Mūziķis un TV raidījumu vadītājs Valters Frīdenbergs pirms ārstēšanās kursa sākšanas bija paguvis kādā medicīnas iestādē nodot glabāšanā savu ģenētisko materiālu jeb spermu, ziņo žurnāls “Vakara Ziņas”.
Žurnāls: Aizsaulē aizgājušā Frīdenberga līgava joprojām varētu laist pasaulē viņa bērnu
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
«Tikai jāatrod sieviete, kura vēlētos piedzemdēt bērnu, jo dēls ir «bankā» ielicis savu ģenētisko materiālu. Bet kura sieviete kaut kam tādam būtu ar mieru? Nezinu, nezinu, kā tas būs,» izdevumam pastāstīja Valtera tētis Māris Frīdenbergs.
Kā jau ziņots, Valters Frīdenbergs pēc ilgas cīņas ar vēzi negaidīti tika aizsaukts aizsaulē 17. oktobrī. 26. oktobrī Rīgas krematorijas Lielajā zālē ģimene, draugi un citi sērotāji atvadījās no mūziķa, kurš tika kremēts savām kāzām paredzētajā apģērbā.
LTV raidījumā “Aculiecinieks” 27. oktobrī Valtera līgava Kristīne Paegle atklāja, ka abi šoruden bija plānojuši salaulāties, bet tā arī nepaspēja. Viņa stāstīja, ka pirms operācijas vasarā, kurā tika izņemtas palikušās vēža šūnas, šķietami viss bija kārtībā, taču tad notika tas, no kā visi baidījās, – slimība ņēma virsroku, un pēdējos savas dzīves mēnešus Frīdenbergam nācās pavadīt slimnīcā.
“Viņam taču nesāpēja, viss bija labi, varbūt nevajadzēja to operāciju, varbūt nevajadzēja kustināt. [..] Pēdējo mēnesi viņš dzīvoja lielās sāpēs, un tas bija pats trakākais. [..] Viņš visu laiku teica: “Es nodzīvošu tā, kā es gribu. Es gribu nodzīvot tā, kā es gribu”. Bet tas ir tas, kas man sāp, ka viņš nevarēja nodzīvot tā, kā viņš gribēja, jo tās sāpes jau neļāva.
Kā tu vari ar sāpēm nodzīvot kā gribi?
Un viņš gribēja visu laiku, līdz pēdējam vēl iet uz “gudriniekiem” [Valters bija raidījuma “Gudrs, vēl gudrāks” vadītājs], vēl nospēlēt kādu koncertu, vēl ierakstīt dziesmas. Un viņš to visu nevar necik [..] Viņš nekad negribēja izrādīt, ka viņam ir slikti,” tā Kristīne.
Viņa LTV stāstīja, ka līgavaiņa pēdējā diena slimnīcā pienākusi negaidot: “No rīta ienāca māsiņa. Jauna, cita māsiņa, un saka: “Jūs man droši vaicājiet, ja jums kaut ko vajag.” Es saku jā, iepazīstos. Valčuks tā kā guļ beidzot.
Un viņa saka: “Man nepatīk tā elpa.” Es saku: “Nē, šī ir ļoti laba elpa, nekrāc viņš vairs, viņš ļoti labi elpo, tā tīri, un viss viņam baigi labi.” Un es klausos – tā baigi reti. Tās pēdējās trīs stundas es visu laiku gaidīju to nākamo elpu. Gribējās ticēt.”