The Sound Poets “Trīs”

(The Sound Poets)

4,5/5

“Prāta vētra” ar savu šā gada turneju, noslēguma koncertā Mežaparkā pulcējot 60 000 skatītāju, mums visiem atgādināja, ka popularitātes ziņā ir tālu, tālu priekšā jebkuram citam ansamblim. Jā, arī “The Sound Poets” ir izziņojusi lielkoncertu Arēnā, taču papildkoncertus visdrīzāk negatavojas izsludināt.

Ja runājam par “cikla noslēgšanos” no mūzikas kritiķa pozīcijām, tad, atšķirībā no “Prāta vētras”, un jelgavnieki to neslēpj, savu darbību pielīdzinot lielveikalam, “The Sound Poets” nav ieslīguši rutīnā. Abi pirmie albumi un arī jaunais ieraksts “Trīs” apliecina, ka ansamblī valda radošs gars, vēlme sevi un arī klausītāju nedaudz izaicināt. Albuma emocionālais centrs “Puse no sirds” pārsniedz astoņas minūtes, kulminējot ar nepieradinātu saksofona solo.

Citiem vārdiem sakot, lai kā “poeti” vēlētos sevi pozicionēt kā grupu, kas gāzusi no troņa “Prāta vētru”, ir jāapzinās, ka abi šie ansambļi darbojas pēc atšķirīgiem principiem un tiešā veidā savstarpēji nekonkurē.

Jā, viena dziesma - “Kalniem pāri” - uz brīdi radīja sajūtu, ka visa Latvija ir sadevusies rokās un viss ir iespējams, taču kopumā grupas muzikālā estētika nav orientēta uz plaša patēriņa auditoriju.

To apliecina arī grupas jaunais albums, kas ieskaņots divu nedēļu radošajās sesijās “Clockwork” studijā Tartu, Igaunijā. Jā, albumā netrūkst lipīgu radio dziesmu (“Ceļš”, “Mums ir ko zaudēt”), taču plates skanējums, arī kopējais saturiskais vēstījums pagriež starmešus no fasādes uz iekšpusi, proti, tas ir personiskākais Jāņa Aišpura ieraksts, kurā ir acīmredzamas norādes uz viņa paša pārdzīvoto pēdējo pāris gadu laikā. Tas ir attiecību albums, kurā 38 gadus vecais Aišpurs sastopas gan pats ar savām bailēm, dēmoniem (“Jau ilgi es svešinieks esmu, atspulgā pretī stāv kāds cits...”), gan atskatās uz pagātni (“Kāds to jūt, bet ērti noklusē, kāds cits grib bēgt...” vai “prātoju jau ilgi, kā lai izkļūstu ārā no šī stūra, kurā sevi iedzinu”), gan dod mums mājienus, ka ir iespējams visu sākt no jauna (“Nav par vēlu mums satikties” vai “pacieties... es jau drīz būšu klāt”). Caur personiskajiem pārdzīvojumiem Jānis šajās dziesmās runā par universālām lietām, ar kurām spējam identificēties mēs visi.

Jāpiebilst, ka ne visu dziesmu vārdu autors ir Aišpurs. Ar tekstiem piepalīdzējis Arnis Račinskis (“Mums ir ko zaudēt”), Alise Joste (“Ceļš”, “Lamatas”), kā arī grupas basģitārists, nu jau kādu laiku neeksistējošās grupas “Momend” līderis Kārlis Josts.

Kā allaž, grupas skanējumā būtiska loma ir Pētera Lundes bungu partijām. Stīgu aranžējumi un pulsējošā ritma grupa skaņdarbā “Es jau drīz būšu klāt” padara to par vienu no himniskākajiem, episkākajiem grupas daiļradē, radot asociācijas ar “Bon Iver” un “Radiohead”. Ir arī formas ziņā vienkāršāki skaņdarbi, jau minētais radiosingls “Mums ir ko zaudēt” un “Lamatas”, kas uz citu dziesmu fona patīkami izceļas ar soulmūzikai raksturīgu atkāpi jeb bridžu - “Ūuu, cik gan reižu vēl? Ūuu, vismaz vienu vēl”.

Pārdomāta ir ne tikai mūzika, instrumentu aranžējumi, tehniskā ieraksta kvalitāte, vārdi, bet arī kompaktdiska dizains, kura autors ir Purvīša balvas laureāts Krišs Salmanis.

Ja iepriekšējais grupas albums “Pulsē” tomēr nebija līdz galam nofokusēts - tas brīžiem lieki žonglēja ar tēlainām, neko neizsakošām metaforām, tad “Trīs” ir tāds kā kļūdu labojums – savākta, fokusēta plate, kurā visi iesaistītie apzinās savu lomu un varēšanu. “Trīs” ir laikmetīgs inteliģentās popmūzikas darbs, kurā grupa pilnveidojusi savu rokrakstu, absorbējot aktuālās mūzikas tendences tā, ka tās nav ļoti uzkrītošas. Ne visiem tas izdodas.