Linda Mūrniece: “Sen zināma mācība, par ko atceramies tikai, kad nokavējam. Neko neatstāj citai dienai” (10)

“Vakar priecājos par rozi, kas “Salnēnos” [Mūrnieces lauku mājās – red. piez.] parasti zied līdz pirmajiem saliem. Apsvēru - ienest iekšā, aizvest uz Rīgu, izkaltēt rožlapiņas ziemai, lai līdz pirmajiem pumpuriem atgādina vasaru. Tomēr - nē, atstāju to ziedam, lai noplūktu citu dienu. Šorīt tā bija nosalusi... Nenoplūkšu, neaizvedīšu un nesakaltēšu rožlapiņas ziemai. Sen zināma mācība, par ko atceramies tikai, kad nokavējam. Neko neatstāj citai dienai. Īpaši jau to, kas iepriecina pašu un citus. Vispirms jau pašu. Gribas rozi vāzē - noplūc tūlīt un ieliec. Gribas tās lapiņas izkaltēt ziemai - dari to uzreiz.

Neko neatstāt vēlākam laikam. Piezvani draugam uzreiz, kad par to iedomājies. Samīļo kaķi, kad ej garām un roka stiepjas to izdarīt. Aizbrauc pie vecmāmiņas, kad no ledusskapja izvelc viņas vārītu ievārījumu.

Nomet visu un skrien pie loga paskatīties, kā aiz tā putnu kāsis kārtojas lidojumam. Nopērc to lielo kafijas krūzi, kas veikala plauktā izliekas gaidījusi tieši tevi. Izdzer to vīna glāzi, kas šodien būtu tieši laikā. Uzvelc visskaistāko veļu zem treniņtērpa un pašu seksīgāko naktskreklu kaut pie vilnas zeķēm. Nofotografējies ar draudzeni muļķīgā pozā, uzkāp pūpēdim, ja tev to gribas. Izvelc no pirkuma maisa burbuļplēvi un turpat veikalā saspaidi. Uzsmaidi niknajai pārdevējai un izbrauc līkumu ar tramvaju. Neatliec neko. Dari visu tieši tad, kad vēlies,” tā Mūrniece.

“Tā ir gan, un, ja vēl intuīcija saka, ka tā jādara, tad atlikt nevajag neko, jo pēc tam tāpat nāksies nožēlot”; “Neatliksim sirsnību! Atliksim kādu skarbu vārdu. To, iespējams, vējš aizpūtīs”; “Ak, cik daudz dzīvē palaistu, aizlaistu, neizdzīvotu mirkļu - tikai tāpēc, ka atliekam” - vēsta komentāri zem viņas ieraksta.