par godu režisora tēvam arhitektam Mihailam Eizenšteinam. Ko vēl? «Savas dzīves laikā katrs raksta savu mistēriju,» reiz teicis Sergejs Eizenšteins. «Manējā ir "Stikla nams".» Tas ir utopisks dzīves modelis, kurš bezgalīgi atspoguļo katru stikla namā iekļuvušo, nodzēšot atšķirību starp realitāti un attēlu; tur katrs ir vienlaikus vērotājs un dalībnieks – kā mēs visi šos piecpadsmit gadus, kopš Starptautiskais kino centrs mūsu apziņā dzēš robežas starp dzīvi un kino, starp iztēli un īstenību. 17. oktobrī Dzelzceļa muzejā tika pacelti senā krievu dzēriena nikolaškas tosti, uzsaucot: «A votre sante, Mr. Arsenāls!» Un ko tur vēl lai piebilst?