Filmā skan nesen mirušās Ninas Simones dziesma, un tā veidota pseidodokumentālā manierē, skatītājus pārsteidzot ar savu mākslinieciskumu, rādot pastaigu pa Pēterburgu. Dzirdama saruna, apstājas automašīna un parādās jauna sieviete augstpapēžu kurpēs. Viņa dodas pastaigā pa senatnīgo pilsētu. Uz ielas meiteni uzrunā puisis – romantisks students, kurš viņā uzreiz iemīlas un piedāvā kopēju braucienu uz Maskavu. Bet viņa tik smejas un koķetē, liekot puisim palikt neizpratnē un bērnišķīga šarma varā. Pēc kāda laika viņš piedāvā iepazīties ar draugu – neglābjamu ciniķi. Trijotne smejas un strīdas, atklāj viens otram visslēptākos nākotnes nodomus un sapņus – tas nedaudz atgādina tīņu vai pensionāru sarunas pārpildītos trolejbusos, kad viņi ir tik ļoti pārņemti ar sevi, ka nemana apkārtējo vienīgo vēlmi aizvērt ausis un iegrimt savā pasaulē vai arī savilkt rokas dūrēs. Teksti vijas ap tēmu, "kā būtu, ja...". Meitene saka: “Pirms dažām dienām gulēju vannā un iedomājos, ka esmu Bils Klintons. Domāju, ka pienācis laiks šķirties no Hilarijas un apprecēties ar Moniku Levinsku. Meita Čelsija gan ir noskaņota pret šo domu, bet gan jau es viņu pierunāšu. Bet ko? Es vienmēr sapņoju. Visi cilvēki vienmēr sapņo, tikai to slēpj.” Filmas beigās noskaidrojas, ka meitene abus vazājusi aiz deguna, taču tamdēļ vien interese neatslābst. Kā no debesīm nokāpušais skaistais eņģelis aktiera Jevgeņija Griškoveca izskatā nākamajā dienā precēs visai primitīvo jaunkrievieti, kura dzinusies pēc labas dzīves, restorāniem un kadiljakiem. Turklāt viņa ir ne tikai iespaidīga torsa un falša smaida īpašniece, bet arī veikla afēriste, kurai bijis pa spēkam apvest ap stūri divus puišus. Ja Kleopatras biste būtu par centimetru mazāk apjomīga, ja viņas stilbi būtu apjomīgāki un valoda – ar “rozīnīti”, cilvēces vēsture būtu devusies pavisam citā virzienā. Filmas scenārijs ir balstīts Avdotijas (Duņas) Smirnovas raidlugā – daudz teksta un liekvārdības, kas radīja grūtības jaunajiem aktieriem: no galvas bija jāiemācās teksts, kas garuma ziņā divreiz pārspēj jebkuru Šekspīra kopoto rakstu sējumu un kura jēga nedrīkst būt iekļauta divas rindiņas garā anekdotē par tēmu “visas sievietes ir vienādas”. „Pastaigas” scenāriste kopā ar Alekseju Učiteļu sastrādājās viņa iepriekšējā filmā „Viņa sievas dienasgrāmata”. Gan galvenajās, gan otrā plāna lomās filmējušies Pjotra Fomenko meistarklases audzēkņi, trijotni izspēlē Irina Pegovoja, Pāvels Baršaks un Jevgēņijs Ciganovs, kuriem pusotras stundas laikā vajadzēja izdzīvot aizraušanos, greizsirdību un vilšanos, lai ar seju ieskrietu realitātes sienā. Kādā no epizodēm spēlē Jevgeņijs Griškovecs – rīdziniekiem labi pazīstamais aktieris un filmas reklāmas „rozīnīte”; tā ir viņa pirmā kinoloma, taču nebūt ne lielākā veiksme. Neveikli izteiktās frāzes un samākslotās kustības pavada Griškoveca varoni ik uz soļa. Filma, kā atklāj tās veidotāji, varētu būt gan „par franču, gan vācu, gan itāļu jauniešiem – tautībai nav nozīmes, jo visi viņi domā līdzīgi, ir brīvi, jautri un skaisti - pašpārliecināti, ka tiem pieder visa pasaule”. Viņi ir pirmā paaudze, kas uzaugusi pēc PSRS sabrukuma, pirmie, kas uzauguši vārda un izpausmes brīvības skartā Krievijā. Un vēl svarīgi ir tas, ka šajā filmā nav runas par Čečeniju, karu, terorismu, bandītismu etc. – par to, kas valda mūsdienu krievu kino un televīzijas seriālos -, bet tikai un vienīgi par mīlestību. Naivu mīlestību. Un puiši tērgā par meitenes acīm, lūpām, prātu, rakstura īpašībām un niķiem, nemaz nepievēršot uzmanību viņas visnotaļ seksīgajam ķermenim – paradoksāli, ka tas notiek hiperseksualitātes laikmetā! “Pastaiga” piedzīvoja pirmizrādi Maskavas XXV kinofestivālā – uz to bija uzstājis Ņikita Mihalkovs, neņemot vērā, ka parasti šāda mēroga pasākumus atklāj vai nu vērienīga budžeta vai arī viesu – zvaigžņu filmas. Filmas režisors Aleksejs Učiteļs dzimis 1951. gadā Ļeņingradā un ir pazīstamā režisora Jefima Učiteļa dēls. 1975. gadā viņš beidza VGIK, strādāja kā režisors un operators dokumentālajā kino Ļeņingradas dokumentālā kino studijā. 1995. gadā Učiteļs debitēja aktierkino, uzņemot filmu „Žizeles mānija”. Filma „Viņa sievas dienasgrāmata” (2000) saņēma „Nīki” kā gada labākā un tika nominēta Oskaram kategorijā „Labākā ārzemju filma”. Filmas “Pastaiga” režisora “dogma” ir mazliet aizkavējusies rokas kamera, kas izskrien cauri Pēterburgai vienā laikā ar filmas darbību – pierādās klasiskās dramaturģijas trīsvienība: laiks, vieta un darbība.