20. janvāra koncerteksāmens bija otrā reize, kad vienā pasākumā savus darbus rādīja visi Olgas Žitluhinas studenti Latvijas Kultūras akadēmijā, par izpildītājiem izvēloties savus kursabiedrus (pirmo reizi tas notika 2001. gadā). Savukārt 21. janvārī viespedagogu Benno Voorhama un Betinas Holchauzenas iestudējumos topošie horeogrāfi demonstrēja savas izpildītāju kvalitātes. Uzskatu, ka kursa vadītāja Olga Žitluhina darbu ar Latvijas modernās dejas strukturēšanu sākusi no pareizās puses – viņa laika gaitā radījusi vidi, veidojusi dejotājus un piesaistījusi modernās dejas cienītāju loku. Tāpēc loģisks ir nākamais solis – profesionāla modernās dejas horeogrāfu kursa ar akadēmisko grādu izaudzināšana, ceļot modernās dejas statusu savās un galvenokārt apkārtējo acīs. Galvenais, ka šādā veidā topošajiem horeogrāfiem iespējams nodrošināt augstvērtīgu vispārējo humanitāro izglītību un dot nesamaksājamas profesionālās zināšanas, iespējas piedalīties starptautiskos semināros, mācīties pie ārzemju pedagogiem un apgūt dažādas dejas tehnikas un metodes, pieņemot sev vistuvāko, organiskāko un tādējādi atrodot savu ceļu un rokrakstu modernajā dejā. Svarīgi arī tas, ka Olga Žitluhina savos dejas vakaros Laiks dejot iespēju robežās devusi iespēju uzstāties topošajiem horeogrāfiem ar saviem darbiem. Rezultātā izveidojusies modernās dejas niša, kurā koeksistē horeogrāfi un dejotāji, arī nākotnes pedagogi, nākotnes dejas grupu vadītāji, tātad visas iespējas šai nišai veidoties un paplašināties. 20. janvāra kompozīcijas eksāmena obligāts noteikums bija horeogrāfijas apvienošana ar video. Kompozīcija (no latīņu valodas compositio – sastādīšana, salikšana) nozīmē mākslas darba, šajā gadījumā modernās dejas darba, uzbūve, izkārtošana, prasme veidot to secīgi un nolasāmi; tas ne vienmēr nozīmē veidot sižetisku darbu no A līdz Z, bet vismaz saprotamu domas uztveri gan. Dejas un video savstarpējās attiecības, kā zināms, ir tikpat senas kā kino un modernā deja, respektīvi, tās izmantotas vienā mākslas darbā kopš 20. gadsimta sākuma, un video projekcija praktiski uzskatāma par modernās dejas žanra vizītkarti. Uzdevumi, kā noprotams, nav viegli, jo nekrietnā kritika par neprasmīgu uzvedumu uzbūvi un tikpat nemākulīgu video izmantošanu bargi izrēķinās pat ar rūdītiem profesionāļiem, kur nu vēl ar studentiem (tiesa, šā gada absolventiem). Modernajā dejā sižets nav pati būtiskākā iestudējuma sastāvdaļa, taču ir svarīgi, lai horeogrāfam būtu skaidrs, ko viņš grib vēstīt, tēli, caur kuriem savu ieceri atklāt. Tāpēc darba iekšējai struktūrai jābūt divkārt skaidrai paša horeogrāfa acīs, un tāpēc kompozīcijas aroda apguvei būtu jākļūst par vienu no vaļiem, uz kā nākamie horeogrāfi balstīsies savā daiļradē. LKA studenti, ne visi, bet daži, patiešām skaidri zina, ko vēlas rādīt skatītājam, bet galvenais – prot to izdarīt. Nepārspīlējot ar tehnikas sablīvējumu, nesakraujot vienā darbā visu, ko četru gadu laikā iemācījušies, un nemežģījot izpildītājus, bet vienkārši izstāstot stāstu, kas sāp arī skatītājam – neko vairāk skatuves darbā arī nevajag! Tāpēc par labākajiem varu saukt tādus idejā skaidrus un tehniskajā izpildījumā pietiekami sarežģītus, bet ne pārmērīgus darbus kā Kritiens (Santa Grīnfelde), Aklā saulriets (Anna Soboļeva), Bezgalīgais, bezgalīgais, bezgalīgais stāsts (Iveta Spārberga). Tas, ka video par vari nav jāiekombinē jebkurā uzvedumā, ir skaidrs. Ja horeogrāfs un dejotājs nespēj apspēlēt attēlu uz ekrāna, veidot dialogu ar video projekciju, ja deja noris atrauti no tā, kas notiek uz ekrāna, tad, manuprāt, video izmantošana ir lieka greznība. Bet, ja tiek izmantoti tādi daudzkārt apspēlēti un jau banalizēti tēli kā ceļš, gadalaiku maiņa, mūžība un laiks, ar tiem jāapietas divtik uzmanīgi un gudri. Studentu gadījumā horeogrāfija nemainās ne ziemu, ne vasaru (Lienes Bērziņas Kurš ir viņas laiks?), ne atkarībā no tā, vai ceļš ir tukšs vai pa to brauc transports (Lindas Konivālas un Kristera Matuševiča Zaudētais laiks), un izskatās, ka horeogrāfija veidota pati par sevi un ekrāns pieķibināts klāt vēlāk tikai tāpēc, ka tā vajadzēja, bet darba nosaukums piemeklēts pēc iespējas daiļāks un labskanīgāks. Tā nu jāsaka, ka video, lai arī plaši izmantots modernajā dejā, ir sevišķi viltīgs izteiksmes līdzeklis un prasa rūpīgu pamatojumu tā izmantojumā un prasmīgu iekļaušanu iestudējuma iecerē, lai kļūtu par šā darba būtisku sastāvdaļu un nepieciešamību. Eksāmens, cerams, dažam jaunajam horeogrāfam atvēra acis un ļāva saprast, ka ar video labāk kādu laiku būt uz jūs. No studentu darbiem kā paraugu tam, kā video teicami var iekļaut darba struktūrā, noteikti jāmin Santas Grīnfeldes Kritiens. Šajā iestudējumā ar diviem dejotājiem video varbūt nav akūti nepieciešams elements, bet horeogrāfe ekrānu izveidojusi par vēl vienu dimensiju, kurā notiek vēl viena reāla darbība. Santas Grīnfeldes darbs ir par diviem, kas nekad nesastopas, un ekrāns šo trauslo robežu tikai paspilgtina, video projekcijas darbība dzīvo savu dzīvi – tajā redzamie dejotāji it kā uzmin skatuves dejotāju kustības, it kā seko tām un rada iespaidu, ka cilvēkiem tiešām reti lemts sastapties un saprasties, bet attiecības vienmēr sākas un beidzas ar kritienu. Turklāt Jūlijas Kobcevas un Gunta Spridzāna izpildījums prasmīgo, poētisko horeogrāfiju izceļ vēl vairāk, darbam ir gan kompozicionāls sākums, gan beigas, un Kritienu var vērtēt kā vienu no profesionālākajiem iestudējumiem. Nestrīdēšos par Latvijas Kultūras akadēmijas studentu muzikālo izglītību, vien piebildīšu, ka drīzāk par sliktu nāk divu dažādu komponistu darbu izmantojums vienā horeogrāfiskā darbā, piemēram, tik stilistiski atšķirīgu, pat kontastainu skaņdaru kā Circus de`Soleil un STOMP izmantojums Agneses Vanagas Davaite žitj družno, kas saskaldīja muzikālo un līdz ar to kompozicionālo pusi, nevis to vienoja. Protams, ir arī veiksmīgi dažādu stilu mūzikas izmantošanas paraugi, piemēram, pagājušā gada decembra izrāde Capriccio ar Paganīni un Šveices šodienas komponistu elektronisko mūziku (horeogrāfe Betina Holchauzena). Modernā deja neprasa sarežģītu scenogrāfiju un superdārgus kostīmus, bet tieši tāpēc šajā žanrā svarīgi pierādīt prasmi strādāt ar minimālu priekšmetu skaitu (vai vispār bez tiem) un var sacensties lietpratīgā prasmē priekšmetu, audumu, gaismu izmantošanā. Galvenais, lai fantāzija strādā un nedzīvas lietas kļūst dzīvas. Var strīdēties par dažādu priekšmetu izvietošanu uz skatuves, ja ar tiem nekas netiek darīts, bet sajūsmina Ingas Raudingas un Kristīnes Šukstules Mēs dziedāsim tukšu dziesmu, jo tukša labi skan! izpildītāju Annas Soboļevas un Gunta Spridzāna virtuozā spēlēšanās ar ķeblīšiem. Diskutējamākā no visiem viedokļiem – video (ne)izmantošana, dejas (ne)esamība, muzikālā puse utt. – ir Sarmītes Mončakas muzikālā kustību teātra izrāde Mana ģimene un citi zvēri ar grīdas mazgāšanu, bungu sišanu, akrobātiskiem trikiem un klaunādi – neviens notiekošo nesaprot, bet visiem jautri. Var arī tā. 21. janvārī viespedagogu Benno Voorhama un Betinas Holchauzenas iestudējumos topošie horeogrāfi demonstrēja savas izpildītāju kvalitātes. Holandiešu horeogrāfs un pedagogs Benno Voorhams vairākkārt pasniedzis LKA modernās dejas studentiem kontaktimprovizāciju. Viņa iestudējums Kailā pilsēta paredzēts kā izrāde, kurā horeogrāfs dod impulsu, ieceri izrādes pamatam, bet studenti tajā improvizē katrs savu raksturu un kustību partitūru. Kailā pilsēta mazliet sasaucas ar pagājušā gada studentu veidoto izrādi On Every Street, kas bija iecerēta kā mūzikls, kura horeogrāfiju veidoja viss kurss kopīgi. Abos iestudējumos kopīga ir pilsētas tēma, vienīgi Benno Voorhama darbs, kā jau viena horeogrāfa iecerēts, ir sižetiski un horeogrāfiski viengabalains un viņa iecere neizplūst. Autoru interesējuši tipāži reālās, mūsdienu pilsētas provocētās situācijās. Kailajai pilsētai bija visas iespējas kļūt par naturālu sociālo problēmu atspoguļojumu, taču studentu emocionāli atkailinātā un pārjūtīgā izpildījuma dēļ tik aktuālas problēmas kā emocionāla un fiziska vardarbība, pašnāvība, atsvešinātība iegūst vispārinātu raksturu un tāpēc sāp divkārt. Šveiciešu horeogrāfi un modernās dejas pasniedzēju Betinu Holchauzenu daudz mazākā mērā interesējis sižets vai tā aizmetņi, patiesībā viņas darbā Playground tas ir nebūtiski, jo horeogrāfe galveno uzmanību pievērsusi sarežģītai tīrajai dejai – dinamiskai, aktīvai, kuras tehnikas pamatā ir viņas iecienītā uz ķermeņa atslābināšanos balstītā metode. Vairāku gadu garumā sekojot LKA modernās dejas studentu kursa attīstībai, varu secināt, ka vismaz daļa no viņiem noteikti veidojas par oriģināli domājošām un radošām personībām, kuru rokraksti parādījušies jau studiju gados ar visām iespējām pilnveidoties. Ne visi būs horeogrāfi, jo tas ir darbs, kas prasa īpašu talantu, kuru vismaz studiju gados parādījuši nedaudzi. Tāpat ne visi būs labi modernās dejas izpildītāji, jo viņos pārāk liels racionālā pārsvars, kas neļauj vienlīdz pilnvērtīgi pieņemt dažādu horeogrāfu rokrakstus un radoši attīstīt dažādas idejas un vienlaikus saglabāt savu individualitāti katrā skatuves darbā. Bet to, ka viņiem ir idejas, ieceres, liela vēlme tās īstenot un, galvenais, mīlestība uz deju, nenoliegs neviens.