Pēdējā laikā speciālajā presē tiek ziņots par aizvien biežākiem pirātu uzbrukumiem gan jahtām, gan lieliem kuģiem. Labākajā gadījumā bandīti aplaupa kuģi un jūrniekus, sliktākajā – jūrnieki pazūd bez vēsts. Bet ceļotājus, kas nelielā jahtā dodas apkārt pasaulei, sagaida vēl viens nopietns pārbaudījums. Viņi nokļūst īpašos apstākļos, ko psihologi pētījuši jau sen. To sauc par grupas izolāciju dabīgos apstākļos. Trūkst ārējo psihisko kairinātāju (ierastie apstākļi mājās, draugi, tuvinieki, izklaide, ierastais darbs, iespēja satikt cilvēkus, mainīt apkārtni utt.), un tas atstāj iespaidu uz visiem. To sauc par sensoro badu. Tajā pašā laikā citi kairinātāji ir monotoni, un arī tas atstāj negatīvu iespaidu. Mēs neesam laulātie draugi Varētu domāt, ka uz mums tas neattiecas, jo vidēji ik pēc divām nedēļām esam jaunā ostā 4–5 dienas un ir daudz ko redzēt. Tomēr ļoti bieži tam nav lielas nozīmes. Nav retums, ka jūrnieki sajūk prātā. Daļa komandas ostās galvenokārt paliek uz jahtas. Eksotiska daba vai tūristu iecienītie objekti viņus pārāk neinteresē. Viņi parasti aiziet uz veikalu un varbūt vienu reizi iedzert kādu alu krodziņā. Man šķiet, ka šī komandas daļa arī ir vairāk pakļauta vienmuļajam dzīves ritmam. Neapšaubāmi, tas ir atstājis iespaidu, un viņu izturēšanās ir atšķirīga. Bet šādos izolācijas apstākļos rodas dažas novirzes. Parasti novēro depresiju, paaugstinātu agresivitāti, miega traucējumus, intelektuālo spēju samazināšanos. Amerikāņu zinātnieki pēdējo pazīmi raksturo kā atmiņas pasliktināšanos, nespēju koncentrēties, izklaidību. Katrā gadījumā cilvēks kļūst viegli uzbudināms, nelīdzsvarots, viegli aizkaitināms; var bieži mainīties viņa noskaņojums. Vēl arī mainās pašnovērtējums, protams, negatīvajā virzienā. Nav jau arī nekāds brīnums, ka cilvēku izturēšanās sāk atšķirties no normālas. Mājās dzīvojot, neviens nepavada 24 stundas bez pārtraukuma ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, kas turklāt nav tuvinieki un pat ne draugi. Profesionālie jūrnieki parasti tiek mainīti ik pēc trīs līdz sešiem mēnešiem un var vismaz mēnesi mājās atpūsties un rehabilitēties. Tie, kas burā apkārt pasaulei un dara to gadiem ilgi, 90 procentos gadījumu ir laulātie draugi. Gan jau arī viņi kašķējas, bet kuri precējušies cilvēki gan nav kādreiz strīdējušies? Pārējie ir sportisti, kas pasaulei tiek riņķī dažos mēnešos, un ir vēl pavisam neliela grupiņa dīvaiņu, pie kuriem var pieskaitīt arī mūs. Šinī ziņā mēs praktiski esam profesionāļi, jo katrs saņem Latvijas apstākļiem pieklājīgu algu. Polārpētniekiem tipiski Mums līdzi ir dažas grāmatas par psiholoģiju. Grāmatā par psihiskajiem stāvokļiem atradu pāris rakstu, kuros bija aprakstīti piemēri par grupu izolāciju dabīgos apstākļos. Plašai sabiedrībai domātajos ceļojumu stāstos par šādām lietām nemēdz runāt, bet var pilnīgi droši teikt, ka problēmas parādās vienmēr. Tūrs Heijerdāls to sauca par asu ekspedicionītu. Tas ir psihisks stāvoklis, kurā vismierīgākais un nosvērtākais cilvēks skaišas, dusmojas, burkšķ, paliek pavisam nikns – tāpēc, ka viņa redzesleņķis tā sašaurinās, ka viņš saskata tikai savu biedru sliktās īpašības, bet labās vispār netiek uztvertas. Šo pēdējo sindromu esmu ievērojis gan sev, gan citiem. Tomēr parasti tas nevēršas vienādi pret visiem, bet tikai dažiem nemīluļiem, kuri parasti mainās. Tipiski tas ir polārpētniekiem un jūrniekiem, kuru attiecības, mēnešiem ritot, tā sabojājas, ka paliek naidīgas. Īpaši grūti ir polārpētniekiem, kuriem ziemošanas laikā nav pieejama pat palīdzība no ārienes. Tad iespējami pat slepkavību un pašnāvību draudi. Tie, kas žurnālā "Rīgas Laiks" (11/2001) lasījuši interviju ar katamarāna "Kaupo" kapteini Valdi Grenenbergu, varbūt ievēroja, cik negatīvi viņš izsakās par saviem biedriem. Gan jau bija arī pamats, bet visdrīzāk šis vērtējums ir pārspīlēts un būtu cits, ja uz Grenenbergu nebūtu iedarbojušies šie izolācijas apstākļi. Mēģināju analizēt, cik tas attiecas uz mums. Jāteic, ka dažas pazīmes ir konstatējamas. Saraustīts miegs? Nu kā gan citādi, ja sardzes maiņa ir ik pēc četrām stundām. Par prāta spēju samazināšanos nevaru spriest objektīvi, jo, ja tas gadījies ar mums visiem, tad jau es no iekšpuses to nespēšu pamanīt. Briesmas vieno Šķiet, ka mēs sadalāmies divās grupās. Man radies iespaids, ka intravertie cilvēki paliek vēl klusāki un drūmāki, runā mazāk, aizvien retāk jokojas. Savu sāpi un iedomāto vai pamatoto aizvainojumu apslēpj sevī un tikai reizi pa reizei tas uzliesmo asākā vārdu pārmaiņā. Ekstravertie (pie tiem piederu arī es) paliek viegli aizkaitināmi, lai gan cenšos to kontrolēt un savaldīties. Varat iedomāties, ka nesavaldīgas piezīmes jau tiek izteiktas par sīkumiem, par kuriem normālos apstākļos varētu tikai pajokoties. Tomēr, par laimi, tas nav nepārtraukti. Pareizāk sakot, ne tuvu mēs nestrīdamies visu laiku. Ir kāds uzliesmojums, un tad atkal ilgāku laiku – miers. No dusmām ir tikts vaļā. Pašam paliek kauns, ka neesmu savaldījies. Iespējams, komandas intravertajai daļai ir grūtāk, jo tāda izlādēšanās nenotiek. Jāsagremo sava problēma pašam iekšpusē. Tomēr nekad nav bijis tā, ka sastrīdējies ir katrs ar visiem, vai arī komanda būtu sadalījusies divās karojošās grupās. Mūsu mērķis, kura dēļ katrs atteicies no daudz kā, mūs satur kopā. Un vēl – strīdi un nesaprašanās parādās tikai tad, kad nav ārējo briesmu. Vētrās vai gadījumos, kad notiek kas negaidīts vai kad vajadzīga pastiprināta uzmanība, visi ir saliedēti. Palūkosimies uz mūsu jauno Saeimu – vai arī tajā nav novērojami līdzīgi simptomi kā grupas izolācijas apstākļos? Tomēr šī piezīme no manas puses, protams, nebija korekta. Neesam jau bērnudārzā, lai audzinātājai pastāstītu, ka Pēterītis arī kāvās. Jūras trakums Būtiski, kāda ir saite ar tuviniekiem krastā. Esmu novērojis, ka cilvēks paliek drūms, ja nesaņem gaidīto vēstuli. Tas ir ļoti loģiski, un tur nav nekā negaidīta. Gandrīz trīs ceturtdaļas ceļojuma ir paveiktas; pagājuši 16 mēneši, un man jāsaka, ka esam saglabājuši labas, lietišķas un draudzīgas attiecības. Spriežot pēc lasītā psiholoģijas grāmatās, tas ir pavisam labs sasniegums. Mums līdzi ir kādas 250 labi atlasītas mākslas filmas, un to skatīšanās, manuprāt, ir labs psiholoģiskās atslodzes līdzeklis. Un tomēr, lai gan esam jau apraduši cits ar citu un palicis salīdzinoši maz, ko burāt, līdz ieraudzīsim Latvijas krastus, no viena komandas locekļa esam šķīrušies. Nācās sūtīt uz mājām mūsu jaunāko biedru, kapteiņa palīgu Oskaru Stopiņu. Biju jau par tādām lietām dzirdējis – vecajie burātāji stāstīja par jūras trakumu. Galējā situācijā cilvēks varot pārkāpt pāri bortam, lai dotos mājās. Kā kapteiņu kursos mums stāstīja Laimonis Millers, tas gadoties, ja cilvēks nepārtraukti cieš no jūrasslimības. Ja kāds nepārtraukti vemjot ilgāk par divām dienām, tad labāk viņu sasiet, ieteica Latvijas burāšanas patriarhs. Neapšaubāmi, ka tas pāriet, kad nogurdinošie un vienmuļie apstākļi ir izbeigušies. Protams, ka nevienam no mums nav jūrasslimības, jo šūpojamies ar nelieliem pārtraukumiem jau 500 dienu. Oskaram parādījās cits jūras trakuma paveids – dziļa depresija, kas bez ārstēšanas pati nepārejot. Katrā gadījumā tas nāca negaidīti, jo mūsu kapteiņa palīgs nebija no tiem, kas var dienām nerunāt. Konsultējāmies ar speciālistiem Rīgā, un viņu ieteikums bija nekavējoties nogādāt Oskaru Rīgā. Pēdējais pārgājiens bija sevišķi nogurdinošs. No Bali līdz Seišeļu salām ir 3500 jūras jūdzes. Piestājām gan uz pāris dienām Kokosu salās, kas atrodas 1000 jūdžu attālumā no Indonēzijas. Pēc tam bija burājums gandrīz mēneša garumā. Karstums, neliels vējš, neinteresants ēdiens, nepārtraukta šūpošanās, un visas dienas – pilnīgi vienādas… Oskara vietā uz Seišeļiem atbrauca Aigars Kokins, kurš jau bija uz Mildas pirmajā posmā līdz Gibraltāram. Pēc Bali Indijas okeāna vidū atrodas Kokosu (Kīlinga) salas. Lai saīsinātu garo un vienmuļo ceļu pāri okeāna plašumiem, nolēmām tās apmeklēt. Bija vērts. Starp citu, salu atklājēja kapteiņa Kīlinga vārdu liek iekavās, lai atšķirtu šīs Kokosu salas no daudzām citām Kokosa salām citos okeānos. Visapkārt lagūnai ir izmētātas vairākas salas, un jahtām jāstāv uz enkura pie neapdzīvotās Direction Island. Turpat nepilnas jūdzes attālumā ir Home Island, kur dzīvo 500 cilvēku – malaiziešu izcelsmes musulmaņi. Interesanti, ka 19. gadsimta sākumā salu kolonizēja Klūnija-Rosa ģimene, kas vēlāk ieveda malaiziešus, lai iekoptu kokospalmu audzes. Tas notika kopras tirdzniecības uzplaukuma laikos. Šī ģimene pārvaldīja salu līdz 1978. gadam, kad Austrālijas valdība nopirka Klūnija-Rosa intereses. 1984. gadā salas iedzīvotāji balsojot izlēma pievienoties Austrālijai. Uz Rietumu salas, kas ir lagūnas pretējā pusē un kur dzīvo kādi 100 cilvēki, atrodas vienīgais salu restorāns (ēdnīca) un bārs. Kā zināms, musulmaņi alkoholu nelieto, tāpēc šeit tas dabūjams apbrīnojami lēti, jo tiek pārdots bez nodokļiem. Tas domāts reto tūristu un burātāju vajadzībām. Nolēmām, ka vienīgo bāru Indijas okeāna vidū vajadzētu apmeklēt. Ar mūsu mazo gumijas laiviņu uz turieni braukt būtu par tālu, jo lagūna ir septiņus kilometrus plata un viļņojas kā jūra. Izrādījās, ka regulāri tai pāri iet neliels prāmis, turklāt beidzamais no Rietumu salas dodas atpakaļ četros pēcpusdienā. Ņemot vērā, ka vienīgais Kokosu salu bārs atveras piecos, nolēmām nakšņot bāra mītnes salā. Kopā ar Kasparu un Jāni pārcēlāmies uz Rietumu salu un sagaidījām bāra atvēršanu, lai iebaudītu kādu kausu alus. Mēģinājām noskaidrot, vai iespējams noīrēt istabu. Varējām jau arī pavadīt nakti okeāna krastā (gan ne zem palmas, jo tas ir dzīvībai bīstami – var uz galvas uzkrist kokosrieksts). Izrādījās, ka vienīgās viesnīciņas reģistratūra darbojas tikai līdz vienpadsmitiem no rīta. Tomēr bāra meitene sazvanīja viesnīcas saimnieci, un drīz vien viņa bija klāt. Atvainojusies, ka nevarēs ar mums pasēdēt un izdzert alu, jo mājās gaidot trīs nebaroti bērni, viņa atstāja atslēgas un lūdza iegriezties no rīta, lai samaksātu. Nepārspīlējām ar alus dzeršanu un drīz vien devāmies pie miera. Pēc ilgiem laikiem viena nakts tika pavadīta viesnīcas palagos, nevis savās šaurajās kojās. Mūsu nākamais mērķis ir Madagaskara, kas diemžēl tiek pieminēta speciālajos biļetenos. Tajos tiek runāts par pirātu uzbrukumiem.