Valters Krauze atklāj korporatīvo pasākumu aizkulises un ēnas puses (2)

Kāpēc par sarunas vietu esi izvēlējies šo vietu?

Mūzikas namam Daile tiek svinēta piecu gadu jubileja un šis ir manas ļoti labas draudzenes Andas Zadovskas lolots un izveidots projekts, kura darbībā dalību esmu ņēmis arī es. Tā ir tāda īpaša vieta Rīgā, kura nav ne tik jauna un ne tik veca, bet ir iekarojusi savu vietu starp dažādām koncertzālēm. Es šeit ļoti labi jūtos, un man ir prieks, ka Anda mācējusi noturēt to savu repertuāra politiku. Šeit ir labi, skaisti, interesanti koncerti, teātra izrādes, mūzikli. Bet es nekad neesmu viņai jautājis, kāpēc laiž kaut ko tādu iekšā pie sevis, jo mums katram kaut kas cits patīk. Esmu šeit vadījis arī ļoti daudzus korporatīvos pasākumus.

Pati savulaik arī strādāju korporatīvos vienā koncertzālē – gāja diezgan traki. Vari pastāstīt par saviem piedzīvojumiem?

Es visu ko esmu redzējis korporatīvajos pasākumos. Piemēram, pašu ļaunāko, kad pirmais cehs iet pret otro cehu pīpētavā un tālumā var redzēt jau ātrās palīdzības uguņus. Esmu redzējis to, ka tēma pasākumam ir izdomāta tāda, lai patiktu priekšnieka sievai, bet nepatīk visam kolektīvam. Esmu redzējis, gan ka cilvēki pār mēru lieto alkoholu pirms pasākuma, gan arī ka nelieto nemaz.

[..] Kādreiz jebkurā korporatīvajā pasākumā, vienalga, kas uzstājās, Mākslinieks X, tas bija notikums, jo viņš uzstājās tieši mums. Tagad tur var uzstāties pilnīgi jebkas. Lēdija Gāga var iznākt gaļas kleitā, tomēr tam cilvēkam ir svarīgāks savs telefons un sarakstīties ar tiem, kuri, iespējams, nav klāt.

Vai arī neskatīties, bet gan bildēt.

Un fotogrāfam jāiet klāt un jāsaka: lūdzu, lūdzu, es jums labākas bildes uztaisīšu. Bet viņi – ai, ejiet jūs taču... Nešķiramā kompilācija – telefons un glāze. Ja atļautu operā iet iekšā ar glāzēm, tur būtu... nu jā. Bet tāds laiks. [..]

Faktiski esmu redzējis visu ko. Pieņemu, ka tagad jau mani ir grūti ar kaut ko pārsteigt – es pasākumus vadu jau aptuveni 20 gadus. Par to es arī reizēm pie sevis tā klusi domāju, ka faktiski droši varu teikt, ka esmu jau pie tiem vecajiem dinozauriem pieskaitāms. Kādreiz man likās: nu, Gundars Āboliņš, Fredis... bet vispār es jau esmu nākamais.

Ir ļoti daudzi visādi jaunie parādījušies un tā tālāk, bet mana veiksmes atslēga laikam ir, ka visus šos divdesmit gadus ir blakus bijusi televīzija. Tāpēc... jā, iespējams, procentuāli vairāk cilvēku zina, kas tas tāds ir par cilvēku, kurš saka mums labvakar un uzrunā.

Man pašai liekas, ka tevi jau gadiem var redzēt pilnīgi visur, kur tik paskatās. Kāda pašlaik ir tava ikdiena?

Ikdiena ir ļoti dažāda. Nāk decembris, atkal tie paši mīļie korporatīvie pasākumi. Ir ļoti daudz klientu, kuri grib satikties norises vietā, kuri vēlas izdomāt, vai zaļas sveces uz galdiem liksim vai tomēr sārtas. Ir klienti, kuri to uztic darīt floristiem un dekoratoriem, un ir tādi, kuri vēlas manu klātbūtni, nu, kā saka, lai izlemtu, vai galdauti būs 15 centimetrus pāri galda malai vai vairāk.

Tiešām?

Jā, jā, jā. Es tā drusku pārspīlēju, bet tā tas ir. Un vietas izvēle, viss kas cits... būsim godīgi, ir ļoti daudzas un dažādas firmas, iestādes, kas neņem šos pasākumus pilnā apjomā, nezinu gan, kādu mērķu vadīti. Un tad man ir jāpalīdz saprast, ka varbūt tomēr pēc loģikas to bāru liekam šajā pusē, lai paliek vairāk vietas dejošanai un otrādāk. Tāpatās no savas pieredzes spēju ieteikt, ka to dīdžeju labāk vajag tādu, grupu šādu, ņemot vērā korporatīvā vakara publikas intereses, vecumus, iespējas un visu pārējo. Ja ir zināms, ka 85% vakarā būs sievietes, nevar scenārijā rakstīt tik dejas, dejas, dejas, vai ne? Tie pieci džeki, kas varētu ar viņām dejot, vai nu pīpē vislaik, vai dara ko citu.

Bet tad jau tu esi pamatīgi iekšā ne tikai pasākumu vadīšanas, bet arī rīkošanas biznesā!

Jā! Es pat teikšu, ka mani tas diezgan labi interesē. Ir tikai viena lieta – man reizēm nepatīk, ka zvana vai sūta epastus un saka, ka kaut kas traks ir noticis. Un tad tu skrien un domā, kas tad tas varētu būt, bet beigās lielā krīze ir, piemēram, tas, ka nerunās firmas prezidents, bet runās viceprezidents, kas ir pilnīgi vienalga, ja. Vēl arī klasika – pie durvīm 50 vai 70 balonus? Vai uzņēmuma divus karogus un valsts karogu vienu, vai labāk tikai... nu jā.

Tās ir tās lielās krīzes, ja?

Vai mēs esam gatavi veltīt 10 stundas tam, lai izdomātu vai Prosecco vai karstvīns, vai tomēr balts un sarkans vīns pie sagaidīšanas. Kā tomēr vislabāk būtu.

Pats neesi domājis atvērt savu pasākumu organizēšanas aģentūru?

Nē! Bija kādreiz tādi sapņi, bet tie beidzās. Nekad nesaki nekad, bet man tomēr ļoti patīk atbraukt un izdarīt savu darbu, atbildēt par sevi, par cilvēkiem, lai viņiem ir interesanti, lustīgi, aiziet mājās ar kaut kādu jaunu informāciju. Bet atbildēt par to, lai katrā labierīcībā ir papīrs, lai virtuvē ir, kur nomazgāt rokas, par to, lai ir silts telpā un neizsit korķus, lai ir mašīnas kur nolikt, – tas nav mans.

Nu labi. Ja pasākumu rīkošana nav tavs, tad filmēšanās gan!

Nu, mani ļoti bieži aicināja visādi Holivudas režisori, es atteicos, bet tad nu es tā beidzot piekritu, sen nebiju filmējies... nu labi, labi, joks. [Smejas.]

Šogad vadīsi ne tikai Ziemassvētku pasākumus, bet uz lielajiem kino ekrāniem būsi redzams filmā “Jaungada taksometrs”, kas solās būt visai jestra.

Man, pirmkārt, bija prieks, ka Māris Martinsons piedāvāja šo iespēju. Kas man patika sadarbībā ar Māri, viņš nav burta kalps, jo, būsim godīgi, man ar lieliem teksta blāķiem varētu būt problēmas, bet manā lomā tas šoreiz nebija īsti. Viņš skaidri zināja, ko vēlas no manis, un atļāva arī improvizācijas iespējas. Vēl neesmu redzējis filmu samontētā kārtībā, un grūti spriest, bet man tas bija interesanti. Tas viss process būt pašam un tajā pašā laikā arī nebūt pašam.

Pagaidām ir zināms tas, ka tu filmā atveido Ziemassvētku vecīti.

Jā, viegli iereibis Ziemassvētku vecītis, kas būtībā nav nekas unikāls. Un arī tā lielākā daļa tēlu, kas mēs tur esam, tie nav tādi izdomāti cilvēki, bet gan mēs paši. Cik nu tur tās lomas kopā ir, nu jā. Diez vai kāds tur būs redzams kļūstam par Jago no “Otello”.

Daži pēc filmas reklāmas rullīša saredz līdzību ar krievu “Eglītēm” jeb “Ёлки”.

Esmu redzējis. Iespējama zināma līdzība ir, jā, arī tā ir pārpratumu komēdija. Es tomēr domāju, ka panākt komismu absolūti ikdienišķās situācijās ir vieglāk, nekā rakstīt kaut kādu scenāriju, kur biroja meitene Līga, kura ir tāda vidēji aktīva un vidēji interesanta, iet kaut kur uz aklo randiņu, iepazīstas ar kaut kādu tur cilvēku, kurš ir atbraucis uz piecām dienām Latvijā... respektīvi nesamudrīt. Jā, ir taksists, taksī notiek visādas lietas. Nu, kāpēc ne? Viegla, liriska komēdija. Tas man dod lielāku pārliecību par rezultātu.

Kaut kad vasarā redzēju vienā no Rīgas tirdzniecības centriem Ziemassvētku eglītes, rotājumus...

Manas filmēšanas iekrita divās reizēs – vienreiz bija kaut kādi -10 vai -15, otrreiz bija ap +28. Otrajā reizē man Māris atļāva nevilkt to jaku, kas man bija zem kostīma apakšā. Tā kā es izbaudīju visu skalu. Kā jau teicu, man ar viņu patika strādāt, jo laikam pēc pirmajiem pieciem dubliem saprata, ko no manis var izspiest un ko ne. Viņš arī netaisījās visus filmas plakātā redzamos ņemt un pārtaisīt tādus, kādi viņi nekad nav bijuši.

Ir patīkami, ka latvieši beidzot atkal uztaisījuši kādu komēdiju, nevis tik gaužas par nāvi, depresiju un ciešanām.

Jā, tas ir visvienkāršākais. Es vienmēr arī esmu par to tā irgojies un zobojies, kādēļ tas tā ir, ka, beidzot Kultūras akadēmiju, lielākā daļa diplomdarbu vai pirmo filmu ir par trūcīgu meiteni, kas atnāk uz Rīgu, un tad seko nelaimīga mīlestība, alkohols, narkotikas, prostitūcija, pašnāvība. Kāpēc? Nu taču ir viss kas dzīvē arī cits. [..] Bet nevajag jau arī uzreiz Holivudas stulbumus, kur viens otram sper ar kāju pa pakaļu un tad krīt pa trepēm un dzīvs pieceļas.

Runājot par filmām – kā tev patīk simtgades piedāvājums? Nesen iznāca “Tēvs Nakts”, “Homo Novus”, “Bille”, pirms tam vēl “Nameja gredzens” bija. Ko esi paspējis noskatīties?

Gandrīz visu. “Tēvs Nakts” vēl neesmu redzējis. Par “Billi” man jau bija palicis kauns, jo visriņķī par to runāja. Noskatījos. Ļoti laba filma, ļoti godīga. Arī “Paradīze ‘89”. Neesmu redzējis “Turpinājumu”. To dokumentālo kino tā laikam mazāk, animāciju. Bet tās spēlfilmas tomēr lielāko daļu paspēju. Forši. Tādā ziņā, pārāk neieslīgstot finesēs un finansēs, ir diezgan kārtībā ar to kino.

Tieši klausījos “Latvijas Radio 1” “Kultūras rondo”, un tur bija neliela intervija ar režisoru Dāvi Sīmani, kur viņš teica, ka nākamo filmu plāno tādā vieglākā žanrā. Nu, neteica komēdija, bet vieglākā. Nu, fū, lūdzu, nu kaut ko... cik mēs ilgi filmēsim to, ka pīle iepeld rietošas saules aplī... Nevajag arī visu laiku ņirgt, bet kaut kādam balansam jābūt.

Tu pats jau mums Latvijā visiem atmiņā esi palicis kā tas jokdaris.

Protams, man pasākumi sākās, kad televīzijā parādījās “Savādi gan”. Pēc tam filma “Es mīlu jūsu meitu”. Man diezgan nācās cilvēkus pārliecināt par to, ka varu novadīt arī akadēmiskās mūzikas koncertu. Es nezinu, kāpēc tāda klišeja izveidojās. To īstenībā izdarīt ir desmit reizes vieglāk nekā iziet 100 cilvēku priekšā un izklaidēt viņus piecas stundas ar grupas uzstāšanos pa vidu. Bet tā kaut kā jāsadzīvo ir.

Tev bieži gadās tā, ka kāds pienāk uz ielas un prasa, lai izstāsti joku?

Ir, ir. Un man tas ir jānoklausās, kā saka, ar tādu pietāti, cieņpilni, bet... es tomēr tā uzskatu, ka pie katra galda nevajag apsēsties, uz katru numuriņu nevajag aiziet un katru glāzīti nevajag nobučot. Nu tā, jā. Es absolūti neesmu kaut kāds nesasniedzamais, nē, tā normāli, pieklājīgi. Bet patīk, ka tāda robeža tomēr paliek. Es ielā uz svilpieniem neatsaucos.

Kā tu sadzīvo ar to, ka tevi tik daudzi pazīst, ka esi publiska persona, sabiedrība grib zināt par tavu personīgo dzīvi?

Tur nekā baigi interesantā nav. Tāpatās kā visiem. Es tā diezgan drastiski uz to visu skatos. Ir kaut kādas lietas, ar kurām rēķinos. Man ir viens tāds sakāmais vienmēr.

Ja jūs zinātu, kā es ceļos, kā mazgāju galvu vai kājas, kā es pēc tam brokastoju vai tieši pretēji - vakariņoju, vai kāda izskatās mana gultas veļa – kas, jums maize būs lētāka? Komunālie nebūs jāmaksā tajā mēnesī? Kas tur mainās?

Un jā, atzīšos, man arī patīk lasīt cilvēku dzīvesstāstus un tā tālāk, bet man ir ļoti interesanti dzīvot savu dzīvi. Ja es nevaru uzzināt, kā kāds no tiem pasaules lielajiem dzīvojis kādu posmu, man tas tā neko daudz nemaina. Man tiešām ir interesanti dzīvot pašam savu dzīvi. Man liekas, ka tas, ko tu prasi, ir bēdīgi tiem cilvēkiem, jo kaut kā savā dzīvē pietrūkst. Baigi gribas uzzināt: a kā ta tur? Mans kaķis kluci liek tāpat, kā visu citu cilvēku kaķi liek kluci. Nekā ne citādāk.

Mums, dzeltenās preses žurnāliem, ir labs noiets.

Es tik daudz ko par sevi esmu dzirdējis dažādos locījumos, ka man pat reizēm būtu interesanti kaut ko no tā pašam piedzīvot. Es tā ļoti mierīgi pret to attiecos. Ja jums patiešām nav ko darīt, nu runājiet. Bet kāpēc man būtu kaut kas jāapstiprina vai jānoliedz?

Nu tas laikam vienkārši nāk komplektā ar to, ka esi Latvijā pazīstams cilvēks.

Es vispār mēģinu tā ļoti īgnumu vai ļaunumu ilgi nenēsāt. Protams, ir tādas dienas, bet nav jēgas ar to sev bojāt dzīvi un cepināt. Nu, vieniem kaimiņiem patīk rokmūzika, otriem ērģeļu mūzikas koncerti, bet man taču nav tiesību teikt, ka vieni vai otri ir muļķi.