Tomēr, ja labi padomā, arī pilsētai ir savi plusi. No 1979. gada viņa dzīvo gandrīz pašā Rīgas centrā, taču klusā vietā Mēness ielā, kur pilsētas burzma un trokšņi tik ļoti netraucē, bet kur viss ir ātri sasniedzams un pieejams. Šobrīd – viena, jo meita jau liela un viņai sava dzīve, bet citi mīļie – aizsaulē. Taču viņa nejūtas vientuļa, skumja vai aizmirsta. Ir taču tik daudz, ko darīt! Un rudens ir viņas mīļākais gadalaiks. Garlaicībai nav vietas Viena no dzīvokļa trim istabām pārtapusi darbistabā, kur atrodas Monikas Zīles galvenais darbarīks – dators, kas ļauj dzīvot virtuālā pasaulē. Te top viņas darbi – publikācijas «Lauku Avīzei», romāni, stāsti…

Viņa smejas: ikvienu rakstnieku savā ziņā varot uzskatīt par potenciālu psihiatra klientu. Radot literāru darbu, rakstnieks izdzīvo vairāku cilvēku dzīves – sarunājas, strīdas, mīlējas, kaujas… Viss, kas notiek ar literārajiem varoņiem, it kā notiek ar viņu pašu. Savā ziņā to varot nosaukt arī par personības dalīšanos.

Teju, teju izdevniecībā «Jumava» iznāks Monikas Zīles pirmais romāns, ko viņa uzrakstījusi 1993. gadā un kas savulaik bija publicēts žurnālā «Sieviete» (tagad gan nedaudz «piefrizētā» variantā), – «Aizved mani uz Kolku!». Nesen «Lauku Avīze» turpinājumos drukāja romānu «Sliktā sieviete», bet novembrī šo darbu jau varēsim ieraudzīt vākos («Lata romāna» sērijā). Top vēl viens jauns romāns – «Mana mīļākā nams»… Arī «tīro» žurnālistiku nedrīkst aizmirst, jo tā var viegli «no aprites» izsisties – tāpēc top esejas, aprakstu cikli, sarunas ar interesantiem cilvēkiem…

Žurnālista profesija patiesībā ir ļoti interesanta un skaista, viņa saka. Tā dod radošu brīvību. Un iespēju tikties ar interesantiem ļaudīm. Ej nu sazini, kas katru reizi var noderēt – tāpēc prāts vienmēr fiksē ne tikai notikumus, lietas un cilvēkus, bet pat sīkas detaļas, ko kādreiz varbūt varētu izmantot. Pat transportā nejauši satikts cilvēks ar varen kuplām ūsām, piemēram, rosina iztēli, ļauj izdomāt viņa stāstu… Vai arī Vidzemes tirgus pārdevējas, ar kurām, kā smejies, kopā novecots un pie kurām gadu gadiem viņa regulāri iepērkas…

Māte un meita Nuja, tad jau garlaicībai tiešām nav vietas, lai gan Monika Zīle pieder pie cilvēkiem, kuriem vajadzīga arī liela daļa vienpatības. Arī tāpēc, ka viņas dzīve līdz šim un profesija arīdzan ir ļoti publiska. Jā, viņu pazīst uz ielas, sveicina, taču tas netraucē, drīzāk iepriecina. Viņa nekad neiet ārā no mājas nesakopusies un uzskata, ka arī mājās sievietei vienmēr ir jābūt sievietei. Reizēm viņa tik intensīvi strādājot, ka laukā pat dienām neizejot. Galu galā – visi sakaru līdzekļi taču pie rokas. Tik un tā viņai ir svarīgi labi izskatīties, jo tas palīdz pašdisciplinēties un savākties. Glīts apģērbs (vienkārša mājas halāta rakstnieces ikdienas garderobē nemaz nav), frizūra, rotaslietas, manikīrs… Vispirms vajag patikt sev pašai, bet, ejot cilvēkos, tā vēl ir arī cieņa pret citiem. Krieviem ir tāds labs teiciens: «V každoj izbuške svoja pogremuška» («Katrā mājā – savi grabulīši»). Liela patiesība ir tādā teicienā, rakstniece saka. Katrs var darboties ar «grabulīšiem» savā mājā, taču ārā jau tie nav jānes un citiem nav jādemonstrē, jo tikai tu pats par savu dzīvi esi atbildīgs. Svešiem cilvēkiem nav jāzina, ja kaut kas dzīvē neiet lāgā, un arī prieks par visu labo un mīļo, kas ģimenē, citiem nav jāizkliedz.

Kopš 1992. gada gandrīz katru gadu viņai nācies šķirties no kāda ļoti tuva cilvēka – mammas, vīra, brālēna, māsīcas… Katram no mums savs laiks atvēlēts, un palikušajiem šīs lietas ir jāizsāp sevī. Par meitu Baibu gan prieks. Liela, patstāvīga, gudra. Viņai vienlīdz labi klausa gan skaitļi, gan arī humanitārā pasaule nav sveša, mamma atzīst. Tā ir liela priekšrocība – jūtu pasaule nav vienveidīga. Tagad Baiba dzīvo un strādā pašā pilsētas centrā, tāpēc katru dienu satikties neiznāk. Kad viņas šajā dzīvoklī pēc vīra nāves palikušas divatā, reiz esot pieķērusi sevi pie domas, ka pa īstam mierīga viņa ir tikai tad, kad meita mājās un guļ savā istabā. Bet tas nu gan vairs nav labi! Pienāk laiks, kad vecākiem jāsaprot – bērni ir izauguši un viņiem jāsāk patstāvīga dzīve, vēl jo vairāk tad, ja abas kopā dzīvotājas ir autoritāras personības. Lai iet, lai kļūdās, lai mācās! Jaunībā vajag dzīvot maksimāli intensīvi, lai dzīve piesātinās ar notikumiem, kas vēlāk, gadiem cauri ejot, attīrās kā dzidrs ūdens un iegūst citu krāsu un garšu. Skaidrs, ka uztraukums par savu bērnu jau paliek tik un tā – modrību vecāki allažiņ saglabā zemapziņā. «Kantoris», kur raksta likumus, un notikumi No malas vērojot, šķiet, ka radošam cilvēkam ir grūti būt deputātam.

Savu laiku Saeimā rakstniece tomēr atceras ar prieku, jo šie gadi jau neko būtisku nav atņēmuši, drīzāk devuši. Pieredzes un iespēju ziņā. Jā, darbam ir sava specifika, jo Saeima ir «kantoris, kur raksta likumus», viņa saka, un tas laiks ir atņemts radošam darbam, bet neviens taču nav ar varu spiedis būt tautas kalpam. Savu izvēli cilvēks izdara labprātīgi, un tad ar ierobežoto laiku vienkārši ir jārēķinās. Radošam darbam atvēlētas vakara stundas un nedēļas nogales.

«Tā bija interesanta pieredze – redzēt visu šo procesu no iekšienes, strādāt ar likumiem, kur katram vārdam ir būtiska nozīmē, tikties ar vēlētājiem,»

Monika Zīle stāsta. Cilvēki nereti mēdz teikt: mums vajag labus likumus. Bet kas tad viņu izpratnē ir labs likums? Tāds, ko citi ievēro, bet ko paši var apiet ar līkumu. Nē, likums attiecas uz visiem, un tas ir labs, ja visiem vienlīdz jāpilda, viņa komentē. Ja kāds deputāts brauc pie vēlētājiem un, piemēram, sola, ka uz galvošanu nodrošinās pensionāriem lielas pensijas, tad tās ir aplamības, jo viņš viens neko nevar izdarīt. Vajag 51 deputātu, kas domā tāpat. Lūk, tādas atziņas. Notikumi valsts dzīvē Moniku Zīli interesē arī tagad, lai gan tad jau drīzāk notikumi viņas izpratnē esot personiskas dabas, piemēram, meita šovasar atpūtusies Bermudu salās. Budžeta veidošana, KNAB aktivitātes un citas lietas nav notikumi, tā vienkārši ir informācija, ar ko katrs žurnālists pieradis rēķināties. Man patīk būt informētai, orientēties un zināt, viņa saka. Reizēm gan pārsteidz cilvēku neinformētība un īsā atmiņa. Kā gan var nesaprast, ka Eiropas Savienība mums ir liela iespēja? Visprecīzāk un sadzīviski saprotamāk to pateikusi prezidente: nav dzirdēts, ka kāds rautos no ES projām, ja jau tur ir tik slikti…

Monika Zīle noteikti balsos par šo iespēju. Lielākais notikums viņas dzīvē? Šovasar savā dzimšanas dienā (20. jūlijā) viņa bijusi ciemos pie radiem, kuri dzīvo netālu no Rēzeknes. Nolēmusi torti kopā ar radiem ēst iepriekšējā vakarā un pati sev dzimšanas dienā pasniegt dāvanu: no rīta piecēlusies tik agri, ka gaismiņa vēl tikko pamalē svīst, kad migla lēnām ceļas augšā un govis ganībās pa rasu brien, kad putni mostas un pirmie saulītes stari pasaulei liek iemirdzēties visās varavīksnes krāsās… Braukusi viena pati savā mašīnā pa klusu, vientuļu ceļu un izgaršojusi šo dabas neatkārtojamo burvību, saprotot, ka tobrīd viņai pieder šie skaistie mirkļi. Tie ir garīgie uzkrājumi, ietaupījumi vēlākam laikam, tas ir Notikums, kas paliek atmiņā. Epilogs ar turpinājumu Nemaz tik bieži negadās sastapt cilvēku, kam no tiesas patīk rudens. Taču, klausoties Monikas Zīles vārdos, šķiet, ka gadalaiks pēkšņi iegūst gluži citas krāsas un noskaņas. Nav jau ne vainas vasarai, kad ir silts un viss tā viegli notiek, rakstniece saka, kad dzīvokļa rēķini ir draudzīgi, kad cilvēks var atļauties būt vieglprātīgs un vismaz kādu laiku dzīvot ar sajūtu, ka ir svētki, kas turpināsies mūžīgi. Pēc 15. augusta jau raisās citas pārdomas, un tas esot viņas laiks – dabā iestājas rimts mierīgums, apcerīga pieredze. Pat tumsai vakaros ir cita krāsa – tāda samtaina, mierīga, silta. Dabai rudenī nav nolemtības – arī zālei un stiebriem, kas dzīvo tikai vienu vasaru. Tas tik un tā ir stāsts ar turpinājumu.