Histrionu mistēriju scenārijs un režija radās laikā, kad pastāvēja vārds cenzūra ar zīmogu ATĻAUTS. Ar Inkvizitora (baznīcas varas) tēlu personificēti LPSR CK ideoloģiskās daļas vadītāji. Tauta to saprata... Āksta spļāviens Inkvizitora sejā bija liela uzdrīkstēšanās. Šīgada izrāde ir autora parafrāze par savu darbu. Tikai šajā laikā atļauts viss: atkailināties, rādīt pliku pēcpusi, jo tas ir mūsdienīgi, krutais ekšens! Latviešu valoda amerikanizējas, paķerot līdzi savulaik nīsto rusifikācijas devu. Visu nosaka zelta teļš – nauda! Šodien Rīgas pantomīma, mūžīgo āksta traģiku apvienojot reāliju farsā, oponē banalitātei, naudas kultam, dvēseles degradācijai un tukšumam. Ar Robertu Ligeru sarunājos VEF kultūras pils pagrabā, ilggadējā pantomīmas mājvietā. Šķiet, te, starp 20. gadsimta 60., 70. un 80. gadu relikvijām – dienasgrāmatām, fotogrāfijām un tērpiem –, labi iederas postmodernie tēli, doma un valoda. Te palikuši septiņu paaudžu jauniešu sapņi, idejas un radošā enerģija. Mainījusies tikai izteiksmes forma, bet vērtības palikušas tās pašas. Intervējot Ligeru, neatstāj doma, ka iemūžinu skatuves vēsturi, jo starp meklējumiem, atradumiem un zaudējumiem viņš ir un paliek latviešu pantomīmas pamatlicējs. Raksturojiet, kā mainījusies pantomīmas loma kopš 20. gadsimta 60.–80. gadiem! – Savā laikā ansamblis bija moderni domājošs, gāja pa priekšu ar domu un izteiksmes veidu. Izrādes bija vairākos slāņos, liela nozīme aktiera meistarībai, kas iznesa domu. Tagad, gluži pretēji, ir visatļautība, un tā pavedina uz virspusējību, banalitāti, izģērbties un atkailināties vairs nav nekas. Histrionu mistērija ir viena no izrādēm, kas tapa 1971. gadā. Caur teātra vēsturi radījām mistēriju, kurā viduslaiku baznīca, Inkvizitors, simbolizēja ne vien baznīcas varu, bet arī padomju ideologus. Nevarējām šo tēlu ietērpt sarkanā, kas bija viduslaiku baznīcas varas krāsa, domājām, ko darīt, un scenogrāfs Ilmārs Blumbergs izveidoja sudraboti zilu tērpu, kas slēpa mūsu nodomus. Spļaujot sejā Inkvizitoram, domājām CK ideoloģisko daļu. CK to saprata, bet aizliegt izrādi nevarēja, tāpēc neļāva spēlēt lielos pasākumos. Viņi skaidri un gaiši pateica: „Ligers sevi dedzina uz sārta." Tagad tam it kā nav jēgas. Izrādi prasīja kuldīdznieki, kultūras pārvalde Dziesmu svētkiem, vajadzēja arī teātra festivālam Valkā. Izrāde bija galēji dramatiska, traģiska. Domāju – ja jau Šekspīru var lauzt, es taču varu pārtaisīt arī savu darbu. Nolēmu savienot traģisko ar komisko, kurā farss ir šodiena. Mūsu dzīvē – Saeimā un ikdienā – notiek daudz tādu lietu. Rakstām: Pār visu zemi mīla valda, tad svītrojam un sakām: Nauda valda. Inkvizitoram ir cita nozīme, tas pārveidots par varas tēlu, kas pārvēršas par Mefistofeli; ir šova elementi – spēļu zāles. Mistērijā ir pantomīmas simbolika un karogs ar ākstu. Pirmā trika etīde ir āksta jeb mākslas piedzimšana Anno Domini 1956. Viss sākas ar tradicionālo mīmu buršanos, kad tie met pirkstus, it kā sakot: „Mēs tūlīt taisīsim trikus!" Aktierim liktenis lēmis būt cilvēkam ar daudzām sejām, tāpēc mainām Nāves, Varas u.c. maskas. Mūsu laiku paradīze ir tā sile, kur barojas simts gudrās galvas. Kam jūs šodien uzspļaujat? – Naudai! Pirmajā izrādes variantā ākstu sadedzina, bet tagad tas beigās izspēlē vēl vienu ākstību – uzčurā ugunskuram, nonāk pie publikas, noliek āksta cepuri un skan dziesma no Lilioma: „.. jo tu esi dzīvs..." Lai gan ubadzes lomā, māksla ir dzīva. Elle ir visi šitie mūsdienu fucking ar kruto dzīves stilu. Ar to māksla iet uz elli. Velkam uz zoba zvaigznīšu sindromu, to, kā par naudu var pārdot sirdsapziņu, godu, visu, visu. Grūtākais bija, kā traģiku, filozofisko ar pārsitienu pārveidot šova variantā. Sākumā uztraucos, kā to pieņems publika, bet tagad liekas, ka saprot. Kāpēc izmantojat sadzīviski vulgāro? – Tas TV šovs Fabrika mani interesē no viena aspekta – kā runā un sevi realizē jaunieši. Skatos un domāju: ārprāts, ārprāts, ārprāts! Kas būs tālāk, par ko viņi domā, kas viņus motivē?! Mani pantomīmas jaunieši ir uz augstākas attīstības pakāpes, viņiem piemīt inteliģence. Tā Fabrika taču ir tikai naudas dēļ, organizatori pelna un bojā jaunus cilvēkus. Dons saka: „Es esmu zvaigzne!" Kāds tu zvaigzne? Mēs to parādām izrādē, kā sponsori, visādi tēla radītāji uzpumpē tevi, tad to pūslīti pārdur, un nekas vairs nav, viss bijis mākslīgs. Mani kā profesionāli interesē šīs norises, es vienmēr par kaut ko cīnos, esmu lepns, ka varu izveidot profesionālu trupu. Zem viņu izpildījuma varu parakstīties, par viņiem nav kauns. Savulaik jūsu aktieri bija t.s. skatuves neveiksminieki, radoši, meklējoši jauni cilvēki, kas tagad spēlē pantomīmā? – Studenti. Fiziskā sagatavošana notiek šeit, mums ir labs, ilggadējs baletmeistars Māris Koristins. Tehnika tiek pakļauta aktiera meistarībai. Protams, viņi saindējas ar teātri. Rīgas pantomīmai cauri gājusi vesela plejāde: Jaunā Rīgas teātra režisors Alvis Hermanis, aktieri Juris Strenga, Leons Krivāns, Karīna Tatarinova, fotogrāfs Valts Kleins, modes māksliniece Žanete Auziņa, radio žurnāliste Ināra Ancāne, scenogrāfs un režisors Modris Tenisons, kustību teātra dibinātājs Ansis Rūtentāls, Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, pašvaldību lietu ministrs Ivars Gaters u.c. Nomainījušās septiņas mīmu paaudzes, vidējais vecums parasti ir 20–23 gadi. Šobrīd aktieriem grūti, jo grūti izšķirties par dvēseles lietu un maizes darbu. Viņi piedalās izstāžu, banku, uzņēmumu prezentācijās, mums ir atbalsta fonds, tāpēc varam palīdzēt. Telpas ar piemērotu iekārtojumu mēģinājumiem VEF kultūras pilī ir vesela bagātība, citiem amatierteātriem nav tādu apstākļu. Kādas ir jūsu darba metodes? – Lai cik talantīgs jaunietis, jāpaiet vismaz gadam, kamēr aiziet. Mīms ir tehnisks, tas var strādāt arī bez pārdzīvojuma, bet es prasu, lai katrs fizisks vingrinājums tiktu pakļauts psiholoģiskajam. Jāsasniedz augstākais punkts, un tad plijē – jānolaižas. Aktiera meistarība veidojas daudzos vingrinājumos. Aktierim nevis vienkārši tehniski jākustas, bet jāieiet sevī un jākļūst par miglu, upi, ledu. No traģiska jātaisa kūlenis un jāieiet komiskā lomā. Mēģinājumos baletmeistars nedod horeogrāfisko zīmējumu, tikai ievirzi. Etīdēs 20 minūtēs jāapgūst tēls un jāsaspēlējas. Kāpēc pievērsāties pantomīmai (bez teksta), vai tā labāk var suģestēt, apmānīt skatītāju? – Tas nebija speciāli, pie tā nonācu pamazām. Pirmā izrāde pēc Raiņa motīviem Krauklītis bija ar tekstu. 1966. gadā lielu iespaidu atstāja poļa Heinriha Tomaševska Vroclavas pantomīma. Maskavā starptautiskajā studentu festivālā ieraudzīju poļu Zbigņeva Cibuļska studentu teātri bez vārdiem. Man iepatikās, un radās satīras uzvedumi Ar sirds acīm, A-ha, kurā bija tikai viens vārds, tad izrāde Ideja. Ansamblī sākās jukas: daļa aktieru gribēja runāt, otra daļa mani atbalstīja, sakot, ka paliksim kaut vai pieci, bet klusēsim. Tolaik Eiropā tas bija populārs žanrs. Parasti ar pantomīmu saprot klasisko melno kostīmu un balto seju, ko piekopa mīms Marsels Marso. Tiekoties viņš teica, ka nevajag atkārtot, jo tā ir tikai franču tradīcija, baltajā maskā ir Pjero – dzirnavnieka dēls, bet mums nav jābūt balti izkrāsotiem klauniem. Izmantojam gaismas, krāsas, moderno baletu, kustības, ejam ar savu seju, kurā izceltas acis. Rīgas pantomīma var nospēlēt visu, bet ieturam specifisku stilu. Kāda ir pantomīmas maģistrālā virzība, filozofija? – To vislabāk izsaka mūsu kredo: „Ja kāds kaujā tūkstošreiz uzvar cilvēku tūkstošus, bet cits – sevi pašu, tad tieši viņš ir dižākais uzvarētājs." Man patīk arī Eduarda Smiļģa: „Krietns haoss ir labāks nekā garlaicīga kārtība." *** Rīgas pantomīma (RP) dzimst 1956. gada 19. novembrī Skorpiona zīmē. To dibina 25 gadus jaunais Dailes teātra aktieris Roberts Ligers (kolektīvs pastāv līdz 1994. gadam, pēc diviem gadiem tiek atjaunots ar tādu pašu nosaukumu). RP ir VEF kultūras pils mākslinieciskās pašdarbības kolektīvs, tomēr meistarības līmenis, izrāžu kvalitāte, lokālie un starptautiskie panākumi ļauj runāt par profesionālu teātri. Rīgas jeb Ligera pantomīma ar specifisko māksliniecisko valodu un izpausmi ir starptautiski atpazīta profesionāļu vidē, kļūstot par sava veida simbolu. RP pirmoreiz uz rietumiem izlauzās 1975.gadā, kad Hallē (Vācijā) Starptautiskajā jaunatnes draudzības festivālā ieguva zelta medaļu, tad bija braucieni uz ASV, Beļģiju utt. Tomēr RP nekad neiegūst profesionāla teātra statusu. Latvijas skatuves mākslā, esot opozīcijā iesīkstējušajām mākslas institūcijām, padomju realitātes stagnācijai un oficiālajai ideoloģijai, meklējot un atrodot jaunas izpausmes, atšķirīgus no akadēmiskās tradīcijas, pantomīmas trupa iemanto briesmīgā bērna (L'' enfante terible) iesauku. Trupu vada ideālisms, 70., 80. gadu modernā doma un radoši meklējumi. Rīgas pantomīmas oriģinālizrādes: Ceļš, Histrionu mistērijas, Simfonija, Kurpe, Quo vadis, Maize, Ak tu, mana tēvuzeme. Pēc 2000. gada: Klasiskās pantomīmas, Naktī tapa gaisma, Pieskarties debesīm!, Kaija, vārdā Džonatans Livingstons, Pārvērtības-Metamorfozes. No 1961. gada tiek rakstītas dienasgrāmatas – dvēseļu grāmatas. Tās ir unikālas vērtības, kas glabā septiņu paaudžu vairāku simtu jauniešu ierakstus, kolāžas, prieku, sāpes un domāšanu.