Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Nepatika man tādas filmas, pārāk rupji, pārāk brutāli un atklāti. Kā dzīve. Šinī gadījumā dzīve Krievijā ar dažiem Latvijas elementiem, kas, iespējams, arī piesaistīs šīs zemes skatītāju. Filmā nav ko kritizēt vai slavēt, tā ir monolīta – patīk, nepatīk vai atstāj vienaldzīgu.
Filma par cilvēkiem. Un nepārtrauktā kustībā braucošs BMW atgādina par to, ka filmas pamatā ir kāda doma, kuru tās veidotāji mēģina pasniegt sadzīviskā veidā – ar rupju lamāšanos, neķītrībām, nodevību un bezizeju. Sapnis par skaistu auto pārvēršas murgainā bēgšanā. BMW filmas gaitā iegūst melna nāves vēstneša tēlu – riepas aiz sevis atstāj nospiedumus asinīs un likteņos. Labi izvēlēta vide, laba mūzika un dzīves scenārijs “aiziet” līdz skatītājam. Gribot, negribot nākas domāt – par ko? Par ko meža vidū dubļos nodziest melnā BMW lukturi, par ko šoferis raud... Atklāts skats uz attiecībām bandā, smalks humors un trausla brālība. Un tomēr BMW pārbrauc visam pāri, pārāk liela elegance pilnīgā purvā. Lai izprastu visu traģismu un ironiju, drāmu un humoru, filma ir jāredz. Pāris vārdi neko neizteiks un nedos to sajūtu, kas paliek pēc filmas. Iespējams, var uzrakstīt recenziju firmai, bet nevar uzrakstīt recenziju sajūtām. Un tieši sajūtas ir pats galvenais – brauc “Bumers”, snieg un ir pārsprāgusi riepa, bet ir jābrauc, vienalga kā. Un lielā mērā vienalga uz kurieni...