Ārsta, profesora, izgudrotāja, ievērojamā valstsvīra Georga Andrejeva memuāri “Man dāvātais laiks” ir stāsts par garu un bagātu mūžu. 

Bērnība un skolas gadi Tukumā, studijas Rīgas Medicīnas akadēmijā. Jaunu tehnoloģiju izstrādes, piedalīšanās zinātniskās konferencēs. Latvijas Tautas fronte. Tad mūža svarīgākais notikums autora vērtējumā – G. Andrejevs tiek ievēlēts par Latvijas Augstākās Padomes deputātu un 1990. gada 4. maijā kopā ar citiem balso PAR Latvijas Republikas valstisko neatkarību.

“Beidzot! Jāatzīstas, ka personālā balsojuma protokola lasīšanas laikā es biju tā koncentrējies, gaidot savu uzvārdu un manis izdarītā balsojuma apstiprinājumu, ka neieklausījos no ārpuses nākošajā troksnī līdz brīdim, kad tauta bija pārliecinājusies par Deklarācijas pieņemšanai nepieciešamā deputātu skaita – simttrīsdesmit otrā par – sasniegšanu un caur plaši atvērtajiem sēžu zāles logiem izdzirdēju ārkārtīgi skaļu troksni. Tas mani it kā atgrieza kopējā īstenībā, un prātā iešāvās doma – vai ārā nav sākušās varas izraisītas represijas?! Taču tās bija vispārējas gaviles par kritiskās robežas pārvarēšanu,” memuāros raksta Georgs Andrejevs.

Seko ārlietu ministra amats, cīņa par Krievijas armijas izvešanu no Latvijas. Bēdīgi slavenā čekas piecīšu sāga. Atteikšanās no ministra amata un godavīra cienīgā atzīšanās... Tie, kas atceras šo laiku, atceras arī G. Andrejeva atklāto vēstuli par to, ka savulaik čekai devis parakstu par ārzemju komandējumu atskaitēm. Vienlaikus G. Andrejevs atteicās no ārlietu ministra amata.

Tā bija godavīra cienīga atzīšanās cerībā, ka citi sekos viņa priekšzīmei un sāksies vispārēja lustrācija.

Ja citi nebūtu nobijušies, mums šodien vairs nebūtu apnicīgo diskusiju par čekas maisiem. Lai gan viņš palika vienīgais, lielākā daļa sabiedrības nevis novērsās no viņa, bet cienīja vēl vairāk.

Pēc neilgas atgriešanās ārsta un mācībspēka darbā G. Andrejevs saņēma piedāvājumu strādāt par Latvijas sūtni Kanādā. Pēc sūtņa kadences beigām viņš kļuva par Latvijas pastāvīgo pārstāvi Eiropas Padomē, deputātu Eiropas Parlamentā. Un vienmēr tā bija nemitīga cīņa par Latvijas interesēm, pret tās apmelotājiem un nedraugiem, īpaši Krievijas Federāciju. Ja tai neizdevās pielikt kāju priekšā Latvijas uzņemšanai ES un NATO, tad turpinājās bezgalīga un apnicīga gaušanās par krievvalodīgo cilvēktiesību ierobežojumiem. Un tos nācās nemitīgi atspēkot.

Latvija. Vēstures aizkulises. Nozīmīgi cilvēki. Mūžs, kuram nav līdzīga.

Pieejama arī e-grāmata.