Pirāti realitātē Tā tikai šķiet, ka jūras laupītāji sastopami tikai filmās un literatūrā. Stīvensona "Bagātību sala", Sabatini "Kapteiņa Blada odiseja" vai ļoti interesantā grāmata par Garo Džonu Silveru ir zināmas katram. Bet pirāti joprojām darbojas arī realitātē, viņu uzbrukumi kuģiem un arī jahtām notiek ik dienu. Plānojot maršrutu, mums nācās rēķināties arī ar iespēju piedzīvot šādu uzbrukumu, tāpēc centāmies no bīstamām vietām – Malakas šauruma Indonēzijā, Malaizijas ūdeņiem – iespēju robežās izvairīties un nebijām iecerējuši arī tuvoties Indijai vai Somālijai Āfrikas austrumu krastā.

Vienīgās bīstamās vietas bija Indonēzija, kur apmeklējām tikai Bali (tagad jau arī terora skartu) un Djego Suarešu pašos Madagaskaras ziemeļos. Tomēr tās jau ir aiz muguras un, par laimi, bez incidentiem. Jahtas, kas nolēmušas iet cauri Malakas šaurumam, parasti sapulcējas flotilēs un kuģo kopā. Tādā veidā ir lielāka iespēja tikt cauri sveikā. Rīgā pārrunājām arī iespēju ņemt līdzi ieročus. Kādreiz tie varētu noderēt. Burātāju žurnālā lasīju par incidentu, kas atgadījies netālu no Somālijas. Jahtai tuvojies zvejnieku kuģītis. Kad tā iedarbinājusi motoru un ar pilnu jaudu mēģinājusi aizbēgt, arī kuģītis palielinājis ātrumu. Redzot, ka noķert neizdosies, jahta tikusi apšaudīta. Domājams, ka kuģīti vadījis kāds zvejnieks, kuram todien zivis nebija labi ķērušās un kas tādēļ bija nolēmis izmēģināt laimi citā jomā. Tomēr mūsu jahta šādā situācijā nezin vai varētu aizbēgt, jo ar dzinēju mūsu lielākais ātrums ir septiņi mezgli. Izšaujot pāris reižu gaisā, mēs varētu parādīt, ka esam bruņoti, un pirātiem vajadzētu atstāties. Tas tā gluži teorētiski. Tomēr vadāt līdzi ieročus ir ļoti sarežģīti, jo katrā valstī tie jādeklarē un dažviet tos liek uzglabāt policijas iecirknī, līdz attiecīgā teritorija tiek atstāta.

Runā, ka birokrātiskās procedūras esot tik komplicētas un nogurdinošas, ka labāk to šauteni mest ūdenī, lai miers. Vēl jau arī jāpieņem lēmums, kad ieroci likt lietā. Ja uzbrūk ar automātiem un granātmetējiem bruņojušies un labi trenēti cilvēki, tad ielaisties apšaudē būtu pilnīgs neprāts. Uguns pārspēks noteikti būtu pirātu pusē. Lielākoties pirāti tikai aplaupa, atstājot jūrniekus neskartus. To visu pārdomājot, nolēmām nekādus ieročus līdzi neņemt. Mums gan ir raķešu pistole un neliels signāllielgabals. Iegādājāmies nakts binokli un nolēmām būt ļoti uzmanīgi. Katru dienu Inmarstat-C drukātājs iztin gandrīz metru garu ziņojumu par situāciju pirātisma frontē. Citēšu fragmentu no tā: Šis ziņojums par pirātismu un bruņotu laupīšanu ir brīdinājums kuģiem, kas tuvojas Austrumāfrikai, Indijas subkontinentam un dienvidaustrumu Āzijas ūdeņiem. 04.11.2002, koordinātas 00:52,6 N, 105:07,1 E, Bintanas salas apkaimē, Indonēzijā. Apmēram astoņi ar gariem nažiem bruņojušies pirāti uzkāpa uz ejoša konteineru kuģa un sagūstīja trešo kapteiņa palīgu. Viņam sasēja rokas un ar lenti aizlīmēja muti. Pirāti piespieda trešo palīgu izsaukt pa telefonu kapteini uz komandtiltiņa. Kad kapteinis ieradās, viņš tika sagūstīts un viņam tika draudēts ar nazi. Viņa rokas tika sasietas, un viņš tika aizvests uz savu kajīti, kur pirāti nozaga no kuģa seifa 7000 USD. Pēc tam viņi ielēca ūdenī un aizbēga. 1.11.2002 koordinātas 01:21 S, 116:57 E, Balikpapanas reidā, Indonēzijā. Pirāti uzrāpās uz ro-ro kuģa no stīrborta. Klāja sargu komanda sacēla trauksmi, un pirāti aizbēga ar kuteri, kas viņus gaidīja. Šie īsie un sausie ziņojumi ir līdzīgi – gari naži un laupīšana. Uzbrukums vai nu izdodas, vai arī pirāti tiek laikus pamanīti, un tad viņi bēg. Parasti pirāti izbrūk kuģiem, lai nolaupītu kuģa kasi un jūrnieku personīgās mantas. Cieš arī jahtas. Jau rakstīju, ka tieši pirms gada Brazīlijā šāda uzbrukuma laikā tika nošauts slavenais burātājs Pīters Bleiks. Zagļu bandas uzbrukums Pirmā Āfrikas osta, kuru apmeklējām, bija Mozambikas pilsēta Nakala. Termināls izbūvēts pagājušā gadsimta vidū un šobrīd ir galvenie satiksmes vārti Mozambikas ziemeļos. Osta atrodas gara līča galā, un, sekojot ostas kapteiņa norādījumiem, mēs izmetām enkuru netālu no piestātnes. Jau pēc nepilnas stundas no baļķa izcirstā pirogā atīrās jauneklis, melns kā ogle, un piedāvāja iemainīt gliemežvākus pret kādu kreklu no mūsu krājumiem. Piedāvājums izskatījās izdevīgs. Man pašam atvilktne ir pilna ar T krekliem. Pavalkāts kokvilnas krekliņš pret diviem lieliem gliemežvākiem, kas Austrālijā veikalā maksāja apmēram 100 dolāru katrs – tas nav slikti. Pēc brīža mums apkārt jau bija pusducis pirogu ar preci, un pret valkātām kurpēm ietirgojām arī mango un lielus omārus. Mozambikā var saslimt ar malāriju, tāpēc par gulēšanu uz klāja bija jāpadomā. Tomēr daudz patīkamāk laisties snaudā zem zvaigžņotās debess. Lai arī neredzēju nevienu odu, pirms gulētiešanas ieziedos ar pretodu līdzekli. Mēs visi lietojam arī malārijas profilakses tabletes. Tā nu aizgājām gulēt. Jau Madagaskarā tikām brīdināti, lai uzmanāmies no zagļiem. Visiekārojamākā manta vietējiem esot piekaramie laivu motori. Tāpēc savu gumijas laivu nekad neatstājām ūdenī, bet fallē pacēlām borta augstumā.

Nakts vidū pamodos no kliedziena. Pielēcu kājās un ieraudzīju neveselīgu rosību aiz borta. Izrādījās, ka klusi un nemanot bija piebraukušas trīs pirogas ar diviem melniem vīriem katrā. Stāvot kājās savās vienkocēs, viņi, iepriekš ar nazi nogriežot degvielas cauruli, bija uzmanīgi noskrūvējuši mūsu 15 ZS laivas motoru un jau nolaiduši lejā, pirogā. Acīmredzot šajā mirklī motors tomēr atsitās pret koku un pamodināja Jāni Vaišļu, kurš gulēja uz ahtera platformas turpat blakus paceltajai gumijas laivai. Viesturs gulēja kokpitā un pamodies nekavējoties ieslēdza zāliņa prožektoru. Tagad notikuma vieta bija labi apgaismota. Redzot, ka mūsu laivas motors atrodas pirogā, ka zagļi jau iemērkuši airus un pēc sekundes savu motoru būsim neglābjami zaudējuši, Jānis neprāta drosmē no trīs metru augstuma vienkārši lēca lejā, trāpot ar katru kāju savā pirogā. Viena piroga apgāzās uzreiz. Sāpīgi apdauzoties, Jānis iekrita otrajā, un tad arī tā bija riņķī. Tomēr motoru viņš saķēra. Kino audzinošā loma Četri vīri, neskaitot mūsu varoni, nu bija ūdenī un muka peldus. Trešais vienkocis arī steidzīgi atstāja notikuma vietu. Jānis gan mēģināja peldus noturēt mūsu laivas motoru, bet tas nebija iespējams, un dzinējs nogrima ūdenī kā cirvis. Nepaspējām laikus pamest kādu galu. Zāliņa gaismā redzējām mūsu varoņa galvu, divas apgāztas pirogas un peldošus airus. Zagļi atstāja notikuma vietu, zaudējuši divas trešdaļas savas flotes. Pārdomājot notikušo, jāsaka, ka ne velti Džeimss Bonds ir mūsu iemīļotākais kinovaronis. Man šķiet, ka mums ir gandrīz visas filmas par aģentu 007 un esam tās redzējuši vairākas reizes. Arī Džeimss nekad daudz nedomā, bet lec, vai tas būtu no klints bez izpletņa, lai noķertu pikējošu lidmašīnu, pirms tā atsitas pret zemi, vai no debesskrāpja, vienā rokā turot aizkaru auklu. Reizēm pie otras rokas tam pieķērusies kāda pievilcīga meitene. Šāda drosmīga rīcība vienmēr atmaksājas, jo pārsteidz pretiniekus, par spīti viņu vairākumam. Ja padomā, ka mūsu zagļiem rokās bija naži un viņu pārspēks bija seškārtīgs, tad šeit mēs redzam tiešu korelāciju starp kino un dzīvi. Man gribētos no šā viena, bet ļoti pamācošā piemēra secināt, ka nekas nevar labāk audzināt jaunatni kā piemērs, kādu rāda spilgts kinovaronis. Četrdesmit gadu laikā Džeimss Bonds, nemainīgi dodot priekšroku sakratītam, bet ne samaisītam šņabim ar martini, ir atstājis ārkārtīgi pozitīvu iespaidu uz vairākām skatītāju paaudzēm. Nākamajā dienā Rolands ar Viesturu motoru atrada 16 m dziļumā un izvilka laukā. Aldis to ātri vien atkal saveda kārtībā. Pirogas paturējām kā trofejas, uzvelkot tās fallēs vertikāli augšā pie borta. Lieki teikt, ka šīs darbības no pieklājīga attāluma vēroja kāds ducis acu pāru. Lūdzu nodot ziņu, ka īpašnieki var pirogas izpirkt, ka mēs pieņemam augļus un dārzeņus, kā arī svaigas zivis vai gaļu. Tomēr neviens tā arī neparādījās. Nolēmu vienu laivu vest uz Latviju. Tik savdabīgu suvenīru varbūt tikai kapteinis Kuks iedomājās pārvest. Pēdējā dienā pirms izbraukšanas, laikam jūtot, ka mēs dodamies prom, pirogu sabrauca ka biezs. Kļuva pat neomulīgi un nācās pasteigties ar enkura pacelšanu. Bijām nolēmuši otru, vecāko laivu atstāt peldam kaut kur tālāk līcī, tomēr iemainījām to pret dažiem banānu ķekariem. Savādā Mozambika Mozambika šķita visai savāda valsts. Pirmais iespaids gan bija negaidīti pozitīvs. Ienācām ostā bez skaidras naudas, jo līdzpaņemtie dolāri bija izbeigušies. Bieži gadās, ka nav iespējams nopirkt pat degvielu, ja tev nav skaidras amerikāņu naudas. Nakalas imigrācijas policijā paziņoja, ka jāmaksā 120 USD, bet varot arī vietējā valūtā – metakeš. Bankas jau bija slēgtas, un pajautāju, vai šeit ir arī banku automāti. Izrādījās, ka esot, bet pieņemot tikai vietējās debeta kartes. Tomēr aizgāju līdz automātam, kur man salutēja uniformā ģērbies apsargs ar Kalašņikova automātu. Izrādījās, ka "Parex" VISA karti šeit pazīst un naudu var dabūt. Izņēmu veselus trīs miljonus, kas atbilst imigrācijas policijā prasītajai summai. Ar to vien nepietika, jo tika pieprasīta arī kāda dāvana. Nācās apsolīt, ka vēlāk atvedīšu pudeli vodkas. Piedāvājums tika pieņemts vīzdegunīgā augstprātībā, ierēdnim cenšoties ieskatīties, kas vēl ir manā somā. Latvijas balzama dāvātais šņabis atkal noderēja. Pārējie ostas ierēdņi deva priekšroku naudai. Pirmo reizi arī sastapos ar atklātu reketu, kad vienkārši tiek izdomāts kāds pārkāpums, lai rodas iemesls pieprasīt kukuli. Acīmredzot novērojuši, ka ar akvalangiem ienirām pēc noslīkušā laivas motora, uz Mildu atīrās (gan ne pirogās, bet gumijas laiviņā) četru vīru delegācija un paziņoja, ka mēs esam pārkāpuši noteikumus un niruši ostas teritorijā. Izstāstīju, ka mums mēģināja nozagt piekaramo laivas motoru, tas neizdevās un mums nācās to izcelt no jūras dibena. Sacīju, ka policiju nesaucu, bet, ja nepieciešams, varu to izdarīt. Tad vīri, kas uzdevās par ostas pārstāvjiem un pēc pieprasījuma pat uzradīja portugāļu valodā aprakstītu lapiņu ar fotogrāfiju, teicās redzējuši, ka mēs esam iesaistījušies tirdzniecības operācijās ar vietējiem iedzīvotajiem. Lai parādot gliemežvākus, ko esam iemainījuši. Pēc ilgas tielēšanās nācās dažus arī parādīt. Tika izvilkts nosmulēts papīrs, kurā bija rakstīts, ka tirgoties ar laiviniekiem aizliegts. Tātad mums draudot sodanauda 450 USD apmērā. Tomēr viņi saprotot, ka sods ir bargs, un būšot ar mieru aprobežoties ar 100 USD. Beigās apmierināti aizbrauca ar 60 USD. Šādā situācijā esi pilnīgi bezspēcīgs, jo kas tad ir ieinteresēts izsaukt armijas vai policijas pārbaudi. Visi ceļveži brīdina – šajās valstīs nekādā gadījumā nenokļūstiet konflikta situācijās. Strīds var beigties ar cietumu, kur mūrus aizstājo dziļas bedres sienas, bet griestu vietā restes. Vienkārši jāmaksā. Mozambika līdz šim ir vienīgā valsts, no kuras nevarēju aizsūtīt tradicionālo atklātnīti. Atklātnīšu Nakalā nebija vispār. Nolēmu pastā nopirkt markas un nosūtīt vienkāršus kartona gabaliņus ar savu tekstu. Tomēr izrādījās, ka marku inflācija ir tik liela, ka, aplīmējot pat abas tās puses ar markām, nevar savākt nepieciešamo summu kartītes sūtīšanai uz Eiropu. P. S. Gar Āfrikas krastu tuvojamies jau Dienvidāfrikai. Pēc gada miera un svīšanas karstajā saulē beidzot dabūjām trūkties. Bijām jau trīs dienu gājienā no Durbanas, kad uzpūta deviņas, reizēm pat 10 balles stiprs vējš. Turklāt tieši purnā. Ne tikai mums, bet arī Mozambikas straumei. Līdz ar to izbaudījām pat dažus astoņmetrīgus viļņus. Viens pat pārklāja mūsu augsto ahteri. Piegāza Rolanda koju, kas nekad nebija gadījies, jo mēs savu lūku ciet neturam. Fora jeb priekšgala kajīte gan ir slapja regulāri. Nācās vienu diennakti iet pilnīgi atpakaļ, pa vējam. Tagad atkal esam turpat, kur pirms divarpus dienām. Visu laiku jādarbina dzinējs, jo vējš pūš pretim un pret 3 m viļņiem ar burām vien ir neefektīvi. Ar burām mēs netiekam augstāk par 60 grādiem. Ja pieliek nedaudz dzenskrūvi, tad var turēt 20–25 grādus. Cerams, ka pietiks degvielas. Šķiet, ka mūsu digitālais fotoaprāts "Sony" šajā veselīgajā jūras gaisā būs pārstājis darboties. Vispār vairs nestrādā daudzi mehānismi. Nav brīnums par Viestura klēpja datoru, kurš aizvakardienas vētrā vienkārši aizlidoja pa gaisu un, atsitoties pret kajītes sienu, salūza gabalos. Lielais dīzeļģenerators nedarbojas, veļasmašīna nedarbojas. Savu datoru esmu piesējis pie galda, un, ja vien nebūs overķīlis, tad tas tur arī paliks.