Patiesība par ragu Esmu ne reizi vien šo īpašo vietu uz zemeslodes pieminējis, jo tā saistās ar pēdējo nosacījumu derībās ar Aivaru Lembergu. Īstenībā Labās Cerības rags ir pussala, uz kuras uzbūvēta Keiptauna, un tās tālāko galu sauc par Punkta ragu. Bet visvairāk uz dienvidiem esošais Āfrikas zemes rags ir Agulhas jeb Adatas rags un atrodas 100 jūdžu tālāk uz dienvidaustrumiem. 20. austrumu meridiāns, kas to šķērso, tad arī atdala Indijas okeānu no Atlantijas. Pēc portugāļu karaļa pavēles par Labās Cerības ragu savulaik pārdēvēja Vētras ragu, jo šis atklājums pavēra jūras ceļu uz Indiju. Tātad labām cerībām bija pamats. Šī vieta burātājiem ir visai nepatīkama, jo vasarā, kas šeit vēl pilnā plaukumā, parasti pūš dienvidrietumu vējš, bet tam pretī gar Āfrikas austrumu krastu uz leju plūst Mozambikas siltā straume. Abi spēki tiekoties rada lielus viļņus. Vēl viens nepatikšanu cēlonis ir aukstā straume, kas nāk no Antarktīdas un Labās Cerības raga rajonā saduras ar silto. Burātāju speciālajā literatūrā silti ieteikts izturēties ar respektu pret mēģinājumu apburāt ragu. Parasti jāsagaida laika maiņa un tad jāsteidzas uz mērķi. 214 jūdžu diennaktī Savu pārgājienu bijām ieplānojuši divos etapos – no Durbanas līdz Portelizabetei un tad uz Keiptaunu. Katrs no tiem ir apmēram 400 jūdžu garš. Burājumā no Mozambikas ostas Nakalas uz Durbanu jau bijām piedzīvojuši viesuļvētru un astoņus metrus augstus viļņus, kas mums lika veselu diennakti iet pa vējam atpakaļ, līdz tas pierima tik daudz, lai varētu atsākt lavēšanu uz mērķi. Startējām no Durbanas pareizā brīdī, kad vējš iegriezās austrumos. Straume vien jau kustas ar ātrumu 3 – 4 mezgli. Vējš vēl pieņēmās, un varējām skriet, kā vēl nekad to nebijām darījuši – reizēm pat ar 14 mezglu ātrumu. Tad arī sasniedzām diennakts pārgājiena rekordu – 214 jūdžu. Divās dienās bijām klāt. Tomēr pēdējās ceļa stundās dabas labvēlība izbeidzās un bija jācīnās pret vēju, kas aizvien pieņēmās spēkā. Kad bijām jau ostā, tas pieauga līdz vētras stiprumam. Bijām paspējuši tieši laikā, jo naktī jau vajadzēja lēkt ārā no kojām, lai jahtu papildus piesietu ar vēl dažiem stipriem galiem. Šķita, ka citādi to aizpūtīs pa gaisu. Tā nu bijām pievārējuši īstenībā grūtāko posmu, jo pretējā virzienā iegriezies vējš spēj radīt pat 20 metru augstus viļņus. Tos šeit neviens negrib pieredzēt. Astoņu ballu raksturs Portelizabetē ieradās mūsu sponsors advokāts Justs Karlsons, lai piedalītos zīmīgajā burājumā uz Keiptaunu. Bijām paredzējuši doties jūrā jau nākamajā dienā, bet visas prognozes rādīja, ka tas nebūtu vēlami, jo sagaidāms tikai pretvējš. Nodzīvojām ostā vēl trīs dienas, tomēr īpašu uzlabojumu tā arī nesagaidījām. Vajadzēja vien doties ceļā, lai paspētu ierasties Keiptaunā, līdz atbrauc ciemiņš – mana sieva Zaiga. Tomēr līdz Adatas ragam tikām visai apmierinoši, lai gan burām nācās piepalīdzēt ar motoru. Labās Cerības rags parādīja raksturu – nemainot virzienu, vējš pieņēmās līdz 8 ballēm, radot dažus metrus augstus viļņus. Tomēr drīz vien jau varēja teikt, ka grūtākais aiz muguras. Keiptaunā pavadījām divas interesantas nedēļas. Ņemot vērā, ka nākamā iespējamā TV raidījuma montēšanas vieta būs tikai Gambijas galvaspilsētā Bandžulā, kuru plānojām sasniegt pēc pusotra mēneša, mums nācās samontēt divus raidījumus. Tomēr materiāla netrūka, jo bijām izbraukājuši arī dažus zvēru parkus, kuros ziloņus, antilopes, žirafes un lauvas safilmējām pietiekamā daudzumā. No Keiptaunas ceļā devāmies bez Rolanda. Bēdīgi, bet neko nevarēja darīt, Rolandam nācās lidot uz Rīgu, lai ārstētos. Pēc diviem mēnešiem būsim Kanāriju salās, un tur kapteinis mums atkal pievienosies. Nāksies iztikt šo laiku bez vispieredzējušākā burātāja, bet man uzņemties arī kapteiņa pienākumus. Uz Sv. Helēnas salu Startējām agri no rīta ar diezgan stipru ceļa vēju 1700 jūdžu garajā ceļā uz Sv. Helēnas salu. Pusseptiņos vakarā atskanēja spēcīgs troksnis un priekšbura sāka plandīties. Izrādījās, ka bugsprita apakšējā atsaite atnākusi vaļā un forštaga brīvi mētājas. Trīsmetrīgos viļņos nav iespējams saprast, kas tieši noticis, skaidrs tikai, ka trose, kas kādu sprīdi zem ūdenslīnijas piestiprināta pie priekšvadņa, tur vairs neturas. Pagriezām uz tuvāko ostu, līdz kurai, par laimi, nebija vairāk par 25 jūdzēm. Tā nu patiešām bija liela veiksme, ka šī avārija gadījās tik tuvu krastam, nevis pēc kādas nedēļas, kad mēs jau būtu tālu okeānā. Tad būtu zināmas grūtības sasniegt tuvāko ostu. Mierīgā ūdenī takelāžu salabot varētu, bet okeāns ļoti reti kad ir rāms. Vienos naktī sasniedzām līci, un no rīta, apskatot bugspritu, Aldis konstatēja, ka atskrūvējusies un pazudusi pati trose. Noskaidrojās arī nelaimes cēlonis – 16 mm šeikelis bija pārlūzis kā tāda baranka. Tagad mums varēja palīdzēt tikai kārtīgs zvejniekiem domātu preču veikals, kurā būtu nopērkams gabals enkurķēdes, četri šeikeļi un spriegotājs. Bija svētdienas rīts un, protams, visi veikali slēgti. Tomēr mazos miestos cilvēki ir atsaucīgi, un kāds vīrs, vārdā Deivs, ar neskaitāmiem telefona zvaniem palīdzēja noskaidrot, ka mums tik vajadzīgās tirgotavas īpašnieks, kā jau kārtīgam vīram pienākas, patlaban atrodas baznīcā un ka pēc dievkalpojuma viņš mēdzot nosoļot garām veikalam, lai lieku reizi uzmestu tam aci. Pēc desmit minūtēm ceremonijai bija jābeidzas, un Deivs mūs aizveda līdz aizslēgtajam zvejas piederumu veikalam. Tik tiešām, jau pēc dažām minūtēm piebrauca glīti un svētdienīgi saposies pāris. Durvis tika atslēgtas, mēs nopirkām nepieciešamo un pēc dažām stundām atkal bijām gatavi doties ceļā. Zupa brokastīs Esmu jau aprakstījis dažādas sadzīves tēmas. Tagad būtu laiks pievērsties vēl kādai svarīgai, veselību un dzīvību nodrošinošai funkcijai – ēšanai. Mums ir divas sardzes maiņas, un katrā no tām viens cilvēks gatavo ēdienu. Agrāk to darīja Viesturs un Aivars, bet nu jau būs gads, kopš Viesturu ļoti veiksmīgi nomainījis Kaspars. Katram izstrādājies savs ēšanas stils, un pie tā tad arī pieturamies. Brokastīs parasti tiek notiesātas sviestmaizes. Kas nav slinki, reizēm Kaspars un arī Viesturs, uzcep kādu olu vai sagatavo salātus, bet lielākoties tikai savai maiņai plus vēl kādam. Ja no iepriekšējās dienas pāri palicis sautējums vai plovs, tad uzsilda to. Jānis lielākoties ēd zupas. Protams, tās, ko pārdod aploksnēs un kuras mums līdzi ir pietiekamā daudzumā. Viņš tās uzlabo ar pupiņām no konservu bundžām un smalkajiem makaroniem, kas visos veikalos ērti pieejami. Vienmēr pieliek tā pavairāk ķiploku, jo paļaujas uz fitoncīdu veselību veicinošo iedabu. Reizēm zupu viņš sagatavo lielākā daudzumā, lai pietiktu arī launagam. Es sev uzvāru putru no auzu pārslām, ko apēdu no paša rīta. Ap vienpadsmitiem – vēl kādu sviestmaizi. Pusdienas laikā kāds no pavāriem ķeras pie darba. Ja noķerta zivs, tad ēdienkarte ir skaidra. Lielo asaku un galvu izvārām zupā, bet fileja tiek cepta. Daļu atstājam vieglai iesālīšanai, lai apēstu svaigu. Ļoti garšīga ir iemarinēta jēla zivs gaļa citrona sulā. Pēc pāris stundām tā atgādina ceptu zivi. Vēl Kaspars mēdz zivi samalt un cept kotletes. Aivars, sautējums un atmiņa Pārtikas krājumi mums ir diezgan lieli, jo cenšamies tos iepirkt tajās valstīs, kur cenas ir labākas. Par šo sfēru atbildīgs ir Aivars. Kā jau īstam noliktavas priekšniekam viņam vienmēr atrodas negaidītas lietas. Pusotru gadu pēc iziešanas no Rīgas viņš var izvilkt no slēptuves pat Rīgas cepumus (ja vēlas). Vakariņās atkal katrs uzēd, ko grib. Ja esam jau ilgāku laiku jūrā, tad galvenokārt maizi vai sausiņus ar konserviem no bundžas. Vēl joprojām mums ir "Kaijas" dāvātās konservētās zivis. Labi noder, kad neķeras svaigas. Mums ir saldētava, tāpēc iespējams saglabāt gaļu. Kaspara kroņa numurs ir plovs, ko viņš māk patiešām labi gatavot. Kad tas uzvārīts, katls tiek aiznests uz Kaspara koju un, ietīts segā, stāv vēl vismaz kādu stundu, lai rīsi kļūst mīksti. Ļoti garšīgi! Savukārt Aivara iecienītākais veidojums ir dārzeņu sautējums. Ne gluži īru modē, bet labs diezgan, ja vien netiek pasniegts katru otro dienu. Reizēm tā ir gadījies, un tad tās dienas, kad šis sautējums nav redzēts, it kā pazūd no atmiņas un šķiet, ka ēdam mūsu operatora iecienīto vārījumu katru dienu. Tad protestējam, un Aivars kā jau lēnprātīgs cilvēks – pakļaujas. Reizēm piedzeram kādu vīna lāsi. Tomēr to atļaujamies tikai zemēs, kur vīnu raudzē. Tātad Argentīnā, Čīlē, Austrālijā un arī Dienvidāfrikā. Joprojām siltā atmiņā man ir teicamie DA vīni, kas ir ne tikai pavisam labi, bet arī mūsu skatījumā lēti. Cenšos pirkt produktus, kuros ir mazāk tauku vai nav holesterola. Rolandam un Kasparam tas nepatīk, jo viņi uzskata, ka šādi produkti, ja nu varbūt nav gluži kaitīgi, tad pavisam noteikti nav garšīgi. Kad protesti kļūst pārāk skaļi, tad iepērkam arī pārtiku, uz kuras iepakojuma nav uzrakstu fat free vai light. Labprāt ēdam augļus. Tomēr garākos pārgājienos tos nav iespējams saglabāt tik ilgi, lai pietiktu visam laikam. Kafija tiek patērēta lielos daudzumos. Aivars saka, ka mēs izdzeram apmēram 200 gramu paciņu dienā. Ko darīt – kafija ir vajadzīga, jo dzīve uz jahtas rit 24 stundas diennaktī. Mūsu dzīvestelpa Jahtai ir desmit guļvietas jeb kojas, kā tās sauc uz jūras. Tās iebūvētas četrās kajītēs. Pašā jahtas priekšgalā ir četrvietīga kajīte. Divas divvietīgas kajītes ir katrā pusē šauram gaitenim, kas beidzas (un sākas) jahtas plašākajā telpā – kopkajītē, kur ir samērā liels galds un mīksti sēdekļi ap to. Ejot tālāk ahtera virzienā, ir divas telpas – kambīze (virtuve) un stūrmaņa vieta ar navigācijas iekārtām un karšu galdu. Otra lielākā telpa jahtā ir kajīte, ko dalām uz pusēm ar Rolandu. Īstenībā es aizņemu lielāku tās daļu, jo izmantoju darba galdu un sēdekli pie tā. Rolanda darba vieta ir pie stūrmaņa galda. Kojas būvētas kā kastes, lai, viļņos jahtai šūpojoties, gulētājs nekristu laukā. Aprakstīšu Rolanda vietu. Koja iekārtota līdzīgi kā vilciena kupejā. Galvgalī ir neliela sievas Dzintras fotogrāfija attiecīgas stilizācijas rāmītī (pie tā pielīmēti nelieli ģipša gliemežvāki). Kajīšu sienas apšūtas ar glītiem sarkankoka dēlīšiem, un Rolands pie kojas sienas iekārtojis to lietu novietni, kurām jābūt pa ķērienam. Nelielā tīkliņā ir CD atskaņotājs, dažas rezerves baterijas, rācija, pāris ūdens blašķes. Katram pie kojas ir neliela kastīte, Rolands tajā glabā brilles, vitamīnus, reizēm kādas zāles. Gar otru kojas pusi novilkta aukla ar aizvelkamu brezenta aizkaru, lai varētu norobežoties no pārējās telpas. Tas nepieciešams, jo es, strādājot vai tāpat darbojoties ar datoru, lietoju sienas lampu arī vēlu vakarā, kad Rolands jau guļ. Vēl viņa pusē ir novilkta aukla, ko izmanto veļas žāvēšanai. To Rolands lieto arī saulainā laikā, kad mēs pārējie gan izmazgātās drēbes žāvējam, piekārtas uz reliņiem. Rolands samērā reti parādās uz klāja, ja nu kādreiz uzsmēķēt un pavisam noteikti tad, kad stūrējam kādā ostā. Viņa pamatmaršruts ved no kojas uz stūrmaņa galdu un atpakaļ. Gultas galā ir vairāki pakaramie drēbēm un arī Rolanda niršanas aprīkojumam. Zem kapteiņa kojas noslēpts jahtas seifs un atrodamas četras atvilktnes un nišas apaviem. Mana kajītes puse ir lielāka. Jau minēju darba galdu, kam ir paceļams vāks ar nelielu kasti apakšā. To esmu ar šauriem dēlīšiem sadalījis nodaļās, kur stiprā laikā un arī pa nakti, ja gaidāma lielāka viļņošanās, turu savu datoru, klaviatūru un vēl dažādus krāmus. Vēl manā pusē ir grāmatu plaukts. Visas līdzi paņemtās grāmatas tur salikt nav iespējams, tādēļ plauktā turu tikai aktuālās, bet pārējās zem kojas. Recepte hinīna iegūšanai Blakus plauktam uz otra galda, kas noslēpj stūres mehānismu, atrodas stiepļu būris, kurā jau gandrīz gadu dzīvo mans papagailis Robinsons. Arī pie manas kojas ir pāris plauktiņu un viens tīkliņš. Tajos glabāju lasāmās brilles, modinātājpulksteni (to neesmu lietojis jau ilgi), papagaiļu saaukstēšanās zāles (nav bijusi vēl vajadzība lietot). Tīkliņā atrodams CD atskaņotājs un kārtējais žurnāls "Inostrannaja ļiteratura". Vēl turpat netālu ir caurspīdīga kārba ar riekstiem, kurus lietojam abi ar Robinsonu. Atvilktnēs dažādas nepieciešamas lietas – naži, manikīra piederumi, fotogrāfiju albumiņi, mūzikas diski, melnā koraļļa zars, vairāki gliemežvāki, haizivs zobi, afrikāņu amuleti, metāla kājiņa moskītu kvēpekļa iestiprināšanai, zoles kārtis, vēdeklis un citas lietas. Austrālijā nopirku nelielu, bet skaistu indiešu zīda tepiķi, kas, izlikts pie manas kojas, plikām kājām ļauj just vēsumu, nevis silda. Pie galda ir arī piestiprināts glāžu turētājs, kur parasti atrodas divas dažādas stikla glāzes, teiksim, viena džinam ar toniku, kas pēdējā gadā kļuvis par manu iecienītāko dzērienu. Hinīns, ko izmanto tonika izgatavošanā, ir labākais līdzeklis pret drudzi. Rolands savukārt maksimāli ērti iekārtojis savu darba vietu stūrmaņa telpā (tai gan nav durvju, un tā drīzāk ir niša). Tomēr laiku pa laikam es palūdzu man dot vietu pie viņa galda, ja jāraksta vēstules vai jārunā pa telefonu, jo tur atrodas jahtas komunikācijas iekārtas. Viņš iekārtojis stacionāru vietu spīdīgam litrīgam nerūsējošā tērauda termosam, kurā katru rītu tiek uzlieta stipra kafija. Kafijas krūzei Aldis izgatavojis speciālu turētāju, kas var svārstīties pretēji jahtas kustībām. Rolands ir cita kokteiļa cienītājs – rums ar kolu. Tam vienmēr gatavībā stāv Bacardi glāze. Stūrmaņa kajītē atrodamas locijas un citas navigācijai vajadzīgās grāmatas. Kopš Rolandam ir pašam savs portatīvais dators, tas tiek arī gandrīz nepārtraukti lietots. Cik esmu ievērojis, bez ceļojuma piezīmju un vēstuļu rakstīšanas viņš pārraksta dažādus "Country & Western" kompaktdiskus, kā arī kārto elektroniskās fotogrāfijas, kuru mums tiešām ir vairāki tūkstoši.