Šodienas redaktors:
Krista Garanča

Ģīļi bauda Austrālijas ziemu (5)

Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Raksta foto

Plastiskais ķirurgs Jānis Ģīlis nesen atgriezies no Austrālijas, kur šobrīd valda dziļa ziema. Jānis Ģīlis katru gadu dodas satikt kolēģus no visas pasaules malām. Šoreiz Starptautiskais plastisko ķirurgu kongress notika augusta beigās Austrālijā. Turp devās gan Jānis, gan viņa brālis - plastiskais ķirurgs Valdis Ģīlis.

Tā bija brīnišķīga iespēja apvienot darbu ar atvaļinājumu un būt kopā ar ģimeni, tāpēc Jānim pievienojās viņa sieva Iveta ar abiem bērniem - Zani un Ansi. Jānis: “Sidnejā, izkāpjot no lidmašīnas, bija dziļa ziema, kaut arī gaisa temperatūra bija plus 20 - 24 grādi. Gan lidmašīnas stjuartes, gan arī vietējie iedzīvotāji pa pilsētu staigāja, ģērbušies kārtīgos, biezos mēteļos, bet tūristi plānos džemperos vai kreklos - pēc tā vien varēja atšķirt, kurš ir iebraucējs. Lai atgūtos no 23 stundu lidojuma, abi ar Valdi nolēmām piedalīties Sidnejas pilsētas skrējienā. Tas sākās pilsētas centrā. Man bija iedots 59 000 un vēl nez kāds tur numurs - nekad nebiju piedalījies tik plašā masu skrējienā. Tas šķita pavisam jocīgi, ka tiek dots starts, bet pirmajās 45 minūtēs tu neesi spēris vēl nevienu soli, jo iela ir šaura, bet cilvēku ir ļoti daudz. Jāskrien bija gar okeāna krastu, kopā 14 kilometrus. Noskrējām līdz pat finišam. Jāatzīst, ka pēc tam vairākas dienas mazliet sāpēja kāju muskuļi.” Pirmo nedēļu, kamēr Jānis un Valdis piedalījās kongresā, Iveta ar abiem bērniem apskatīja Sidneju un tās apkārtni. Viens no lielākajiem pārsteigumiem bijis lielais akvārijs, kurā cilvēki pārvietojas pa stiklotu tuneli, kam visapkārt – arī virs galvām, peld zivis, arī milzīgas haizivis. Bērniem un arī sev par prieku, Jānis meties arī atrakciju parka reibinošajos karuseļos. Iveta gan atturējusies un kā parasti ieņēmusi novērotājas pozīciju. "Vienu dienu veltījām izslavēto Austrālijas vīnu degustācijai Vīnu ielejā. Tas bija fantastiski: priekšā noliek 43 dažādu vīnu pudeles un tev jāsaprot kaut kas no to smaržas, garšas un jāatzīmē sarakstā ar plusa vai mīnusa zīmīti, kā tas garšo. Esmu spiests atzīt, ka tie garšo pavisam citādāk nekā Eiropā ražotie vīni." Vīnu ražošanā austrālieši radījuši pilnīgi jaunus paņēmienus, kas balstās uz jaunākajiem sasniegumiem, nevis uz Eiropas vecajām tradīcijām. Piemēram, vīna mucas glabā nevis pagrabos, bet gan milzīgā angārā, kur gaisa temperatūru regulē dators. Mucas vien maksā vienu miljonu dolāru, nemaz nerunājot par vīnu, kas tajās tiek iepildīts. Pie mucām piesprausta plāksnīte vēsta, ka, ūdeni dzerot, vēl neviens nav uzrakstījis poēmu... Kad kongress beidzies, visi pieci Ģīļi kāpa lidmašīnā, lai pārceltos tuvāk ekvatoram. Kērnsā, kaut arī it kā valdīja ziema, bija 30 grādu karsts. Viss bija vienos ziedos, banānu laukos dzeltēja milzīgi banānu ķekari, un banānus tirgoja turpat ceļa malā. Savādi, ka, ieraugot tūristus, banānu cena no pusotra dolāra tūdaļ tika pacelta līdz diviem dolāriem. Jānis: “Lai varētu brīvi pārvietoties, izīrējām džipu un tad devāmies ceļojumā. Ar visu apdrošināšanu tas maksāja aptuveni 130 Austrālijas dolāru dienā. Cita mašīna mums nebūtu derējusi, jo bijām nolūkojuši ceļu, kur kartē norādīts, ka pa šo ceļu var braukt tikai ar 4x4 džipu. Šaurais ceļš, ja tā to varētu nosaukt, veda pāri kalniem un upēm. Visur ceļa malās bija brīdinājuma zīmes, ka ar parastām mašīnām tālāk doties ir bīstami. Džungļos mašīnu ir maz, tāpēc tūristi, ieraugot viens otru, draudzīgi sasveicinās. Upēs ūdens ir tik dzidrs, ka nevar noteikt tā dziļumu. Ja šķiet, ka ir pāris centimetru, var izrādīties, ka ir krietni vien dziļāks. Ne jau velti auto apdrošināšanas polisē bija punkts: ja mašīna tiek bezjēdzīgi noslīcināta, jāmaksā pašam. Jānis: „Austrālijā braukšana ar automašīnu ir īsts pārbaudījums, jo jābrauc pa kreiso pusi un mašīnas stūre ir labajā pusē. Kad iznomājām džipu, biju pilnīgi šokēts arī par to, ka mašīnai nav automātiskās ātrumu kārbas. Nepietiek, ka tu sēdi it kā nepareizajā pusē un brauc pa nepareizo pusi, – vēl ar neierasto roku jārausta ātrumu kloķis. Viens no lielākajiem pārsteigumiem bija krokodili. Pirmoreiz tos ieraudzījām krokodilu fermā. Neizklausījās ticami, ka tie dzīvo visur - dīķos, ezeros, dzidrās kalnu upēs un arī sāļajā okeānā. Pirms tam, ieraugot uzrakstu: Uzmanību, krokodili!, vieglprātīgi lēkājām pa akmeņiem okeāna krastā, kārojot kaut vienu ieraudzīt. Tikai tad, kad vēlāk paši savām acīm redzējām, ka vairākus metrus garie nezvēri spēj uzlēkt 1,60 metru augstumā un uzglūnēt visneiedomājamākajās vietās, apjēdzām iespējamo risku. "Kad džungļos izkāpām no mašīnas, lai palūkotos uz upes vidū iestrēgušu džipu, nesapratām, kāpēc no citām piebraukušajām mašīnām, kas arī gribēja tikt pāri upei, neviens nekāpj ārā. To sapratām mazliet vēlāk - vislielāko emocionālo triecienu radīja aptuveni 5 metrus garš krokodils, ko ieraudzījām turpat uz ceļa, brīdi pēc iekāpšanas mašīnā. Un tikai tad mēs visi pēkšņi atskārtām, cik tas nezinātājam var būt bīstami... Mēs neesam pieraduši, ka ceļa malā var uzbrukt krokodils vai kāds cits briesmonis un apdraudēt cilvēka dzīvību. Kad, braucot pāri upei, vēru vaļā logu un izliecos ārā, lai nofotografētu mūsu virzienā peldošo krokodilu, mašīnā atskanēja daudzbalsīgs brīdinājums: atceries, ka viņš spēj uzlēkt 1,60 metru augstumā! Visi ar sajūsmu un zināmu bijāšanu fotografējāmies kopā ar astoņus metrus garu krokodila izbāzeni, nu jau zinot, ka jebkurš krokodils, kas ir garāks par 2 metriem, skaitās ļoti bīstams." Ķenguri, kas mitinās parkos, ir pieraduši pie cilvēkiem, draudzīgi un labprāt ēd no rokas. Ķenguriem ir ierīkots speciāls nožogojums, aiz kura viņi var patverties, kad apnikusi kontaktēšanās ar cilvēkiem. Kad ķenguriem gribas atpūsties, viņi aizlec aiz nožogojuma un noslēpjas, zinot, ka tur neviens viņus netraucēs. Iveta: “Termīti ir sīkas skudriņas, kas izveidojuši pieminekļiem līdzīgus mājokļus. Daži ir cilvēka augumā un pēc formas atgādina dīvainus dzīvniekus. “ Jānis: “Vienu dienu devāmies izbraukumā ar kuģi, lai pirmoreiz mūžā nolaistos ar akvalangu okeāna dzīlēs. Turpat uz kuģa apguvām ātro niršanas kursu. Sajūta bija neparasta - pirmoreiz svešā vidē, svešs austrāliešu izcelsmes instruktors, kurš runā angļu valodā, kas krietni atšķiras no tās, ko pierasts dzirdēt citviet pasaulē. Un vēl iekšēja kņudinoša doma - kas gan notiks, ja kaut kas zem ūdens noies greizi... Visi trīs instruktora pavadībā ienirām 10 metru dziļumā līdz pat koraļļu rifiem. Līdzi peldēja fotogrāfs, kas iemūžina visu, kas tobrīd redzams visapkārt zem ūdens. Vienā niršanas reizē zem ūdens uzturas 45 minūtes. Tad skābekļa balons ir tukšs un jāatgriežas uz kuģa. Pēc kādas stundas var nirt vēlreiz. Redzētais mūs tā saviļņoja, ka pēc trim dienām nolēmām to izbaudīt vēlreiz, lai vēl vienu dienu pavadītu zemūdens valstībā.” Kamēr vīrieši nira, Iveta un Zane sauļojās uz kuģa un snorkelēja ar brillēm un trubiņu, dzidrajā ūdenī pētot zemūdens pasauli. Zane atzīst, ka tas bijis viens no lieliskākajiem piedzīvojumiem viņas mūžā. Jo īpaši viņai paticis skaistulis vollijs, kas ļāvies aptaustīt un bijis ļoti draudzīgs. Iveta smejas, ka “vollijs izskatās tieši tāds kā multiplikācijas filmās. Līdz tam domāju, ka tas ir animatoru meistarstiķis.” Jānis: “Manā acu priekšā pavērās pasakaini krāšņa zemūdens valstība. Agrāk domāju, ka tas ir kaut kur vienā vietā, bet izrādās - tie ir neizmērojami plašumi. Krāsu pasaule ir tik spilgta un kontrastaina, ka rada nereālu sajūtu. Šķiet, ka vollijs ir iebarots, pieradināts, tāpēc draudzīgi ļaujas glaudīt un labprāt pozē fotogrāfam. Sazināšanās zem ūdens notiek tikai ar žestiem. Vienā brīdī instruktors rāda žestu, ka ir haizivs. Parastā reakcija - tūlīt jāmūk prom, bet viņš aicina haizivij sekot. Kad bijām trīs metru attālumā, haizivs pati no mums aizmuka. Zem ūdens nevar daudz vicināties. 10 metru dziļumā blakus peldētājs mani nejauši aizķēra un no mutes izrāva elpojamo cauruli. Pirmā sajūta bija tāda, ka varētu notikt pilnīgi viss, jo trūka pieredzes... Dažās sekundēs caur smadzenēm izskrēja simtiem jautājumu, bet man tomēr veiksmīgi izdevās neļauties panikai un ar misēkli tikt galā.” Valdis: “Nekad nebiju niris, tāpēc, pirmo reizi iegremdējoties zem ūdens, ir neliels satraukums, bet, iegremdējoties 10 metru dziļumā, pārņem viegla eiforija: acīs žilbinoša krāsainība, pilnīga bezsvara un brīvības sajūta, ka vari peldēt līdzās zivīm. Austrālijas dzīvnieku pasaule nespēj atstāt vienaldzīgu. Putniem krāsas nav žēlotas, izskatās kā mākslīgi. Dzīvnieki izraisa īpašas emocijas. Parkā brokastojām kopā ar strausiem. Tie ir pilnīgi nekauņas: kafiju nedzer, bet no galda zog maizītes un aplasa visu, kas viņus interesē. Un nemēģini kaut ko bilst pretim - knābis trakāks par dunci. Aci var zaudēt pavisam vienkārši. Daba ir vienkārši šokējoša savā daudzveidībā un krāsainībā. Savvaļā dzīvo gan govis, gan zirgi, gan citi lopiņi. Okeānā, netālu no mums, aizpeldēja valis, ar asti uzsitot milzu šļakatas un izpūšot ūdens strūklas."

Nepalaid garām!

Uz augšu