Cik ilgi jūs esat Ictus Ensemble sastāvā?

Eva Reitere: 2004. gadā Toms Povelss uzaicināja mani spēlēt Fausto Romitelli piemiņas koncertā, ar ko kopā arī senāk uzstājos neilgi pirms viņa aiziešanas mūžībā. Šis bija sākums regulārai sadarbībai ar Tomu duetā, trio sastāvos un kā viesmāksliniecei Ictus. Ansamblis ielūdza mani piedalīties dažos projektos, un tajā laikā komponēju arī divus skaņdarbus tieši šim sastāvam, un 2015. gadā man piedāvāja kļūt par pastāvīgu Ictus dalībnieku.

Lasot vairāk par paša “Melnāks par melnu” centrālo ideju, uzmanību pievērš elements “melnā žults”. Kā tapa šī programma un kā jūs nonācāt pie šādas idejas atklāšanas, izmantojot tieši baroka un laikmetīgo mūziku?

Eva Reitere: Šai programmai ir gara tapšanas vēsture. Es pati sāku strādāt pie šā projekta 2009. gadā, neilgi pēc tam, kad pie manis nonāca Roberta Bērtona (Robert Burton) grāmata “Melanholijas anatomija”. Grāmata, kas šķietami definē visuresošo un šķietami neizskaidrojamo fenomenu, ko izpaudu caur mūziku kopš bērnības. Agrāk mana mūzikas socializācijas pasaule sastāvēja no renesanses un baroka mūzikas, taču aptuveni 18 gadu vecumā sāku padziļināti interesēties par laikmetīgās mūzikas valodu.

Šajā darbā “Melanholijas anatomija” es atradu vēsturisku un poētisku raksturojumu melanholijas jēdzienam un man tik ļoti tuvajām saldsērīgajām skumjām, ko zināju no  Džona Doulanda (John Dowlans), Viljama Bērda (William Byrd), Viljama Lova (William Law) un citiem. Šajā grāmatā minēts, ka melanholija ir viena no Hipokrāta doktrīnā minētajiem četriem cilvēka temperamentiem. Tā ir aprakstīta kā melna žults, kas iekļūst cilvēka asinīs. 

Neilgi pēc iepazīšanās ar Bērtona darbu es sapratu, ka vēlos veidot muzikālu programmu par šo tēmu, paturot prātā to, cik melanholijas fenomens tika romantizēts un pat popularizēts Anglijas renesanses mūzikā. Šīs saldsērīgās sāpes, nepārtrauktā dvēseliskā trauksme sajaukumā ar nelielu vainas apziņas devu un kristīgo mūžīgā miera solījumu precīzi ilustrē rietumniecisko vēstures uztveri. 

Šī programma sākotnēji tika radīta renesanses trio sastāvam – balss, viola da gamba un lauta – un pamatā balstīta uz maz zināmu repertuāru balsij un lirai, taču jau šajā posmā tika iekļauti arī “laikmetīgās mūzikas komentāri”, ko radīja man labi pazīstami komponisti. 

Strādājot ar Ictus Ensemble, es vēlējos šo attīstīt vēl tālāk. Tā nu “Melnāks par melnu” tika pielāgots ansamblim – balss, viola da gamba un elektriskā ģitāra – saglabājot tipisko angļu renesanses skaņu un papildinot ar tumšākām skaņu krāsām. Esmu diezgan pārliecināta, ka Džons Doulands kā sava laika moderns autors lepotos par šādu instrumentācijas un skaņas papildinājumu.

Vai jūs un Ictus Ensemble ar savu daiļradi cenšaties vēstīt par laikmetīgām problēmām, un kā notiek jauna projekta idejas atrašanas process?

Eva Reitere: Man personīgi darbs mākslas jomā ir vērtīgs tikai tad, ja ir saistīts ar kādu mūslaiku sabiedrībai aktuālu jautājumu.

Kā komponiste un mūziķe es koncentrējos uz muzikālo tagadni, tās reāllaiku, un caur to meklēju sakarības ar laika nepārtraukto ritējumu.

Radot dažādus projektus un skaņdarbus, es vēlos veidot sava veida vārdu krājumu, kas atklāj kādu slēptu skatupunktu, neparastu pieredzi un zināšanas, ko mūzika spēj dot. Šī brīža sabiedrībā delikātu jautājumu pētīšana ir nepieciešams  process, kas ļauj man saprast savādākus realitātes redzējumus un  iepazīstina ar utopiskas vietas un laika pieredzi, ja tā var teikt.

Strādājot Ictus Ensemble, esmu atradusi ideālos kompanjonus, ar ko kopā dalīties jau esošā apšaubīšanā un diskutēt par alternatīviem risinājumiem un utopiskām idejām. Mūs vieno fundamentāla vēlme pētīt un attīstīties, lasīt un diskutēt. Tēmas un projekti nav jāmeklē, tie ir jāierauga, jāaplūko un jātransformē eksperimentālā mirklī. 

Kas, jūsuprāt, ir tas, kas definē Ictus īpašo skanējumu?

Toms Povelss: Deviņdesmito sākumā ansamblis dzima kopā ar deju grupām Ultima Vez un Rosas. Kopā ar grupu Rosas Ictus ir iestudējuši vairāk nekā desmit izrādes, izpildot dažādu populāru laikmetīgās mūzikas komponistu darbus. Šāda koncertpieredze, strādājot ar mūziku netradicionālā vidē, neapšaubāmi ir iespaidojusi ansambļa mūziķu skaņveides tehniku, kā arī telpas izjūtu līdz pat muzicēšanai kustībā. Projekts “Vortex Temporum” (komponists Žerārs Grisē) bija pārbaudījums mūziķu spējai atskaņot darbu kustībā, sadarbojoties ar dejotājiem vienā telpā. 

Ikdienas koncertprogrammā cenšamies radīt alternatīvu telpas pieredzi, savienojot ar prasīgu muzikālo materiālu. Viens no šādiem projektiem, kas regulāri atgriežas mūsu kopējā programmā, ir “Plūstošā istaba” (Liquid room). Šajā iestudējumā sēdvietas tiek izņemtas no koncertzāles un pie sienām tiek uzstādītas četras skatuves. Skatītājiem ir iespēja brīvi izvēlēties jebkādu klausīšanās stāvokli – staigāt apkārt, mierīgi stāvēt, sēdēt uz zemes vai izmantot vienu no 100 saliekamajiem kartona krēsliem, ko nodrošinām. Šeit ir arī ņemta vērā “atvērto durvju” sistēma, kurā publika var pārvietoties starp zāli un bāru sev tīkamā laikā. Viss iestudējums veido nepārtrauktu mūzikas, gaismas un kustības plūsmu, tādā veidā nodrošinot klausītājam 3 stundu nepārtrauktu muzikālu piedzīvojumu. Šajā kontekstā mēs vienmēr strādājam pie muzikāliem kontrastiem, ar mūziku, kas strādā (dažreiz izmantojot arī dzeju), mūziku, kas ir ķermeniska (kā reāls fizisks pārbaudījums vai instrumenta spēles neparasts paņēmiens). Šis vienmēr mainīgais formāts, kas sevī ietver gan vienlaicīgu uzstāšanos uz 4 skatuvēm, gan jau esošu skaņdarbu transformēšanu, radot vietu improvizācijai, u.c. elementi arī ir tas, kas veido Ictus Ensemble īpašo tēlu. 

Kādi ir Ictus nākotnes plāni pēc Liepājas Mākslas foruma?

Toms Povelss: Šajā rudenī ir ieplānotas trīs pirmizrādes. Pirmās divas ir mazāka apjoma un balstītas mūzikas un kustības improvizācijā.  

Izrāde bērniem Le Grand Ballet (mūzikas autori Eve Reitere, Marins Maraiss un Frederiks Verries) ir kā dejošanas nodarbība bez vārdiem. Te rādām klausītājiem, ka mūzika ir nevis pretēja kustībai, bet it kā maģiski izaug no dejas. Respektīvi, tiek radīta deja, kas rada mūziku.

Otrs salīdzinoši mazais iestudējums “Drošība” (Safe), kura režisore ir Džūlija Pfleiderere (Julie Pfleiderer) un komponiste Oksana Omelčuka (Oxana Omelchuk), vēsta par 20. gadsimta realitāti, kurā viss ir ideāli un droši, taču cilvēka organisms sāk pretoties šai perfektajai pasaulei. Performance sākas kā klasisks koncerts kas palēnām transformējas skaņu ceļojumā katra klausītāja iekšējā pasaulē.

Trešā pirmizrāde, kas ir cita apjoma un daudz sarežģītāka, ir Filipa Glāsa (Philip Glass) darbs “Einšteins pludmalē”. Mūsu mērķis šajā darbā ir radīt atvērtu telpu un einšteinisku laika redzējumu. Atskaņosim šo izjusto, 1976. gadā radīto F. Glāsa skaņdarbu ar Collegium Vocale Gent (koris) un Suzannu Vegu (Suzanne Vega) kā teicēju, kas izspēlē visas šīs operas lomas. 

Un saprotams, pēc šiem pirmatskaņojumiem plānotas dažādas turnejās pa visu Eiropu jau 2019. gada pavasarī.