Krievi un ledus Pārgājiens uz Lieldienu salu mūsu ceļojuma laikā līdz šim bijis pats garākais, tas ilga 17 dienu. Sasniedzot Rapa Nui, kā to sauc paši salinieki, bijām pieveikuši trešdaļu ceļa pāri okeānam. Hanga Roa līcī pretim vienīgajai salas pilsētiņai, ko sauc tādā pašā vārdā, ienācām naktī uz svētdienu. Skatāmies, viens burinieks jau priekšā. Izrādās, tie ir maskavieši ar burātāju aprindās ļoti slavenu jahtu Apustulis Andrejs. Par tās kapteini Nikolaju Litau un viņa oriģinālo ieceri apbraukt apkārt pasaulei pretēji parastajam veidam jau biju lasījis. Krievi pirmie pasaulē to arī izdarīja, ar jahtu izbraucot ziemeļaustrumu jūras ceļu, divās sezonās izejot cauri ledājiem, kurus parasti pārvar tikai ar ledlaužu palīdzību. Jahta būvēta Tveras vagonbūves rūpnīcā no 2 cm biezām tērauda plāksnēm un ne tuvu nav starp ātrākajām pasaulē. Toties tā var taranēt ledu, mēģinot izlauzties tam cauri. Lieldienu salā Apustulis Andrejs ieradās no Antarktīdas pēc krievu polārpētnieku apmetnes apciemojuma, lai dotos tālāk uz Kanādas ziemeļiem, kur atkal cauri lediem cer atgriezties Atlantijas okeānā, lai novembrī nokļūtu Sanktpēterburgā. Uzaicinājām krievu kolēģus ciemos un uz satikšanos iedzērām pa lāsei šņabja. Ļoti draudzīgs un jauks vakars sanāca. Mīklu sala Rapanuja ir 117 kvadrātkilometru liela, salā dzīvo apmēram 3000 iedzīvotāju. Būdama neliela, tā tomēr ir viena no visinteresantākajām vietām pasaulē, jo visas salas uzdotās mīklas vēl nav atminētas vai arī atminējumiem ir vairākas versijas. Šajā salā ir simtiem milzīgu akmens figūru moai, kas izkaltas no vulkāniskā ieža tufa. Tās ir dažāda lieluma, dažas sasniedz pat 20 metru augstumu. Lielākajai seja vien ir 9 m gara. Kāpēc izgatavoja šīs gigantiskās figūras un kā iedzīvotāji spēja tās nogādāt no akmenslauztuvēm, kur tās izkala, uz attālām vietām visapkārt salai? Figūras ir monumentālas un skaistas. Liela daļa no tām guļ zemē. Tomēr ne mazums uzstādītas atpakaļ uz postamentiem un veras okeānā. Tūrs Heijerdāls sāka šo akciju – novietot nogāztos moai atpakaļ. Sala ir kā milzīga pļava, kurā precīzi nogludināti kā izvirpoti pamatīgi pauguri, kas ir vulkānu krāteri. Visas apskatāmās vietas tīras un sakoptas. Dažviet redzami petrogrifi – zīmējumi akmenī. Jocīgi, ka salā neko neaudzē. Vismaz mēs, apkārt braukādami, neredzējām nevienu apstrādātu lauciņu. Visi tikai tirgojas ar suvenīriem. Viss te maksā ļoti dārgi, it kā naudai būtu cita vērtība. Neviens arī nepieļauj kaulēšanos. Šķiet, ka amerikāņi un japāņi viņus izlutinājuši. Visas cenas tikai dolāros. Ja pērc ar kredītkarti, tad vēl uzrēķina 5 procentus. Benzīntanka īpašnieks (šķiet, francūzis) teica, ka te cilvēkiem esot vienalga, simts vai desmit tūkstoši, viss tiekot momentā notērēts. Parasto darbu strādāt jau arī nemaz negribas. Izdrāž no koka vai mīksta vulkāniskā ieža figūriņas, sēž un tirgo. Par nelielu koka skulptūriņu prasa 150-200 ASV dolāru. Salai visapkārt ir rifi, un bangas šķīst, sizdamās pret lavas bluķiem. Tomēr atradām arī brīnišķīgu pludmali ar baltām smiltīm. Pēc peldes (ūdens temperatūra 29 grādi) zem kokospalmām apēdām līdzpaņemtās maizītes kā īstā piknikā. Šeit ir brīnišķīgas niršanas vietas un paradīze zvejniekiem: pastiep roku – dabū zivi. Merls, Gibsons un citi Nākamais pārgājiens bija līdzīgs, 1100 jūdžu. Un tad jau lielie okeāna plašumi palika aiz muguras, jo bijām sasnieguši pirmo Polinēzijas salu, Lielbritānijai piederošo Pitkernu. Šī ir viena no dīvainākajām vietām pasaulē, jo te dzīvo sabiedrība, ko veido tikai 46 locekļi, kuri visi ir radinieki. Pitkerna ir trīs kvadrātjūdzes liela klints, kurā nav ostas un pat normālas enkurvietas. Tās krastā var izsēsties tikai labvēlīgos laika apstākļos, un ar tiem mums veicās. Salinieki mūs jau gaidīja, jo vēl pirms mūsu izbraukšanas no Rīgas Lielbritānijas vēstnieks Latvijā V. E. S. Nešs deva ziņu savam kolēģim, britu teritoriju gubernatoram, kurš mīt Jaunzēlandē, ka Latvijas jahta gribētu salu apciemot. Saņēmu vēstuli, ka tiekam gaidīti. Šo salu nedrīkst apmeklēt bez īpašas atļaujas saņemšanas. Nešaubos, ka lielākā daļa lasītāju jau labi zina šo ievērojamo jūras stāstu, kas ierosinājis daudzu rakstnieku mūzas (latviski – Robērs Merls Sala) un atradis iemiesojumu arī trīs Holivudas filmās, kurās galveno dumpinieku vadoņa, kapteiņa palīga Flečera Kristiana lomu spēlējušas sava laika pirmā numura zvaigznes – Klārks Geibls (1935), Marlons Brando (1962) un Mels Gibsons (1984). Slikto varoni – kuģa Bounti kapteini – pēdējā filmā atveidoja Entonijs Hopkinss. Pitkerna nav tūrisma objekts, tajā četras reizes gadā pienāk kuģis no Jaunzēlandes, un ne vienmēr tam izdodas nogādāt atvesto kravu vai cilvēkus krastā. Tā atrodas apmēram Klusā okeāna vidū. Bounti stāsts Tālajā 1787. gadā angļu kapteinis Viljams Blaits ar kuģi Bounti tika nosūtīts uz Taiti pēc maizeskoka sēklām, jo bija radusies ideja šo kultūru ieviest Vestindijas koloniju plantācijās nēģeru vergu barošanai. Vairāk nekā mēnesi nomocījies un tā arī nespējis apņemt Horna ragu, Blaits pagrieza kuģi par 180 grādiem un devās uz Polinēziju apkārt pasaulei. Kad kuģis bija nokļuvis Taiti, izrādījās, ka sezona beigusies un sēklas būs gatavas vešanai pēc sešiem mēnešiem. Domājams, ka komanda pilnā mērā iepazinās ar skaisto taitiešu brīvajiem uzskatiem seksuālās uzvedības jomā. Atceļā netālu no Tongas komanda kapteiņa palīga Flečera Kristiana vadībā sadumpojās un sagrāba kuģi. Kapteinim tika piedāvāts iekāpt kuģa laivā un doties, kur acis rāda. Blaitam tiek piedēvēts ārkārtīgi slikts raksturs un nekrietna uzvedība. Tomēr šobrīd neviens to nevar īsti apgalvot, ja nerunā par filmu scenāristu un grāmatu autoru viedokli. Acīmredzot dumpja iemesls bija gan slikts menedžments, kā teiktu šodien, gan jūrnieku sapnis par paradīzi zemes virsū, no kuras nu bija jādodas prom. Blaits kopā ar 18 uzticamiem jūrniekiem līdz malām pārlādētā laivā gandrīz bez pārtikas un ūdens krājumiem tika nolemti drošai nāvei. Tomēr kapteinis pierādīja, ka ir izcils navigators un, 41 dienā veicis 5823 km, nezaudējot nevienu vīru, šķērsoja Kluso okeānu, ārkārtīgi bīstamo Barjeru rifu un nonāca holandiešu kontrolētajā Timorā, tā iekļūdams arī rekordu grāmatā. Viņš saprotamu iemeslu dēļ nedrīkstēja piestāt salās pa ceļam, kur dzīvoja cilvēkēdāji. 1790. gadā Blaits jau bija atpakaļ Anglijā, un drīz vien uz Taiti tika izsūtīta soda ekspedīcija. Bounti pēc diviem neveiksmīgiem mēģinājumiem izsēsties krastā attālākās Polinēzijas salās atgriezās Taiti. Par spīti Kristiana brīdinājumiem, ka Admiralitāte to tā nepametīs, 16 jūrnieku nolēma palikt Taiti. Bounti aizbrauca un pazuda kā ūdenī iekritis. Notika, kā Flečers Kristians bija teicis. Pēc gada angļi bija klāt, un dumpinieki, kas palika Taiti, tika sagūstīti un pārvesti uz Angliju. Četri gāja bojā pa ceļam, dažus apžēloja, bet pārējie tika pakārti. Kristians kopā ar saviem astoņiem jūrniekiem un 19 taitiešiem – sešiem vīriešiem, 12 sievietēm un vienu bērnu – izsēdās neapdzīvotajā Pitkerna salā un kuģi sadedzināja, lai nejauši garāmbraucoša burinieka ļaudis neiedomātos, ka salā kāds ir apmeties. Tikai pēc 18 gadiem vaļu mednieku kuģis Bostonas topāzs uz nelielās klints atklāja dīvainu angļu un taitiešu kompāniju. Dzīvs bija palicis tikai viens no vīriešiem – Džons Adams. Sieviešu dēļ bija izcēlusies cīņa, un galu galā visi taitieši un arī astoņi angļi dažu gadu laikā cits citu bija nogalinājuši. Interesanti, ka no maizeskoka ieviešanas Karību salās nekas prātīgs nesanāca, jo nēģeriem tā augļi negaršoja. Tomēr Blaits no Riodežaneiro uz Taiti atveda ananasus, kas gan tur ieviesās un ir populāri joprojām. Pitkerna sala atgādina džungļus, kuros pa stāviem ceļiem var nokļūt no vienas mājas uz citu. Paši salinieki pārvietojas ar tādiem kā četru riteņu motocikliem vai traktoriņiem. Galvenais salinieku ienākumu avots ir pastmarku izdošana. Apmeklētāju nav daudz, bet suvenīri pārdošanai ir sagatavoti. Nopirku koka Bounti modeli, uz kura klāja ir pielīmēta neliela kapara nagla no paša Bounti. Mīļie komandas biedri mani, protams, apsmēja, teikdami, ka tas esot tāpat kā ar naglām no Jēzus krusta, kuras pārdotas jau tūkstošiem. Es tomēr ticu Karolai, paša Kristiana mazmazmeitai sestajā paaudzē, kura šo skaisto modeli man pārdeva, ka viņi ir atraduši gabalu no kuģa kapara skārda apšuvuma, kurā bija palikuši daži duči šo naglu. Skaudība – skepses avots. Melnās pērles Līdz pirmajam Franču Polinēzijas atolam Gambjēra arhipelāgā jau vairs nebija tālu – tikai trīs dienu gājiens. Ienācām lagūnā un apstājāmies netālu no salas vienīgā ciemata Rikitea. Uzzinājām, ka pēcpusdienā salu apciemos tūristu kuģis un šajā sakarā paredzēta vietējo skaistuļu dejošana. Tas nu bija jāredz. Krastā savācās gliemežvākiem izšūtos krūšturos un zāļu brunčos tērptas meitenes. Viņas bija arī bagātīgi izrotātas ar ziediem. Vietējie iekārtoja arī improvizētu palmu lapām klātu suvenīru tirdzniecības būdiņu. Kad pēc pāris stundām noskaidrojās, ka kuģa tomēr nebūs, viņas tik un tā uzdejoja, iesaistot skatītājus, arī mūsu Aldi. Bija arī neliels cienasts – kokosa piens, greipfrūti un īpatnējs augs, kas garšoja līdzīgi vārītam kartupelim. Dzirdēju runājam, ka tas esot maizeskoka auglis. Pa dienu izstaigājām mazās bodītes, lai atrastu kaut ko derīgu mūsu pārtikas krājumu radīšanai, bet atradām tikai maizi un olas. Alus ļoti dārgs – divi ASV bolāri bundža. Iegāju kādā pagalmā un jautāju, vai nevar dabūt kādus augļus, vismaz greipfrūtus, kas te atrodami katrā krūmā. Apmēram 45 gadus vecs kalsnējs, tetovēts vīrs atbildēja, ka pārdot nepārdos, bet uzdāvinās kādu augli. Palūdzām arī kokosriekstus un banānus. Vīrs izrādījās atvaļināts franču leģionārs, kas apprecējies ar taitieti un pārcēlies dzīvot uz Mangarēvu. Painteresējos arī, kur mēs varētu aplūkot melnās pērles, par kurām tik daudz dzirdēts. Izrādījās, ka bijām nejauši satikuši īsto vīru. Mirkli mūs ar Aivaru cieši nopētījis, viņš ieaicināja istabā, apsēdināja mūs uz grīdas un, atnesis trīs caurspīdīgus maisiņus ar pērlēm, izstāstīja mums šo to par tām. Katrā maisiņā bija vismaz pamatīga riekšava antracīta krāsas pērļu. Pērlenē ievieto mazu 6 mm diametra perlamutra bumbiņu un pēc diviem gadiem pērles izņem un sašķiro. Tomēr vardarbīgās operācijas dēļ 25–30 pērlenes no simts aiziet bojā. Kad pēc diviem gadiem ievāc ražu, tikai puse no pārpalikušajām ir izaudzējušas pērli, jo daļa pērleņu šo svešķermeni vienkārši izgrūž laukā. Pirmās šķiras pērļu ir tikai divi procenti. Ja pērle ir pilnīgi nevainojama un apaļa, to ievieto pērlenē vēl uz vienu gadu, un tā sasniedz jau 14 mm izmēru. Labākās un lielākās – pilnīgi apaļas, apmēram 12–14 mm diametrā – ir pirmās šķiras pērles, kas vairumtirdzniecības cenā salā maksā 40–50 ASV dolāru gabalā. Es nerunāju par izcilām pērlēm, kas sasniedz 18 mm un maksā vairākus tūkstošus jau šeit salā. Otrajā šķirā ieskaita mazākas – 8–10 mm –, bet arī pilnīgi apaļas pērles. Trešajā šķirā ir ovālas vai ar kādu plankumiņu, vai ar tādu kā kakliņu, bet arī skaistas pērles tumši pelēkā perlamutra krāsā. Tādas vairumā maksā 5–8 ASV dolārus gabalā. Veikalā Eiropā un Amerikā cena jau ir 20 un vairāk reižu lielāka. Labu melno pērļu krelles no 35–40 pērlēm maksā pat līdz 200 000 ASV dolāru. Juvelieri par šo manu stāstiņu gan smiesies, jo pērļu šķiras noteikšanai ir vēl daudz citu pazīmju – spīdums, krāsa, mirdzums utt. Viss, kā jau parasti, ir daudz komplicētāk. Leģionārs, parādījis savus dārgumus, teica, ka pārdod tikai un vienīgi vairumā, porcijās pa tūkstošiem pērļu. Mēs, kā dažu nelielu pērļu kārotāji, nebijām viņam pāris. Tomēr viņš apsolīja painteresēties, vai nav kāds, kas būtu ar mieru mainīt pērles pret degvīnu, kas bija mūsu vienīgā valūta. Šeit nebija ne tikai bankomāta, kā bijām cerējuši, bet pat bankas, un pie naudas tikt nevarējām. Tiešām vakarā, kad atkal apmeklējām savu paziņu, viņš apturēja kādu garāmbraucošu mašīnu un teica, ka maiņas operācijas gribētājs ir atrasts. Rekomendēja mums nenosaukt savas pudeles cenu, bet mainīt pret pērlēm, turklāt vienu pudeli pret vienu pirmās šķiras pērli. Padoms bija vietā! Trijatā, Jānis, Oskars un es, iekāpām kravas kastē un pilnīgā tumsā tikām vesti pāri kalnam uz salas otru pusi, kur piestājām pie bungalo lagūnas krastā. Dega maza gaismiņa. Kā vēlāk paskaidroja saimniece, enerģija nāca no akumulatora, ko pa dienu uzlādē saules baterija. Mums tika piedāvāta kaudzīte dažāda izskata un lieluma pērļu, kopā varbūt 200, kuras es, jau speciālists būdams, novērtēju kā trešo šķiru. Saimnieks piekrita. Viņš izrādījās strādnieks pērļu fermā, nevis ražotājs. Ātri vienojāmies, ka par šņabja pudeli dabūsim četras pērles. Tā nu izlasījām, mūsuprāt, lielākās un labākās pērles un iemainījām pret dažām degvīna pudelēm. Tādā veidā katrs komandas loceklis tika pie kādas pērles uz komandas pārtikas krājumu rēķina. Kāda amerikāņu tante teica, ka viena tāda pērle ASV būtu vismaz pāris simtu dolāru vērta. Ja tas ir tā, tad bijām rīkojušies tikpat neģēlīgi kā baltie cilvēki pirms dažiem simtiem gadu, iemainot krāsainus stikliņus, naglas vai alkoholu pret dārglietām. No morālā viedokļa tas ir aplam slikti, bet, ja kādu pārņem azarts, tad glābiņa vairs nav, jo, tirgojoties šādā veidā, jau nedomā par naudu, bet jūties kā sportists. Tomēr salinieki nav jau vairs nekādi nezinīši, jo ne mēs pirmie, ne pēdējie. Tomēr mūsu mazais bizness vismaz teorētiski ir atnesis 20 000 procentus peļņas, un par tādu sasniegumu civilizētajā pasaulē var tikai pasapņot.