“Svētku dienas” režisors: “Ne jau katrs mēsls ir jāraida pa radio, par (ne)demonstrēšanu televīzijā nemaz nerunājot” (3)

“Sociālajos tīklos izvērtusies diskusija par kādas Latvijas izpildītājas dziedāto Imanta Kalniņa dziesmu. Tā kā šo koncertu neapmeklēju klātienē, arī tā demonstrējums televīzijā nesaistīja manu uzmanību, tad konkrēto ierakstu atļāvos noskatīties ierakstā. Noskatījos, sapratu - ja man šī izpildītāja ar konkrētās dziesmas kaverversiju būtu jāaicina uz kādu paša rīkotu pasākumu, jāveic tā filmēšana, tad lēmums būtu negatīvs. Ciniski un viennozīmīgi nē neprofesionalitātei, savā ziņā visatļautībai. Savulaik biju režisors Olgas dziedātajai “Svētku dienai”. Tieši ar šo dziesmu viņa plašākai sabiedrībai kļuva atpazīstama kā jaunā grupas "Turaidas Roze" soliste. Vēlāk arī citos pasākumos bija iespēja dzirdēt vai arī nācās fiksēt video “Turaidas Rozes” izpildītās versijas. Tas ir liels risks izpildīt sabiedrībā atpazīstamus skaņdarbus, precīzāk, dziesmas. Risks ir tāpēc, ka ikvienai dziesmas interpretācijai ir jānāk ar novitāti, svaigumu. Ja tā nav, tad sanāk tāda pašvaka popiela vai karaoke. Šis gadījums, manuprāt, ir īpašs. Tā ir totāla neveiksme, neprofesionāla pasākuma organizētāju darbība, neprofesionāls izpildījums. Kāpēc? Tāpēc, ka šī Imanta Kalniņa dziesma tika izkropļota,” sociālajā tīklā “Facebook” paziņoja Rušenieks.

Viņš turpināja ar sava viedokļa izklāstu: “Par dziesmas izkropļošanu tās autoram ir tiesības vērsties tiesā un prasīt attiecīgu kompensāciju. Kompensāciju ne tikai par izkropļojumu, arī par morālo kaitējumu, kuru ir izraisījis šāds dziesmas izpildījums. Saistībā ar mūziku, dziesmām, to izpildījumu, atskaņošanu radio un demonstrēšanu televīzijā varu droši apgalvot, ka nu jau ilgu laiku Latvija ir problēmu valsts. Problēmas saknes ir elementāras.

Šodienas tehnoloģijas rada maldīgu ilūziju, ka ikviens var un pat prot dziedāt.

Tieši ar tehnoloģiju palīdzību šādus izpildījumus ir iespējams fiksēt. Tad, kad kaut kas kaut ko ir nodziedājis, šim kaut kam rodas iespaids, ka ir radīts milzu šedevrs, “ūnikums”. Un šis ”ūnikums” ir tas, ar ko būtu obligāti jāpadalās ar draugiem, paziņām, citiem sociālo tīklu apmeklētājiem, vienkārši sakot – par to ir jāzina, tas ir jādzird visai pasaulei. Un tad šis kaut kas kļūs slavens. Labi, vispārzināms. Nu labi, varbūt drusku pamanāms. Problēma turpinās, ka šo kaut kā veikto ierakstu sāk atskaņot radio. Ja vēl parādās kāda “līdzīgi domājošā” pozitīva atsauksme, tad... Tikai tās nav beigas. Ir taču iespējams ar mobilo telefonu uztaisīt ģeniālu dziesmas video, ar kuru atkal pavisam noteikti ir jāpadalās (secība ir līdzīga ar iepriekš aprakstīto).

Negribas ieviest cenzūru, jo tas būtu pretrunā ar Satversmi. Bet kā būtu ar elementāru pašcenzūru?

Jo ne jau katra dziesma, kura tiek dungota vai izkliegta vannas istabas dušā, ir jāieraksta, jāfiksē kā fonogramma. Ne jau ar katru šādu fiksāciju ir jādalās soctīklos. Būtiskākais – ne jau katrs mēsls ir jāraida pa radio, par (ne)demonstrēšanu televīzijā nemaz nerunājot. Tā vien šķiet, ka daļai mūzikas pasākumu producentu ir tā kā ir ar gaumi, arī ar spēju vai nespēju pateikt nē neprofesionalitātei.”

Kā jau ziņots, pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas notika koncerts "Mīlestības vārdā. 18+", kurā izskanēja 18 populāras latviešu dziesmas dažādos aranžējumos.

Pasākuma veidotāji bija Jānis Šipkēvics un Gatis Mūrnieks, un tajā uzstājās Alise Joste, Armands Birkens, grupa "Cosmos", Eduards Jansons, Eremijs Sējāns, Evija Vēbere, grupa "Instrumenti", Kārlis Josts, Lorete Medne, Matīss Čudars, Miķelis Putniņš, Reinis Sējāns, Renārs Kaupers, Roberta Kumsāre, Rūdolfs Dankfelds u.c.

"Izvēlētais repertuārs ir jaudīgākais mīlas un degsmes apliecinājums, kura pamats radies 20. gadsimta 80. un 90. gados. Savukārt notikuma dramaturģiskais kodols būs astoņas mīlestības vēstules," tā tika teikts koncerta aprakstā.