Galvenā varone Sāra Rū, kuras ciltskoks ir daudz plašāks par asinsradinieku kopu un kurā ir vieta ne tikai cilvēkiem, kādā stāstā tiek nodēvēta par hipijmeiteni.

Nav svarīgs viņas vecums, nav būtiskas pagātnes un mūsdienu proporcijas viņas vēstījumā, galvenais ir hipiju gars – mīlestība pret visu dzīvo, dzejiska dzīves uztvere, spēja saskatīt un radīt skaisto ikdienā.  

Stāstos asociatīvi brīvi saplūst dažādi laiki, vietas, tēli, situācijas, kultūras alūzijas. Starp esošo un bijušo, tālo un tuvo, zaudēto un neiegūto, cilvēku un dzīvnieku pasauli nav stingru robežu. Tā ir valdzinoša brīvība, un to lielā mērā pauž autores stils, ne vārdos tieši formulētas atklāsmes. 

Stāstu notikumi, varētu teikt, ir pat skarbi – tie ietver gan pēkšņi pārtrūkušas pagātnes attiecības, kuru pavedieni iestiepjas tagadnē, gan mūsdienu Latvijas pazīstamas sāpīgas situācijas. Augustīne, kura Ņujorkā meklē vietu radošajām izpausmēm, atsūta savu mazo dēlu Fīlipu uz Latviju  pie savas mātes Sāras Rū, kura cenšas nosargāt savas dzimtas Paradīzi, ko apdraud gan laika zobs un naudas trūkums, gan apkārt augošā “jaunā pasaule”. Sāras Rū valdzinošā personība draudīgajās situācijās saglabā rāmu viedumu. Pat Villas Viktors, kurš Paradīzi grib nopirkt par naudu, viņas acīs un rakstnieces tēlojumā ir dzīvs cilvēks, nevis tikai viens no “biezajiem”. 

Zīmīgs ir kāda tēla teiktais: “Tevi vajadzēja sasildīt.” Stāstu varoņi cits citu sasilda, vienlaikus smeldzīgā sirsnībā  ieskaujot arī lasītājus. Dzīves īstenība, arī skaudrā un saltā, netiek slēpta vai neievērota, taču hipijmeitenei ir raksturīgi nevis žēloties, ka jānes malka uz piektā stāva dzīvoklīti, bet priecāties, ka tikai nupat sastaptais gara radinieks vienkārši palīdz to uznest... 

Kopš rakstnieces Aldas Darbiņas Epneres iepriekšējiem stāstu krājumiem “Divpadsmit fotogrāfijas” (1968) un “Uz kurieni lido baltie tauriņi” (1982) pagājuši gadu desmiti. Lielākajai daļai lasītāju viņas darbi būs pārsteidzošs atklājums.

Šī grāmata ir vajadzīga gan kā savdabīgs literārs sacerējums, gan kā latviešu kultūrā visai maz atrodams atgādinājums par hipijlaiku garu un vērtībām. Tā varētu būt tuva gan autores laikabiedriem, gan jauniešiem, gan visiem citiem, kuri prot novērtēt pozitīvu citādību. Šis izdevums iezīmē kādu netveramu, maigu vaibstu mūsdienu literatūrā. Rakstnieces polifonā, mūzikas kompozīcijai tuvā stāstu uzbūve, vietumis dzejai raksturīgais tēlu izmantojums var dot kādu negaidītu impulsu jaunākiem rakstniekiem sava rokraksta meklējumos.