Vai tevī pēc “El Capitan” kalna pārvarēšanas kaut kas mainījās?

Man ir grūti spriest, vai uzreiz pēc uzkāpšanas kaut kādā mērā mainījās mana personība – it īpaši kāpšanas dienā. Todien man tā bija normāla, parasta diena – es maksimāli centos nomierināt prātu un uztvert to kā parastu dienu. Es varētu teikt, ka "El Capitan" kalna pievarēšana mainīja manu ikdienu tikai pēc filmas pirmizrādes un neskaitāmām intervijām vairāku mēnešu garumā. Esmu redzējis vairāku svešu cilvēku reakcijas, runājis par kāpšanu – manuprāt, tas ir galvenais aspekts, kas mani ir mainījis.

Bet kā ar riskēšanu ar dzīvību un nāvi?

Nē, nedomāju gan. Varbūt pēc daudziem gadiem es atskatīšos atpakaļ un sevi uztveršu kā citu cilvēku, taču pagaidām riskēšana ar dzīvību un nāvi ir diezgan būtiska manas dzīves sastāvdaļa.

Manuprāt, dzīvošana uz naža asmens un kāpšana kalnos bez virves man nomāc izsalkumu pēc adrenalīna.

Filmā minēji, ka “El Capitan” klints pievarēšana bija tavs dzīves sapnis. Vai visi tavi sapņi saistās ar kāpšanu klintīs?

Nē, nē (smejas). Protams, manā dzīvē sapņi ir saistīti ar ģimeni – es vēlos harmoniskas attiecības ar savu draudzeni, nodibināt ģimeni, darboties ar paša izveidoto labdarības fondu un censties padarīt pasauli labāku. Ne visi mani sapņi ir attiecināmi tikai uz kāpšanu, taču uz ekrāna šie sapņi izskatās labāk (smejas).

Tev acīm redzami nav baiļu no augstuma. Kas tevi biedē visvairāk?

Man ir bail nomirt. Kāpšana neizraisa man tādas bailes, taču tās rada pašas klintis vai kalni, piemēram, man vairākus gadus bija ļoti bail no "El Capitan" klints. Tas prasīja divus gadus sagatavošanās un treniņus – ja man nepavisam nebūtu bail, es šo klinti pieveiktu jau pirmajā dienā.

Kā tu jūties pēc tam, kad filma “Free Solo” šogad saņēma BAFTA jeb Britu Kino un televīzijas mākslas akadēmijas balvu un tika nominēta Oskaram? (Filma šogad ieguva arī Oskara balvu.)

Ir ļoti dažādas sajūtas. Protams, šīs filmas augstie lauri man rada milzīgu gandarījumu – es ļoti smagi strādāju, lai pieveiktu “El Capitan” klinti, tomēr filmas panākumu atslēga ir tieši mūsu filmēšanas komanda un veidotāji. Es šo nefilmēju – tie bija mani tuvākie draugi un profesionāļi, kas filmā ir ieguldījuši smagu darbu, bet es filmā iesaistījos minimāli, manuprāt.

Saprotams, ka balvu iegūšana ir liels gods, tomēr jāpatur prātā, ka filmu balvas ir ļoti subjektīvas. Ir grūti izprast, kā tās tiek vērtētas un pēc kādiem kritērijiem ir izvēlēta labākā filma.

Manuprāt, arī pārējās nominētās dokumentālās filmas bija apbalvojumu vērtas. Jāteic gan, ka kāpšana klintīs ir fundamentāli aizraujošāka nodarbe – centrālais objekts šeit ir dabas veidojums jeb klints, kas ir nemainīga – to var apskatīt neatkarīgi no gadalaikiem. Būtībā tas ir jau nostādīts izaicinājums, kas jāpārvar. Balvas iegūšana ir daudz miglaināks koncepts.

Kā aizsākās ideja par šo filmu? Kas bija idejas autors?

Pie vainas ir filmas režisors Džimijs Čai – vienu dienu viņš ar citiem klinšu kāpējiem vērsās pie manis ar piedāvājumu uzfilmēt dokumentālo filmu. Tieši tajā brīdī es jau sen biju ieplānojis uzrāpties "El Capitan" bez ekipējuma. Tad nu gadījās tā, ka es šo filmu izmantoju kā motivatoru, lai pieveiktu klinti, par ko tik ilgi biju sapņojis. Tolaik viss salikās kā puzle un radās ideja filmai.

Tu noteikti esi kā paraugs daudziem jauniešiem. Kas būtu tas, ko tu gribētu, lai jaunieši iemācās no filmas? Vai tu iedrošinātu jaunus cilvēkus kāpt bez virves?

Es noteikti negribētu jauniešus iedrošināt kāpt klintīs bez virves un pārējā ekipējuma. Ir jāņem vērā, ka kāpšana klintīs prasa nemitīgus treniņus, sagatavošanos un fizisko izturību. Nedomāju, ka, noskatoties filmu, pat pārgalvīgie jaunieši ņemtu un kāptu klintī bez virves.

Es vēlos, lai jaunieši domā par savu dzīvi un no filmas iegūst degsmi pret saviem hobijiem un aizraušanos un pieliktu lielākas pūles savu sapņu sasniegšanā.

Manuprāt, tā ir laba mācība, ko var gūt no manas pieredzes.

Pastāsti mazliet vairāk par pašu kāpienu. Kā tu pārvari pašus bailīgākos brīžus kāpšanas laikā?

Manuprāt, svarīgi ir sagatavoties līdz tādam brīdim, kad kāpšana vairs nesagādā bailes.

Protams, ir bijušas reizes, kad man ir ļoti bail, un tad atliek vien kontrolēt bailes gluži tāpat kā jebkuram citam – ievilkt dziļas elpas, atslābināties un turpināt. Bet vislabākā pieeja ir nebaidīties, būt pārliecinātam par sevi un savām spējām.

Spēja pievarēt klinti ir liels panākums. Kādas bija tavas sajūtas, kad sasniedzi virsotni?

Es biju ārkārtīgi atvieglots un gandarīts. Dažkārt domāju, ka filma ļoti sakoncentrē visu gatavošanās procesu un notikumus – realitātē es pēc virsotnes sasniegšanas gulēju saulē kādu pusstundu un domāju: “Cik fantastiska ir šī diena!” Mēs vēl fotografējāmies un apskāvāmies – tas bija ļoti emocionāli.

Parasti, uzkāpjot kalnos, kāpēji mēdz atstāt kādus karodziņus, sentimentālas detaļas vai vienkārši noskaita lūgšanu. Ko tu dari?

Nē, parasti neko kalnos vai klintīs neatstāju. Es neesmu māņticīgs, bet man ir savi paradumi, ko es vienmēr izpildu pēc uzkāpšanas.

Parasti kalnos kāpju ar to pašu apģērbu, tiem pašiem apaviem, ēdienu un citiem sīkumiem, ko velku treniņos, lai kāpšana bez ekipējuma pilnībā līdzinātos tai pieredzei, kas ir iegūta treniņu laikā.

Būtībā es šādā veidā izvairos no uzmanības novērsējiem, piemēram, cita krekla.

Ja par tevi uzņemtu filmu, kuru aktieri izvēlētos tavas lomas atveidošanai?

Esmu sastrādājies ar vairākiem aktieriem, kas arī savā brīvajā laikā nopietni nodarbojas ar klinšu kāpšanu, piemēram, Džareds Leto vai Akvamena galvenās lomas atveidotājs Džeisons Mamoa. Mēs tieši nesen kāpām Losandželosas treniņu zālē. Ja tiktu uzņemta filma par mani, es domāju, ka Džeisons varētu iejusties manā ādā. Viņš gan ir daudz lielāks par mani (smejas). Bet tas noteikti būtu liels pagodinājums.

Filma “Brīvais solo” ir patiess un aizraujošs stāsts par klinšu kāpēja sagatavošanos dzīves lielākajam izaicinājumam. Skatieties to kanālā «National Geographic» šo svētdien, 24. martā, plkst. 22:00.