- Kas, jūsuprāt, ir literatūra?

- Literatūra apzīmē visu, kas ir rakstīts ar burtiem. Vismaz tā mēs no latīņu valodas esam šo vārdu atvasinājuši – neizšķirot saturu. Starp citu, pirmie ķīļu raksti, kas tika atrasti Divupes reģionā, bija saraksts ar tempļu īpašuma kravām, un pirmās rakstītās zīmes vispār bija par praktiskām lietām – preču inventāri, tempļu bagātības, upuru saraksti. Vēlāk senās Ēģiptes valdnieki sāka celt sev stēlas, uz kurām rakstīja uzvaras, teritoriālos ieguvumus un citus sevis slavinājumus. Būtībā rakstītās liecības aizsākumi ir gaužām praktiski, saistīti ar mantu un ar varu. Tikai daudz vēlāk radās tas, ko varētu saukt par daiļliteratūru, un arī tā savos aizsākumos nebija tikai izklaides objekts, bet gan saistīta ar reliģisko pārliecību. Pirmie tika pierakstīti dažādi mīti par dievu izcelšanos, pasaules rašanos, un tikai kādā sestajā gadsimtā pirms Kristus tika pierakstīta Homēra “Iliāda” un “Odiseja”. 

Daiļliteratūra sākotnēji veidojās saistībā ar leģendām, mītiem un daļēji arī ar reliģiskām paražām. Tā, piemēram, Vēdas ir dažādiem dieviem adresētas lūgšanas. Lēnām kā žanrs izveidojās eposs. Teātra aizsākums, varētu teikt, ir mistērijas spēles, kurās, Dievam par godu, zvērādās tērpti aktieri deklamēja vārsmas – tā senajā Grieķijā, Dionīsam par godu, radās gan komēdija, gan traģēdija. Izklaides literatūra ilgi pastāvēja mutvārdu formā. Mēs zinām, ka Latvijā līdz pat 19. gadsimtam cilvēki viens otru īslaikoja ar dziesmām, pasakām, atjautīgām parunām un stāstiem. 

Rakstiska izklaides literatūra, ko mēs tagad saucam par daiļliteratūru, – tāda, kas ir īpaši izkopta gan izteiksmes ziņā, gan publikai saistošā veidā, – veidojās diezgan vēlu. Teiksim, sengrieķiem romāns parādījās tikai Aleksandrijā ap Ptolemaju dinastijas valdīšanas laiku. Tāpat arābu “1001 nakts pasakas” tika nodotas mutvārdu tradīcijā un tika pierakstītas ļoti vēlu. Tomēr šīs mutvārdu tradīcijas elementi ir pārgājuši uz visiem mūsdienu žanriem. Eiropā eposi tikai Viduslaikos tika pierakstīti. Romāns kā žanrs attīstās stipri vēlu.

- Kā ar latviešu mutvārdu tradīcijām, ar tautasdziesmām? Vai tām, jūsuprāt, vēl ir sava vieta latviešu literatūrā? 

- Tautas dzeja ir bijusi iedvesmojoša ar savu tēlainību un ar savu ritmisko, raito valodu. Vairāk vai mazāk tautas dzeja ir atstājusi iespaidu uz daudziem rakstniekiem. Piemēram, Aspazijas un Raiņa darbos ir manāms tautasdziesmu iespaids – gan sižetiski, gan arī bieži vien valodas izteiksmes ziņā, visvairāk Raiņa drāmā, Aspazijai varbūt dzejā: “Mazā, sirmā kumeliņā jāj pa ceļu pasaciņa.” Ritms ir ļoti līdzīgs tautasdziesmai. 

Citādi latviešu rakstu un mākslas literatūrai, protams, bija jāpārlec visi tie etapi, kas citām tautām varbūt bija prasījuši daudzus gadsimtus, kamēr viņi pārgāja no mutvārdu uz rakstīto vārdu literatūru. Tām ir būtiskas atšķirības pēc būtības. Ir teorētiķi, kas uzskata, ka tajā laikā, kad kādai tautai ir tikai mutvārdu literatūra, tā vispār domā citādi – viss tautas domāšanas veids ir citāds. Tikko parādās rakstītais vārds, arī domāšana mainās. Mūsdienās, uz labu vai uz ļaunu, arī elektroniskā vide noteikti mainīs mūsu attieksmi pret rakstīto vārdu.

Es uzskatu, ka neviens nevar uzskatīt sevi par izglītotu cilvēku, ja viņa skolas literatūras programmā nav bijusi sākotnējā mutvārdu fāze, tātad gan pasakas, gan tautas dzeja. Tajās īsajās pasakās, kas, manuprāt, ir visizteiksmīgākās, gan ir dažādi jēdzieni un priekšstati, kas mūsdienu dzīvē ir izzuduši, bet tos bērniem varētu palīdzēt saprast ar animācijas palīdzību.

Tautasdziesmas, redziet, ir liriskā dzeja. Sengrieķi ļoti uzsvēra, ka liriskā dzeja tiek dziedāta mūzikas pavadījumā. Es domāju, ka tautasdziesma dzīvo koru dziesmās un folkloras grupu izpildījumos.

Dziesma ir dzīva, ja ir ļaudis, kas viņu dzied.

- Ņemot vērā to, ka dzīvojam laikā, kad arvien vairāk informācijas lasām digitāli, kā jums šķiet, vai grāmata pastāvēs vēl nākamos 100 gadus un ilgāk?

- Domāju, ka biežāk rakstītais vārds izplatīsies elektroniski, jo grāmatas aizņem vietu un gara mūža gaitā pienāk brīdis, kad tās vairs nav kur likt. Turpretī elektroniskās var mest kaut vai ārā, tās var dabūt atpakaļ.

Ja grāmata tiks drukāta uz skaista papīra, ar māksliniecisku apdari un interesantā iesējumā, tad, varbūt tikai izsmalcinātiem kolekcionāriem, bet būt viņa būs. Varbūt tā iegūs citu formu, estētiku – galu galā grāmata sākās kā tīstokļi un tikai daudz vēlāk izveidojās tās tagadējā forma ar pāršķiramām lapām. Grāmata vienmēr patiks tiem, kam patīk to turēt rokās kā objektu, ar māksliniecisku noformējumu. Pieņemu, ka varētu būt jauninājumi, kas varētu fiziski grāmatu pārveidot, bet es minētu, ka pilnīgi tā nākamajos 100 gados vis neizzudīs.

Vairāk informācijas projekta “Bibliotēka” mājas lapā www.manabiblioteka.lv.