Valtera Frīdenberga tēvs par dēla pelniem: “Es nezinu, kā vēl viss izvērtīsies”

FOTO: Ieva Leiniša/LETA

26. oktobrī Rīgas krematorijas Lielajā zālē notiks atvadīšanās no mūziķa un TV personības Valtera Frīdenberga, kurš šajā dienā būtu svinējis savu 31. dzimšanas dienu. Intervijā ar žurnālu “Vakara Ziņas” viņa tēvs Māris (53) pastāstīja, ka vēl nezina, tieši kas tiks iesākts ar dēla pelniem.

“Mums, radiem, vēl būs jālemj, kur viņa pelnus apbedīsim. Varbūt arī grupa «Tumsa» piedalīsies šajā lemšanā. Taču Valtera pēdējā vēlēšanās bija, lai viņa pelnus apglabā Portugālē. Kad biju pie dēla augustā slimnīcā, viņš stāstīja, cik ļoti vēlas aizbraukt uz Portugāli. Nesanāca... Es jau vēl arī nezinu, kas testamentā būs rakstīts, jo dēls to ir sastādījis. Tad jau redzēs, vai glabāsim viņu pie vecvecākiem vai citur,” izdevumam atklāja Valtera tēvs.

Kā zināms, Frīdenbergs vēlējies, lai, tāpat kā grupas “Tumsa” solists Mārtiņš Freimanis, viņš tiktu kremēts – tāpēc atvadīšanās no pāragri aizsaulē aizsauktā mūziķa notiek tieši Rīgas krematorijas Lielajā zālē.

Publiska atvadīšanās notiks no plkst. 13 līdz 14.30.

Jau ziņots, ka no Valtera 25. oktobrī ar viņam veltītu skaņdarbu atvadījās kolēģis un draugs Kārlis Būmeisters, laižot klajā dziesmu, kuru abi tā arī nebija paspējuši ierakstīt kopā.

Kārlis Būmeisters: “Ir pāragri ko bilst, jo sajūtas vēl nav īsti kļuvušas par atmiņām, tās tepat vien grozās. Tomēr vienu lietu mēs ar Tevi, Valč, nepaspējām novest līdz galam, lai gan cerējām līdz pēdējam.

Šī dziesma bija domāta kā mūsu “atgriešanās” singls pēc, tā sakot, 13 gadu pārtraukuma.

Valters ļoti vēlējās vēl ko ierakstīt studijā. Pēdējos pāris gados biju viņam “aizmetis” daudzas muzikālas idejas, aizmetņus, kuriem viņam tik vajadzēja sadzejot kādas rindas. Kad dienas kļuva īsākas, izvēle krita uz šo – manis sarakstīto dziesmu, kurai biju atradis sava vectēva dzejas rindas. Tā kā darbdienas nepavadu Latvijā, bijām nofraktējuši mūsu draugu, kurš ar mikrofonu, kaut vai mājās vai slimnīcā, kādā gaišākā brīdī būtu gatavs ierakstīt Valčas partijas, ja man pašam varētu neizdoties notrāpīt īstos brīžus. Taču viss notika ātri un acīmredzot tā, kā tam ir bijis paredzēts notikt.

Viens no pirmajiem darbiem, atgriežoties “nākamajā” dienā Latvijā, kad svarīgākās lietas ap Valču tika izdarītas, bija doties uz studiju, saņemties un pašam vien to dziesmu piebeigt. Aiz cieņas pret draugu. 

Tikai tad, iedziedot Valčas partijas, sapratu, kas tā īsti ir noticis ar manu dzīvi. Dzejas rindām ir gadi piecdesmit, tomēr šodien lai tās runā pašas par sevi – tik tieši, nesaudzīgi, bet tomēr arī gaiši. 

Šī dziesma mums izdotos vareni, bet tagad tā ir tāda, kāda nu ir. Gluži tāpat kā mums, taviem tuvākajiem, rītdienas – tādas, kādas nu būs. Sadziedamies nākamreiz, bračiņ.”

Uz augšu
Back