“Te manas pavisam personīgas un siltas atmiņas par agrām dienām. Un tās pierakstu, jo jūtu, ka liecības par šo laiku sāk izgarot. Tā kļūst par mūsdienu jauniešiem vairs nesataustāmu vēsturi. Ir tāds laiks, kurā, manuprāt, dzima nozīmīgas mūsdienu Latvijas kultūras mūsdienas. Deviņdesmito beigas. Tas ir laiks, kad es kā Rīgas Doma kora skolas vidusskolnieks vēroju, kā mana foršā mamma ik rītus dzēra kafiju, lasīja “Dienu”, kurā Normunds Naumanis rakstīja asprātīgus vērojumus par kultūrvidi, Andris Nelsons tikko bija nolicis malā trompeti un uzsācis operas orķestra vadību, Ilmārs Blumbergs mirdzēja pārcilvēcīgās scenogrāfijas metaforās, kinoteātrus bija pārņēmis “Arsenāla” un Augusta Sukuta šarms. Un Andrejs Žagars plosījās kā traks, lai piešķiltu pasaules dzirksteles pagātnes pakaltētai mūzikas druvai. Reizumis kā kūlas dedzinātājs. Tas izdevās.
Andrejs vienmēr manā prātā būs kā elegances un harismātiskas, bezkompromisu mākslas apdullināts vizionārs mūsu platuma grādos. Viņam viennozīmīgi piemita gudra un sirsnīga snoba aura, laba gaume, prasme izbaudīt dzīvi kā izsmalcinātu izrādi.