Tādēļ Mildas ekspedīciju apkārt pasaulei uzskatīšu par pabeigtu tikai tad, kad būsim atgriezušies Rīgā – kādā jaukā maija dienā. Interesanti būtu izvērtēt, ko esmu šajā ceļojumā ieguvis un ko zaudējis, citos vārdos – cik par to samaksāts. Sākšu ar pozitīvo. 1400 vēstules Esmu redzējis daudzas zemes, daudzas skaistas un interesantas vietas, kurās ceļotāji reti parādās. Mani ne reizi nav traucējis mobilais telefons. Man bijusi iespēja izlasīt desmitiem vērtīgu grāmatu, kuras nekad nebūtu ikdienas dzīvē izlasījis. Tas nu ir pilnīgi droši. Šajā jomā man bija labi padomdevēji – paldies viņiem! Esmu sācis daudz veiklāk runāt angliski, kas man vēl dzīvē labi noderēs. Gluži labi jau varēju komunicēt arī tajās valstīs, kurās runā spāniski. Lieti noderēja pamatzināšanas, ko pirms aizbraukšanas ieguvu spāņu valodas kursos Valodu mācību centrā Rīgā. Esmu iemācījies rakstīt vēstules, ko gandrīz nekad nedarīju ikdienas dzīvē. Statistikas cienītājiem teikšu, ka šajā laikā esmu uzrakstījis vairāk nekā 500 privātas un gandrīz 900 lietišķas vēstules (un vēl turpinu). Apmēram tikpat daudz esmu arī saņēmis. Ja šī sarakste neglabātos datorā, bet tiktu veikta uz papīra, tad būtu nepieciešama paprāva kaste tās uzglabāšanai. Varu teikt – epistulārā žanra renesanse manā dzīvē. Vēstuļu rakstīšanas dēļ esmu puslīdz labi iemācījies strādāt ar datoru. Tā kā datorā var skatīties arī filmas, pat DVD formātā, tad sākām tās kolekcionēt. Šobrīd komandas rīcībā ir ap 300 filmu, un lielākā daļa no tām izrādījušās diezgan labas. Austrālijā un Indonēzijā varēja nopirkt teicamas filmas par gluži pieņemamu cenu. Iegādājos, piemēram, Hičkoka filmu kolekciju, lielāko daļu Čaplina filmu, nerunājot nemaz par pilnu Džeimsa Bonda kolekciju. Utt. Čempionu metode Kopš 2001. gada 1. augusta, kad pirmo reizi kopā ar Viesturu Meinertu un vēl vienu personu, kurš negribēja savu vārdu darīt zināmu plašākai publikai, apsēdāmies pie zoles galda, esam izspēlējuši 3500 partijas. Veltām tam tikai vienu stundu dienā un ne katru dienu. Spēlējam uz vakariņu izmaksāšanu. Tas mums reizēm ļāva uz kārtējā zaudētāja rēķina ostas krodziņā pavadīt dažu patīkamu brīdi. Ģeogrāfiju esam apguvuši, izmantojot vislabākos uzskates līdzekļus. Negrozījām globusu, bet paši kustējāmies Zemei apkārt. Par apmeklētajām zemēm esam izlasījuši daudzas grāmatas. Lielākoties izmantojām Lonely Planet. Tas ir labs ceļvedis ar plašu informācijas klāstu par vēsturi, kultūru, tradīcijām. Tajā ietilpst arī norādes par to, kur var atrast lētu naktsmītni un kādi ir vietējo blēžu un kabatzagļu triki. Es domāju, ka mēs esam arī čempioni dažādu ostas krodziņu apmeklēšanā, no kuriem paveras skats uz jūru. Atšķirībā no Latvijas iedzīvotāju vairākuma esam izvairījušies no divām ziemām pēc kārtas. Ietaupītas arī drēbes, jo lielākoties pilnīgi pieticis ar īsām biksēm un krekliņu. Kopā ar Aivaru un Jāni esam radījuši jau 20 TV raidījumus, ko uzskatu par apmierinoši padarītu darbu. Tas bija interesanti. Vēl jau daži jāuztaisa, un pēc tam esam iecerējuši salikt no labākajām epizodēm vienu stundu garu pārraidi. Esmu niris vairāku jūru dzelmēs un redzējis neskaitāmi daudz dažāda lieluma zivju peldam man apkārt. Niršana – vismaz man – vienmēr saistīta arī ar briesmu sajūtas pārvarēšanu, un tāpēc ir patīkami atgriezties atkal atmosfērā. Esmu daudzas stundas ērtā buraudekla krēslā sēdējis tropu saulē, klausoties labu mūziku vai lasot grāmatu. Ir gadījies, ka reizēm vienā rokā ir bijis labs cigārs un otrā – glāze teicama vīna. Biju iedomājies, ka tāds atšķirtības laiks no ierastajiem apstākļiem kaut kā mainīs manu raksturu – uz labo pusi, protams. Kad pusotra gada jau ir pagājis, man jāteic – diezin vai esmu sasniedzis šo mērķi. Visdrīzāk tāds pats vien esmu palicis. Ko esmu zaudējis? Pirmkārt, iespēju būt kopā ar ģimeni. Vēl aizvien neesmu redzējis savus mazdēlus dvīņus, kuriem šomēnes paliek gads. Sieva Zaiga mani apmeklēja trīs reizes – Buenosairesā, Franču Polinēzijā un Keiptaunā, tā sadalot un atvieglojot ilgo atšķirtības periodu. Neesam atsvešinājušies, drīzāk tieši otrādi, kļuvuši vēl tuvāki. Tas gan jāskaita bilances pozitīvajā pusē. Neesmu izbaudījis prieku redzēt, kā tiek atklāts viens vai otrs nams, kuru būvēt vai rekonstruēt biju iesācis vai vismaz iecerējis. Ķīpsalā jau daudz kas ir mainījies. Man žēl, ka neesmu varējis šajā procesā tā īsti piedalīties. Fotogrāfijas, ko reizi pa reizei saņemu, liek domāt, ka dažu labu vietu vairs nepazīšu. Pietrūcis ir arī draugu. Jahtas komandas biedri ir kaut kas pavisam cits. Radi, vai. Tādā nozīmē, ka nevari izvēlēties – kādi viņi ir, tādi nu ir. Tepat ap stūri Pirms dažiem mēnešiem jau rakstīju par mūsu sadzīvošanas problēmām. Tās ir mazinājušās. Laikam, jo vairāk tuvosimies mērķim – mājām, jo labāk jutīsimies. Arī lielie pārgājieni, kurus psiholoģiski paciest grūtāk, ir jau aiz muguras. Visi okeāni šķērsoti, atliek tikai apburāt tepat ap stūri, un būsim jau Baltijas jūrā. Paskatoties uz pasaules karti, tikai īsti saproti, cik tā mūsu jūra maziņa. Mīļa jau gan, protams. No Dānijas ar burām četrās dienās tiec jau mājās – vai tas ir attālums? Pie ceļojuma ieguvumiem būtu jāpieskaita arī tāda kā vēriena sajūta, kas iegūta, mērojot nesteidzīgā ātrumā desmitiem tūkstošu kilometru. Tagad zinām, kas ir īsti attālumi un kādā ātrumā rit laiks. To nekad nevar tā izjust, ja lido ar lidmašīnu. Ārkārtīgi vērtīgi, manuprāt, bija izrauties no vāveres riteņa. Cik ļoti svarīgi šķita tie daudzie darbi, kas bija jāizdara dienas, nedēļas, mēneša laikā. Izrādās, ka tā nemaz nav. Pasaule neapstājās un pat tuvākajai apkaimei nekas ļauns nenotika. Esmu izvairījies no tūkstošiem tukšu sarunu, nevajadzīgu pļāpu un tenku uzklausīšanas. Žēl, ka neesmu saticis savus tuviniekus un draugus, bet prieks, ka ir izdevies izvairīties no cilvēkiem, kas man nav ne mazākā mērā vajadzīgi, kas nevēl man labu, kam skauž jebkas, ko daru un kur man veicas. Jau gandrīz divus gadus neesmu lasījis Delfi portāla brīvprātīgo komentētāju lielākoties ļaunos un nenovīdīgos komentārus par visu, kas Latvijā notiek. Tas noteikti ir jāskaita pie ceļojuma ieguvumiem. Man pietrūkusi iespēja pastaigāties pa Rīgas ielām, iegriezties vienā vai otrā krodziņā. Apmeklēt koncertus, operu, redzēt jauniestudētās izrādes, nejauši uz ielas satikt sen neredzētu paziņu, ko ieraugot labprāt apstājos, nevis steidzīgi pamāju un, nepalēninot gaitu, eju tālāk. Kā jau teicu, nevaru gan sūdzēties, ka maz būtu apmeklēti krastmalu krodziņi, bet savējie, iemīļotie, ir pavisam kas cits. Tropi ir laba lieta, bet sniegs arī noder. Labprāt būtu slēpojis, bet visu jau nevar vēlēties. Zaudēti ir arī daži kilogrami liekā svara. Lai gan varētu būt arī vairāk. Lielākais šķērslis bija Kaspara entuziasms garšīgu pusdienu gatavošanā. Napoleonam piemērota Garo pārgājienu pāri Atlantijas okeānam no Keiptaunas uz Gambiju sadalījām, piestājot divās nelielās salās – Svētās Helēnas salā un Debesbraukšanas salā. Pirmo no tām atklāja portugāļu navigators Huans de Nova Kastella 1502. gada 21. maijā, tieši imperatora Konstantīna mātes Helēnas dzimšanas dienā. Viņai par godu to nosauca par Svētās Helēnas salu. Šķiet, ka šo salu zina katrs puslīdz sekmīgs skolnieks. Francijas imperators Napoleons uz to tika izsūtīts trimdā. Tā ir vulkāniskas izcelsmes sala un atrodas okeāna vidū. Stāvas un nepieejamas klintis to padara praktiski neieņemamu, tātad īpaši piemērotu Napoleona ieslodzīšanai. Pēc Napoleona nometināšanas angļi salu vēl papildus pamatīgi nocietināja, izvietojot lielgabalu baterijas katrā izdevīgā vietā. Napoleonu izsūtījumā pavadīja vairāki viņa ģenerāļi ar ģimenēm, kas salā palika līdz imperatora pēdējai stundai, tātad gandrīz sešus gadus. Napoleona kapakmens ir bez uzraksta. Varētu domāt, ka tas nomainīts pēc tam, kad 1841. gadā imperatora mirstīgās atliekas pārveda uz Parīzi. Tomēr nē. Kad Napoleonu apglabāja, viņa svīta lūdza iegravēt akmenī vienīgi NAPOLEON NE A AJACIO LE 15 AOUT, 1769 MORT A STE HELENE LE 5 MAI, 1821 Gubernators tam nepiekrita, uzstājot, ka jāraksta Napoléon Bonaparte un attiecīgie dzīves dati. Tad tika nolemts atstāt akmeni vispār bez uzraksta. Svētā savdabība Sala ir grūti sasniedzama, jo pagaidām tajā nav lidlauka. Reizi pa diviem mēnešiem atpeld kuģis no Keiptaunas, kas atved pārtiku un citas mantas. Cilvēki ir ļoti draudzīgi un labprāt parunājas, apjautājoties, no kurienes ciemiņš ieradies. Iegāju nelielā sviestmaizīšu bufetē, lai kaut ko iekostu otrajās brokastīs. Mani uzrunāja jauna sieviete mātes cerībās. Viņa nākot no Keiptaunas, un viņai pietrūkstot lielpilsētas. Esot precējusies ar svēto. Neuztvēru to burtiski un iedomājos, ka varbūt viņas vīrs ir mācītājs. Ar tādu pārliecību arī dzīvoju, līdz nejauši uzzināju, ka vietējos iedzīvotājus dēvē par saint, kas tulkojumā nozīmē svētais. Acīmredzot apzīmējums atvasināts no Svētās Helēnas salas nosaukuma. Tagad mājā, kurā Napoleons pavadīja ilgāko trimdas laiku un arī nomira, iekārtots muzejs un franču konsulāts. Šis tas šeit ir visai savdabīgs. Kā jau veclaicīgā nocietinātā vietā pilsētiņā ieej pa mūrētiem vārtiem. Katrā šaušanai piemērotā vietā no lavas bluķiem mūrētā brustvērā stāv 19. gadsimta lielgabali. Apmeklēju policijas iecirkni, lai reģistrētos un samaksātu apmeklētāju nodevu – 11 mārciņas par cilvēku. Uzraksts uz nelielas ēkas frontona ielas pretējā pusē liecināja, ka tur atrodas Viņas majestātes cietums. Pa atvērtajām durvīm telpas dziļumā varēja redzēt divus salas ieslodzītos sēžam aiz restēm. Viens izcieš sodu par slepkavību, bet drīz jau tikšot izlaists, otrs par ālēšanos dzērumā. Turpat blakus atrodas tiesas nams, kurā lietu noklausīšanās notiek nepārtraukti visu dienu. Tiesu sēdes translē vietējais radio, un katrs, kam ir tāda interese, tām var sekot līdzi. Pie ziņojuma dēļa var iepazīties ar lēmumiem. Piemēram, Kolins Rojs Džonss par nepiedienīgu uzvedību sabiedriskā vietā alkohola reibumā un necenzētu vārdu lietošanu tiek sodīts ar 10 mārciņu soda naudu, un sešus mēnešus viņam vispār aizliegts lietot alkoholu. Bāros pie sienām piesprausti dučiem šādu lēmumu ar katra sodītā fotogrāfiju, lai bārmenis varētu droši zināt, vai attiecīgajai personai drīkst ieliet vai nedrīkst. Salā ir sava nauda – Sv. Helēnas mārciņa un penijs –, kuras vērtība atbilst Lielbritānijas bankas zīmēm. Arī nomināli tādi paši kā Anglijā.