Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
"Vakar viņi biedrojās ar dāņiem pret zviedriem, šodien viņi biedrosies ar zviedriem pret dāņiem. Rītu ar abiem kopā slēgs līgumus pret pagāniem. Tai pašā laikā viņi būs gatavi slēgt līgumus ar pagāniem pret Novgorodu, Polocku vai citām Krievzemes pilsētām. Un arī pret bijušajiem sabiedrotajiem." Domājat, tas teikts par latviešiem? Nē! Mūsu maldīgajos priekšstatos par miermīlīgiem tirgoņiem uzskatīto Hanzas savienību!
Jānis Lejiņš vienu laiku bija visur – avīzēs, televīzijā, kā jau tas pie mums notiek. Tagad troksnis pierimies, pagājis laiciņš, kopš grāmata izlasīta, un rodas jautājums – par ko tā ir? Par to, ka neesam mēs, par spīti hokeja svaigākajiem sasniegumiem, aizpērn ar pirkstu taisīti, pretējā gadījumā dainas būtu kāda devīga svešzemju prātnieka humānās palīdzības dāvinājums. Apbrīnu izraisa Jāņa Lejiņa mugurkauls, kurš prasīties prasījies pēc senseno asiņu meklējumiem. Prasījies pēc laikiem, kad par pildāmu likumu uzskatīja solījumu dzimtas godam, kuru nevar pārkāpt, jo tas nepiedod. Uzticēšanās dzimtas godam vai nu ir, vai nu nav. Autora skatītajiem mūsu sensenčiem labā un ļaunā kategorijas nebija jāmāca un jāskaidro, tās uzsūca mazulis līdz ar mātes pienu. Romāna darbības laiks un situācija, kas valda Trikātā un tai tuvajās zemēs, no autora apzināti vai neapzināti pārklājas mūsdienām kā animācijas nākamais kadrs, kurā tik sīkas atšķirības no iepriekšējā vērojamas. Gan katoliskās Eiropas un nebūt ne godīgās Hanzas savienības sapņi par nemanāmu baltu apdzīvoto zemju inkorporāciju, gan Pietālavas viltības un asiņainie kari. Ko tad leti, latgaļi, kurši, zemgaļi un igauņi? Neko jau, nespēj vienoties, jo katram savs plānais krekliņš tuvāks. Ja nav lasīti Aleksandra Grīna, latvieša Grīna, nevis krievu romantisko "Sarkano buru" autora darbi, var nodomāt, ka latviešu vēsturiskā romāna nemaz nav. Diez vai šī būtu vieta skaidrot, kāpēc tas tā, taču jebkurā gadījumā, pirmatklājējam vai vienkārši aizrautīgajam senatnes pētniekam Lejiņam jāpateicas par rūpību un godprātīgo attieksmi pret iespējamo pagātni. Autoram pārmet un pārmetīs pārlieku rosīgu fantazēšanu, bet šī jau nav vēstures hronika. Kaut lasīt pagrūti, sižets ir gana aizrautīgs. Atšķirībā no cienījamā Gunta Bereļa kunga, kurš saskatījis "jebkuras cilvēciskas darbības reducēšanu tikai uz attiecīgās personas sociālo lomu", jāteic, ka brāļu Tālivalža un Valdemāra nespēja sadzīvot uz vienas zemes nebalstās viņu abu pretendēšanā uz troni, bet gan diametrāli pretējos dzīves uzskatos. Ko Valdemārs par nopērkamu vai izviļamu uzskata, to Tālivaldis neatdos, pat ja tas prasīs dzīvību. N.B.! Autors jau strādā pie otrās grāmatas, un padomā viņam trešā! (Jānis Lejiņš, "Zīmogs sarkanā vaskā", R., 2001, "Karogs")