Jaroslavs Barišņikovs par valsts budžetu: Nauda tiek izšķērdēta debilām lietām

- Kādi ir tavi plāni sestdienai, 6. oktobrim?

- Es labprāt dotos balsot, bet diemžēl man nav tādas iespējas - esmu Latvijas valsts nepilsonis. Jā, joprojām valstī ir šādi “brīnumi” kā nepilsoņa pases.

Esmu šeit dzimis 1994. gadā, šeit pabeidzu skolu, šeit strādāju un dzīvoju, lietoju latviešu valodu ikdienā un to protu labāk par dažiem labiem politiķiem.

Un man tik un tā ir jāiet, jākārto naturalizācijas eksāmens, jāpierāda, ka protu valsts himnu un zinu, kas ir Satversme. Smieklīgi.

- Pastāsti, kāpēc Latvijas balsstiesīgajiem būtu jāiet balsot?

- Kopumā uzskatu, ka balsot ir jāiet. Slinkums un ignorēšana ir tas, kas noveda šo valsti līdz tam, kas mums šobrīd ir. It īpaši mudinu iet balsot jauniešus, jo viņiem te jādzīvo, te jāstrādā, te jāmācās vēl ilgus gadus.

Proti, aktīvākie balsotāji ir joprojām pensijas vecuma ļaudis, kas “segu” velk sev par labu, citreiz aizmirstot to, ka nav vienīgie, - par ilgtermiņu te netiek runāts.

Domāju, ka jaunieši arī labāk spēj redzēt tiešos melus no partiju piedāvātām programmām un, nedaudz papētot un paanalizējot, spēj izdarīt izvēli, kura turpmāko viņu dzīvi uzlabos. Vismaz uz četriem gadiem.

- Vai ikdienā seko līdzi aktuālajam Latvijas politikā?

- Ja nu tikai pastarpināti, minimāli iedziļinājos politiskās ziņās. Ar dzīvesbiedra ienākšanu manā dzīvē katras dienas vakarā vai rītā pirms darba noskatāmies aktuālās ziņas. Priekšroku dodam “TV3” vai “LNT” ziņām, dažreiz interesanti arī dzirdēt “LTV” žurnālistu viedokli. Bet, kolīdz vairāk iepazīstu vietējo politiku, aizvien vairāk mati ceļas stāvus par absurdiem lēmumiem un likumiem un kā daži labi argumentē savu nostāju. Līdz veselam saprātam tur tālu.

- Ja tev būtu vara ņemt kaut ko un izmainīt, kas tas būtu un kāpēc?

- Ja man pēkšņi būtu vara, es viennozīmīgi cīnītos par LGBT tiesībām, celtu algas policijas, medicīnas darbiniekiem, pedagogiem. Bez drošības, izglītības un medicīnas mēs būsim patiešām apdraudēti. Nauda tiek izšķērdēta tik debilām lietām, ka pašas vienkāršākās lietas nav izdarītas.

Kam mums simtgades aleja pie Nacionālā teātra? "Kā simbols gaisīgiem sapņiem, Sapņu aleja atspoguļo Latvijas iedzīvotāju vēlmes un mērķus nākotnē.” Kas par nākotni - bērniem - parūpēsies, kad neviens nevēlas bērnudārzos un skolās strādāt?

Kāpēc jāiegulda policijas mašīnu “rebrendingā”, kad policijas darbinieki strādā iecirkņos, kuri sen jau apdraud pašu policijas darbinieku dzīvības? Kāpēc svētki jāsvin tik pompozi, kad ceļi uz tālākiem punktiem joprojām izskatās pēc karadarbības lauka? Lai jautājums “kāpēc tā?” zustu, jāiet balsot. Bet, protams, par tiem, kuri par progresu, nevis regresu mūsu valstī.