Kad agrīnajos sešdesmitajos gados Anglijā radās divas tik atšķirīgas parādības kā The Beatles un Rolling Stones, radikāli mainījās ne tikai tas, ko cilvēki klausījās. Ja jau Elvisa laikos dzima mūzikas elku būšana, tad līdz ar bītlomāniju pasaule sajuka pavisam. Ģībšana aiz sajūsmas, ieraugot dziedošos dievus pie ieejas viesnīcā, kur nu vēl koncertā, kļuva par ierastu lietu un pat labā toņa pazīmi. Pavisam drīz koncertu apmeklētāji sāka līdzināties saviem elkiem arī ārēji, kaut daudziem nācās rauties uz pusēm. Nebija tik viegli apvienot itin godīgos bītlu mundierīšus un tiem laikiem pagaros, bet rūpīgi apgrieztos matus un “rolingu” pinkas un visnotaļ ekscentriski ieplēstos, acīs krītošos kreklus un džīnas. Tomēr lielākā daļa līdzīga apģērba bija iegādājama vietējos Čelsijas veikalos. Džegers & Co vienkārši darīja visu, lai pēc iespējas izaicinātu snaudošo puritāņu morāli, bet bītlu menedžeris Braiens Epšteins “spēlēja uz nedaudz piezemētāku, godīgāku” auditoriju. Tā tapa ne vien jau minētās vienādās sasukas un šaurie mundieri bez apkakles, bet arī princips visus grupas dalībniekus padarīt par tādiem kā dvīņubrāļiem. Ne velti iesauka Liverpūles četrīši. Tieši Epšteinu var uzskatīt par to cilvēku, kurš padarīja roku par modes lietu. Gāja laiks, mainījās arī paši bītli, daži aizvien ilgāku laiku pavadīja kopā ar Ravi Šankaru, viņu dzīvē un apģērbos vietu ieņēma mandalas, zvārgulīši, ūdenspīpes. Tomēr par izteiktu hipiju modes noteicēju kļuva par blūza kulta dziedātāju uzskatītā Dženisa Džoplina. Kaut viņas dzīve nebija no garākajām, uz ilgu laiku par “modes lietu” kļuva Vudstokas dubļi, marihuāna un pacifisms. Puķu bērnu laikos, arī ne īpaši ilgi, lieliski iekļāvās arī ģeniālais ģitārists Džimijs Hendrikss, kura pirmsnāves atvadu vārdi bija “Dzīve ir vien brīdis, mīlestība – sveiciens. Ardievu!” Līdz ar Vivjenas Vestvudas aiziešanu no skolotājas amata pasaulē radās panku mode. Tieši viņas modes laboratorijā ar nepārprotamu nosaukumu “Sex” Kingsroudā savu pirmo – pārdevējas darba vietu atrada topošā “The Pretenders” vokāliste Krisija Hainda. Kad nebija jāstāv aiz letes, Krisija bija modelis topošajiem modes māksliniekiem “Saint Martins” modes skolā Londonā. Ja uz skatuves viņa kāpa ciešā ar Vestvudas slēdžiem rotātā korsetē, tad veikalā no savas pielūgsmes personas rokām fani ieguva gluži vai ripzāģī pabijušas “skrandas”. (Vai šovasar tas ko neatgādina?) Jaunu veidolu sacelšanās pret mietpilsonisko komfortu ieguva grupas “Nirvana” līdera Kurta Kobeina personā. Disku “Nevermind” uzreiz pēc iznākšanas pasludināja par Grandža Bībeli, bet apģērbu nodaļās visātrāk izķēra padeldētas džīnas, rūtainus flaneļa kreklus un kedas. Savukārt meitenes, lai līdzinātos Kurta dzīvesbiedrei Kortnijai Lovai, aizvien biežāk rakājās pa vietējā supermārketa vai pat tirdziņa lādēm, meklējot patizlas puķainas kleitiņas un bērnišķīgas rotaslietas. Asākas mēles šo stilu nodēvēja par “Kinderwhore” jeb “bērnišķīgo mauku”. Grandža laikā par pilnīgi nepieņemamām kļuva jebkādas zelta krāsas detaļas, jebkāda greznība. Tā tas bija vai visus deviņdesmitos, kamēr uz skatuves neparādījās jauna personība – Pafs Dedijs. Priekšpilsētas strādnieku rajoniem piestāvošajam repam viņš pretī lika uzskatāmi dārgus šinšillas kažokus līdz pat zemei, elegantus uzvalkus un zelta kabatas pulksteņus. Atdzima Versačes un citu logotipu popularitāte. Tomēr pavisam drīz reps sadalījās dārgajā un lētajā galā, kur dominēt sāka bezgala platas taisnas bikses ar stakli starp ceļiem un krekli ar noplēstām piedurknēm, toties ar kapuci. Un, protams, neiztrūkstošās beisbola cepures vai lakati ap galvu. Šoka moments Rokmūziķi bieži vien par savu ieroci izvēlas publikas šokēšanu, košs piemērs ir Merilins Mensons, kurš viens no pirmajiem pārkāpa dzimumu atšķirību, viņa tēls pastāvēja ārpus sabiedrībā pieņemtā, ārpus laika (tātad arī vecuma) un telpas. “Mans apģērbs sastāv no lietām, kuras cilvēki parasti uzskata par kroplīgām. Es cenšos radīt jaunu skaistumu no zirgu astēm, kazu ādām un strausa skriemeļiem,” savulaik atzina Mensons. Ne mazāk publiku šokējis Deivids Bovijs. Reiz uz kādu preses konferenci viņš ieradās, ģērbies kleitā, un paziņoja presei, ka valkā vīriešu kleitas. Septiņdesmitajos gados viņš kāpa uz skatuves, ģērbies kombinezonos, kuri kopēja Stenlija Kubrika “Mehāniskajā apelsīnā” redzētos. “Man tie likās lieliski, vienlaikus koši, smalki un agresīvi” - tā Bovijs par tiem laikiem. Nu jau labu brīdi eksistējam divdesmit pirmajā gadsimtā, Bovijs tā kā pierimis, Mensons joprojām ir vecais, Bjorka – kā parasti neatkārtojama, uz skatuves atgriezusies savulaik “seksapīlā kaķenīte” Debija Herija. Netrūkst, protams, ļaužu, kam tuvāks bārbijas Britnijas veidols, taču jau minētais tērpu mākslinieks Antonio Berardi šī gada kolekcijas pamatā ņēma kāda patiesi oriģināla cilvēka, kuru agrāk pazinām kā Prinsu, stilu. “Viņš vienmēr ir bijis gana grezns, androgēns un seksuāls,” saka Berardi par savu iedvesmotāju.