“Pēdējās nedēļās bija negulētas naktis abiem. Sāpes izsprāga jebkurā brīdī. Valča gāja gulēt uz dīvāna. Uz pufa. Viņam bija tik lielas sāpes. Teica: «Krišuk, palīdzi!» Vienīgais, ko es varēju, - masēt viņam muguru. Tas tiešām palīdzēja. Viņš varēja atkal aizmigt. Dažkārt tas palīdzēja vairāk nekā zāles. Miers, būšana blakus. Reiz mana mamma bija pie mums, un Valters mani pasauca. Atskrienu ar zālēm. Un Valča dusmīgs. Sadeva man pa asti. «Ko tu nāc ar tām zālēm? Es saucu tevi, Krišuk! Es vienkārši gribu, lai tu pasēdi man blakus.» Un es sapratu, ka mans uzdevums nav būt mediķim. Man vienkārši jābūt tai, kas es esmu. Man jābūt viņa mīļotajam cilvēkam. Jābūt blakus,” tā Kristīne.
Tāpat viņa atklāja, ka Valters ļoti pārdzīvoja arī to, ka savā ziņā neattaisnoja lielās ziedotāju cerības un neizveseļojās: “Tik apzinīgs viņš bija...”
Sociālajā tīklā “Instagram” viņa mīļoto pieminējusi ar skaistu kopbildi, rakstot: “Baltu maliņu... baltu un mīkstu pastaigu gurkstošiem soļiem tālāk! ... kādu brīdi atsevišķi, bet jau pēc laika kopā. Mīlu! Ilgojos!”