Māris Gailis, ekspedīcijas vadītājs: “Ja paskatās atpakaļ, mums Dievi ir stāvējuši klāt, jo daudzas nepatikšanas ir notikušas dažas dienas pēc tam, kad mēs esam aizbraukuši. Bali bija viens gadījums – mēs bijām tur un daži puiši bija arī bārā, kuru uzspridzināja.” Lai pēc gadiem ceļojums apkārt pasaulei neliktos kas nereāls, atmiņas ir fiksētas arī priekšmetos. Māris Gailis, ekspedīcijas vadītājs: “Tā ir labā dievība vārdā Barings un tā ir no Indonēzijas, no Bali. Mēs redzējām tādu interesantu, teatralizētu šovu, kurā Barings arī darbojās. Viņš aizbaidīja ļauno un palīdzēja labajam uzvarēt.” Viesturs Meinerts, kapteiņa palīgs: “Es esmu papildinājis krūzīšu kolekciju. Te ir viens eksemplārs – unikāla, ar roku zīmēta krūzīte. Tā ir no Lieldienu salām. Tas, ko tagad es esmu pazaudējis, bet vispār atvedis no ceļojuma – visu ceļojuma laiku es negriezu matus un beidzot tas ir izdarīts.” Aivars Reinholds, operators: “Te ir pingvīniņš atvests no Ušvajas. Tur ir rakstīts – pasaules gals un tas arī ir pasaules gals. Argentīna, paši dienvidi un tur dzīvo pingvīni.” Oskars Stopiņš, kapteiņa palīgs: “Tā ir no Lieldienu salām statujiņa – tādas tur ir daudz un dikti. Viņas sauc dažādos vārdos, bet mēs viņus saucām par “panuikiem”, kas ir Lieldienu salu vārds viņu valodā.” Jānis Vaišļa, montāžists: “Tas man ceļoja līdz. Ikars Keišs, “Apsaras” īpašnieks man iedeva līdz zaļās tējas pakas – kādus četrus, piecus kilogramus, un šo burvīgo tējas trauciņu. No tā mirkļa es sāku lietot tēju pareizā rituālā, kas bija ļoti grūti uz jahtas “Milda”, jo tas viss no sākumā šūpojās un lidoja pa gaisu. Visi man teica, ka es viņus nogalināšot. Vāciņš bija līdzīgs lidojošam šķīvītim.” Kaspars Smilga, ārsts: “Tas ir no Gambijas. Tur visi tādos staigā, izņemot arābus, kam ir plandošāki tērpi. Šis ir nopirkts pārdevējam tieši no pleca. Viņš piekrita pārdot savējo.” Vienam brauciens apkārt pasaulei bijusi iespēja realizēt pārdrošu ideju, citam – izmantot vienreizēju izdevību. Lai nu kā – viss kopā tas ir sapnis. Aldis Kaļķis, mehāniķis: “Kādreiz es ar tādu domu sāku būvēt jahtu, bet realizēt izdevās pavisam citādi. Sapnis ir izsapņots.” Pretēji ceļojuma laikā baudītajai saulei, mājās jūras braucējus sagaidījis pelēks un drēgns pavasaris, un tā nu reiz esot netaisnība. Lielākais emocionālais pārdzīvojums – atkal satikt savējos. Pārējās sajūtas vēl top skaidras. Oskars Stopiņš, kapteiņa palīgs: “Tagad liekas, ka pasaule ir baigi mazā. Agrāk likās – tur, kaut kur aiz Austrālijas kādā salā. Tagad ir palikusi mazāka, daudz mazāka. Viss ir mainījies.” Māris Gailis, ekspedīcijas vadītājs: “Gandrīz divu gadu ceļojums ir vienā atmiņu lādītē. Jau nolikts. Tā, it kā es kompjūteru būtu pārstartējis.” Viens no komandas – Jānis Vaišļa – jautāts par vēlmi vēlreiz doties uz kādu no vietām, kur piestāts šo divu gadu laikā, citē senu teicienu – kur esi bijis laimīgs, tur neatgriezies. “Mildas” apkalpes vidējais vecums izbraucot no Rīgas bija 41-iens gads, tagad viņi ir par diviem gadiem bagātāki.
