"Es varu būt tā". Patrisha atklāti par šovbiznesu un tā netīrajām aizkulisēm (1)

Bet es domāju, ka, jo ilgāk to pirmo sagatavo, jo labāk. Iznāciens bija patiešām labs, tāds pats arī fīdbeks. Ļoti pozitīvs. Cilvēki bija ļoti atsaucīgu un priecīgi par šo jaunumu.

Laiks pirmajai dziesmai bija ilgs, jo vajadzēja saprast, kā lietas notiek. Jauni cilvēki, sadarbības. Domāju, ka ar nākamās dziesmas izdošanu viss notiks ātrāk, jo aptuveni zinām procesu, kā virzīties pareizāk. Šoreiz sanāca septiņi mēneši, kuros pa vidu bija lielas pauzes. Bet tas atalgojās.

Ja no malas skatās, kas tad tas ir – trīs un cik tur minūtes dziesma, bet aiz tā stāv tik daudz cilvēku, tik liels darbs.

Pieļauju domu, ja mēs nebūtu bijuši šajā dziesmu rakstīšanas nometnē, iespējams, pie tās dziesmas būtu strādājuši krietni mazāk cilvēku. Bet, tā kā mēs bijām tādā nometnē, tad vienā komandā saliek kādus piecus, sešus cilvēkus, kas arī veido šo masu. Ja mēs būtu paši taisījuši kaut kādu rakstīšanas sesiju, tad tur gan jau būtu bijuši tikai kādi trīs, maksimums četri cilvēki.

Māra man ļoti palīdz ar dziesmu vārdiem, jo man latviešu valodā ir diezgan grūti pagaidām uzrakstīt, jo neesmu atradusi to īsto sajūtu, neprotu pareizi uzrakstīt latviski, lai neliktos “čīzīgi”.

Varbūt vēl neesmu pieradusi ar savu ausi. Kaspars Ansons ir piesaistīts kā viens no producentiem, bet vairāk sāku strādāt tieši ar Dj Rudd, jo mums kaut kā vairāk izveidojies abpusējs kontakts, vīzija par dziesmu stilistiku un rakstīšanu kā tādu. Pa lielam es braucu pabeigt visu uzrakstīto vai gatavo vai nu uz Somiju, vai Berlīni.

Jo tu strādā ar milzi “Universal Music”.

Jā, un viņi ir visur. Somijā, Vācijā, Igaunijā, Amerikā un daudz kur citur.

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

??? having a busy meeting time now,, planing some new stuff for you guys. ? and fake smiling lol

A post shared by PATRISHA (@patrishamusic) on Mar 28, 2019 at 3:05pm PDT

Kā sākās šī sadarbība, par ko sapņo ne viens vien pašmāju mūziķis?

[Nopūšas.] Es trīs gadus atpakaļ sāku “Instagram” publiskot dziesmu kaverversijas, cik nu tur tās sekundes varēja. Sapratu, ka cilvēkiem ir interese, viņiem patīk, pieprasa vēl. Tā nu es turpināju to darīt – pašai likās interesanti un kāpēc gan ne? Tas nebija ar nodomu, lai kāds mani speciāli pamanītu, bet gan man tiešām patika un publicēju, klausītāji šķita priecīgi. Un tieši caur turieni man uzrakstīja “Universal”, sakot, ka ir ieinteresēti manī, bet vēl grib pavērot, un paprasīja, vai plānoju drīzumā piedalīties kādā šovā, jo arī caur turieni viņi meklē talantus. Es teicu, ka jā, 2017. gadā piedalīšos “X Faktorā”, pirmajā sezonā.

Vari pastāstīt ko vairāk par piedzīvoto?

Pēc tam, kad šovā tiku līdz krēslu izaicinājumam, dabūju krēslu, bet tiku izsēdināta, viņi man uzrakstīja vēlreiz un paziņoja, ka vēlas satikties. Varbūt pat labi, ka netiku tālāk “X Faktorā”, bet man paspīdēja lielāka iespēja kā kādam, kas piedalījās un tika. Tāda iespēja un vēl vienīgajai Latvijā! Tā ir liela atbildība, jāparāda tas labākais no mūsu puses. Ir forša sajūta, ka cilvēki tomēr novērtē un pamana tevī to potenciālu, smago darbu. Es jau kopš vienpadsmit gadu vecuma dziedu un esmu n-tajiem konkursiem izgājusi cauri. Pēc tā visa sapratu, ka gribu darboties kā soliste un koncertēt. Smagais darbs ir atalgojies! Man ir patiešām liels prieks, ka tā noticis.

Strādāt “Universal” ir ļoti forši - laba komanda un visi galvenie bosi, kas tur strādā, ir tiešām kolosāli cilvēki, ļoti atvērti, gudri savā jomā, punktuāli, pretimnākoši, atbalstoši, izpalīdzīgi. Viņi tevi nepamet, jo arī viņiem ir interese strādāt ar tevi, ja redz, ka no manas puses ir apņemšanās. No manas puses šī interese arī ir liela, jo esmu diezgan pedantiska... it sevišķi tāpēc, ka man patīk nodarboties ar to lietu, kas nāk no sirds. Šādā variantā nav divu runu.

Tad jau tev ikdienā sanāk daudz ceļot.

Jā, sanāk, sanāk. Vai nu braukt, vai aizlidot. Drīz jau atkal lidošu, jo sāk parādīties arvien vairāk tikšanos, vairums cilvēku ir kādā konkrētā valstī, un visiem ir vieglāk, ja es esmu tā, kura ierodas, nevis otrādi. Vienmēr ir kāds iemesls, kāpēc tur esmu, un viss notiek ļoti produktīvi. Tas nav tāpat, kā doties ciemos. Viss saistās ap galveno mērķi – notiek plānošana, menedžēšana. 

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

♨️red ? having a good time in Sweden 〽️ chicken fingers ? & mirror selfie // dfq //

A post shared by PATRISHA (@patrishamusic) on Mar 19, 2019 at 11:41am PDT

Kāda ir atšķirība starp darbu Latvijā un strādāšanu ar “Universal Music”?

Latvijā es nekad neesmu bijusi ne zem vienas kompānijas, esmu strādājusi tikai ar producentiem. Latvija mums ir maza valsts, it kā jau var dabūt atpazīstamību, bet, ja neesi pietiekami liels mākslinieks, tev ir grūtāk tikt uz radiostacijām, iekļūt rotācijā, lielos pasākumos. Varbūt mēdz būt izņēmuma gadījumi, kad cilvēks ir īpaši interesants vai īpašs, ar kaut ko izceļas, bet... Līdz “Universal” es strādāju viena pati. Ir izdotas kādas četras, piecas dziesmas un cilvēki tās pamanīja, nebija tā, ka neviens nezināja, bet, protams, iespējas ar mūzikas izdevniecību ir daudz lielākas. Viņi tevi uzreiz var iebīdīt visur, jo tas ir viņu spēkos. Tāpēc viņi pamatīgi izvērtē, ar ko strādāt, kuru katru nevar likt iekšā. Ar šo leiblu noteikti ir pavērušās lielākas iespējas, sadarbības, krietni vairāk cilvēku iepazīts.

Pati līdz tam es netiktu, varbūt tiktu, jo it kā gāju uz to...

Man vienmēr viss notiek tādā kā pašplūsmā, nekad nav bijis tā, ka lūdzos vai prasu. Viss pats dabīgā veidā atnācis. Es tiešām izbaudu savu sirdslietu, vienkārši ar to nodarbojos un sakritis, ka viss pats pie manis atnāk.

Tas arī, manuprāt, ir vienreizīgi, jo ir daudzi cilvēki mūzikā, kuriem, iespējams, tā nemaz nenotiek. Es nezinu, bet gan jau, ka ir daudzi, kuri smagi cīnās un arī prasa. Man arī ir bijis tā, ka eju un prasu, vai varu sarunāt interviju, jo man ir iznākusi jauna dziesma, bet tas ir vismaz kaut kādā sakarā, nevis tikai tāpat. Nav tā, ka lieki uzbāžos, vēlos, ka mani speciāli pamana. Man nekad arī, liekot šos te kaverversiju video, nebija mērķis kļūt slavenai, tikt pie milzīgiem koncertiem, bet gan darīt to, kas patīk. Un tas arī ir galvenais. Cilvēki to pamana.

Daudz strādāju ar sevi mūzikā, attīstos un turpinu to darīt, jo vēl esmu jauna, daudz kas priekšā. Visādas apgaismības gan jau vēl būs. Pagaidām tik tālu, cik esmu nokļuvusi šobrīd, nu, ir bijušas jau dažādas atklāsmes gan dzīvē, gan mūzikas industrijā. Bet tas ir forši, jo tādā veidā augu.

Runājot par atklāsmēm un industriju, jau esi izteikusies par šovu ēnas pusi.

Es, kad biju vēl jaunāka, piedalījos bērnu “Jaunajā vilnī”, “Golos”, kas bija veidots Latvijā, un “Golos Baltiji”. “Jaunajā vilnī” viss bija ļoti konkrēti un precīzi, nebija kam piesieties. Es no kādiem 120 cilvēkiem paliku ceturtajā vietā, kas arī priekš pirmās reizes, kad man bija kādi divpadsmit gadu, bija labi. Pēc tam piedalījos tajos divos “Golosos” un pirmo reizi saskāros ar to, ka tur ir iekšējās mahinācijas. 

Tad, kad biju iekšā “X Faktorā”... [Smejas.] Tur jau vispār interesanti, īpatnēji tā viss notiek. Ar vēsu prātu es tiku tik tālu, cik izdevās, darīju visu uz simts procentiem un ar tīru sirdsapziņu. Mēģināju baigi negruzīties par to, ka speciāli kaut ko sagroza, sabīda, kā viņiem vajag, nevis tā, kā būtu loģiski un godīgi.

Jau pēc iekšējā uzstādījuma un auras, kontakta ar organizētājiem varēja atkost, kuri tiks tālāk un kuri ne.

To visi, kas piedalījās, savstarpēji daudz apsprieda, izjuta. Tiešām bija tā, ka, piemēram, sēdējām dažas meitenes un runājām, ka, jā, konkrētie cilvēki noteikti tiks, jo paskaties, kā pret viņiem izturas. Citas pārdzīvoja par to, kā tā var būt, bet es teicu, lai necepas – tā tas ir, tas ir šovs. Tas ir viņu mārketings. Mēs tur neko nevaram ietekmēt. Bija interesanti, bet kaut kāda veida atpazīstamību ar to ieguvu.

Kāda bija tava dzīve pēc piedalīšanās šovā?

Nebija tā, ka cilvēki nepamanīja. Bija daudzi, kuri arī pēc tam rakstīja un teica, ka nesaprot, kā netiku. No vienas puses, es to sapratu, jo tālāk tika cilvēki, kuriem it kā jā, kāpēc gan ne, tā viņiem ir vēl lielāka dzīves pieredze šajā jomā, bet... manuprāt, ja taisa šādus šovus, piemēram, to pašu “X Faktoru” ārzemēs, tur nelaidīs tālāk kādu cilvēku, kurš šķistu apkaunojošs vai kuram nebūtu iekšā. Bet mums taisa vienkārši to šovu. Tā tas pie mums notiek. Un es esmu priecīga, ka pat netiku tālāk, jo man būtu bijis jāslēdz līgums ar viņiem un, ja gribētu piedalīties kaut kādos pasākumos, viņiem ir tiesības to kancelēt. Tev ir līgums ar mums, un tu piedalīsies tur, kur mēs tev liksim. Labi, ka es tur neesmu, jo tad, iespējams, nekas no šī man nebūtu bijis. Man tajā laikā tieši nāca daudz piedāvājumu uzstāties, un es domāju, ja būtu zem viņiem... tad nekur nebūtu. Būtu visam atmetusi ar roku.

Tāda īpatnēja iekšējā vidiene tur bija. Bet neko darīt. Man cilvēki ir prasījuši, vai piedalīšos vēlreiz “X Faktorā”. Nemaz neceriet.

Kāpēc tā?

Īstenībā man jau tagad tas vairs nav vajadzīgs. No tā nebūtu nekādas lielās jēgas, nekā. Otrkārt, nepiedalītos, jo zinu, ka tur tā laikam jau negodīgi pret cilvēkiem izrīkojas. Vija visādi knifiņi. Piemēram, saka visiem ierasties vienpadsmitos no rīta. Gaidām divas stundas aiz durvīm un vēl trīs stundas vestibilā. Nu tur, protams, cilvēkiem radās stress, jo likās, ka tūlīt būs jādzied, kā tad tas būs, vēl jāsataisās. Bija arī pateikts, ka nāks vizāžiste, visus sakrāsos. Aizejam – vizāžistu nav, bet gan viens galds no divām pusēm ar kaut kādiem, atvainojos, lētajiem “Douglas” meikapa rīkiem, kuri pusplēsti un tādi nekādi. Par laimi, man vienmēr ir tendence ņemt līdzi visu pašai, jo zinu, ka situācijas mēdz būt dažādas. Var nepaspēt uzgrimēt, var kaut kas nepatikt un pati izlabot. Tādā ziņā es biju priecīga, ka biju ekipējusies. Mazāks satraukums. Savukārt daudzām citām meitenēm bija liels stress. Redz kā. Bija visādi sīkumi, kuriem it kā varētu nepievērst uzmanību, bet tad beigās sakrājas un kamōn.

Kas vēl notiek aizkulisēs, kur skatītājiem ieskatīties ir liegts?

Vēl tas, kas mani pārsteidza, bija, ka sēž žūrijā Reinis Sējāns, Aija Auškāpa, Intars Busulis, visi pieauguši cilvēki, autoritātes – viņi prot sevi parādīt, pareizi uzvesties kameras priekšā, bet sēž stūrītī režisors, kurš ik pa laikam parāda konkrētai personai, kas viņam jāizdara. Piemēram, Busulim jāpamāj ar rociņām, vēl kaut kas. Man tas uzreiz likās tik samāksloti, nedabīgi. Man liekas, ka arī uz tām lapām, kas viņiem uz galda uzliktas, ir uzrakstīts bezmaz vai kuriem jāsaka jā un nē, jāpasaka tāds un tāds komentārs. To varēja just, ka tas viss nav plūstoši. It kā sīkumi, bet ļoti izcēlās.

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

tomorrow is the shooting day for @xfaktorslatvija ? i'm a bit worried but hella excited! wish me some luck & stay tuned! ? #patrisha#xfaktors#xfaktorslatvija#xfactor ———————————————————————— jau rītdien sākas filmēšanās priekš @xfaktorslatvija ? nedaudz satraukusies, taču ļoti priecīga! novēliet man veiksmes un sekojiet līdzi! ? #patrisha#xfaktors#xfaktorslatvija#xfactor

A post shared by PATRISHA (@patrishamusic) on Aug 14, 2017 at 3:17am PDT

Tas pats attiecas uz publiku. Mums tā ir diezgan pasīva Latvijā, cilvēki ir salīdzinoši introverti. Lai dabūtu kaut kāda veida ovācijas vai tās pašas rociņas vai lampiņas gaisā, stāv vēl viens cilvēks visiem priekšā un rāda, kas kurā brīdī jādara. Kas man arī likās dīvaini. It kā atnāku koncertu skatīties, bet kāpēc to visu feikot? Es pieļauju, ka arī ārzemēs un lielajā “X Faktorā” tā dara, bet no otras puses varbūt arī ne, jo tur publika ir pilnīgi citādāka un cilvēki arī ir atšķirīgi – varbūt viens sāk darīt un pārējie panesas. Tur, iespējams, tas notiek tāpat, bet pie mums visi sēž, ir gandrīz vai garlaicīgi, un pēkšņi saka, ka jāceļ lampiņas.

Kas notika tavā dzīvē pēc šī visa?

Es gāju uz koncertiem pēc tam vēl pati skatīties intereses pēc kā apmeklētājs. Piemēram, kad cilvēks nodzied okei, bet nebija tā, ka ļoti patika - tagad jātaisa stāvovācijas. Īpatnēji viss notika. Tas arī bija pēdējais no tāda veida šoviem, kurā piedalījos. Tagad man bija jāpiedalās “Supernovā” kā fona vokālistei, izpalīdzēju dažiem un vēl kā viesmāksliniece uzstājos. Tur savukārt viss ir ļoti konkrēti un pārdomāti, nav nekā tāda... pilnīgi viss citādāk. Tiešām viss korekti, cilvēki ļoti atbildīgi par to, ko un kā dara. Ilze Jansone pie grožiem. Viņa, man liekas, vispār ir supersieviete. Prieks, ka iepazinos. Tur tā iekšējā vide ir forša.

Protams, konkursants “Supernovā” tēmē tikai uz uzvaru, tāpēc arī gatavojas atsevišķi, un tur tas ir normāli, jo katram vajag savu norobežojumu un laiku sataisīties uznācienam. Bet nevienu brīdi nevar sajust tādu nereālo konkurenci vai to, ka speciāli mēģinātu kādu izbīdīt. Tiešām nav liekās drāmas. Vienīgais, kas, protams, ir uzproducēts, ir vadītāji. Man liekas, ka tā būtu jābūt visos šovos.

Tas ir tas, kas cilvēkiem arī patīk, – vienkāršība un neuzspēlēšana. Laikam tur strādā tie paši cilvēki, kas gaismo un apskaņo visu, bet uzreiz cita atmosfēra darbam.

Tu esi jauna, skaista sieviete šovbiznesā – kāda bijusi tava saskarsme ar to, ka vienmēr jāizskatās labi, jābūt seksīgākai, jāparāda miesa?

Es ceru, ka mani vecāki neapvainosies. Mēs esam divas meitas, un tētim patīk, ka mēs pucējamies, esam skaistas. Tētis zina, ka esmu cilvēks, kas ir pamanīts, un uzstāj uz to, ka man vienmēr jāizskatās skaisti, nedomā tur iet tā un šitā. Man atkal iekšā tāda bišķiņ bohēma un patīk uzvilkt citreiz netīrus “vansiņus” [zīmola “Vans” apavus], garās zeķītes.

Galvenais, lai ērti!

Es zinu, ka varu uzkrāsoties, uzvilkt rotas, tas mani padara sievišķīgāku un skaistāku, bet man pašai patīk ērtas drēbes, ikdienā patīk staigāt, kā es vēlos, un diži nepiepūlēties. It sevišķi, ja zinu, ka man nav ne filmēšanās, ne fočēšanas. Tad es ikdienā arī nemaz nelietoju kosmētiku, jo zinu, ka ādai jāļauj atpūsties. Nav obligāti tikai tāpēc, ka esmu pazīstama, katru dienu krāsoties, pucēties, iet ārā uz ielas kā uz šovu. Es zinu, ja man ir kāds pasākums, attiecīgi saģērbjos, esmu kārtīgi sagatavojusies.

Esmu ievērojusi, ka tev patīk sportiska stila apģērbs.

Ir reizes, kad man man patīk un vajag kārtīgāk, interesantāk, foršāk visu, tā, lai piesaistītu uzmanību, bet ir arī reizes, kad vienkārši negribas to darīt, jo nogurst no tā. Kāpēc man tā darīt? Tikko biju uz “Riga Fashion Week” pirmo pasākumu, kur cilvēki parasti iet ļoti ekstravaganti un mēģina parādīt viens otram, cik viņi spējīgi ir. Es savukārt aizgāju kaut kādās džinsenēs, garajās zeķītēs, “vansos”, drauga džemperī, kas par lielu, un ar klača somiņu. Vienkārši kā tikko no mašīnas izkāpusi. Tajos brīžos es tiešām jūtos labi, jo saprotu, ka cilvēki uz mani paskatās, bet nav tā, ka viņi baigi tiesās. Jo vairāk ko ekstra uzvelc uz šādiem pasākumiem, jo vairāk tevi džadžo.

Arī uz koncertiem, kaut vai “Supernovu”, es, protams, saģērbos TĀ, jo tas ir televīzijas pasākums, jāizskatās labi un koši, jo tas nepieciešams tāda veida pasākumā. Es esmu meitene, kura reti velk augstpapēdenes uz skatuves, jo man ir svarīgi kārtīgi spēt kustēties, atdot sevi. Ir jāļauj visiem cilvēkiem izpausties ar to, kā viņi grib ģērbties. Ir jāļauj un nevajag uzspiest, ka obligāti kaut kas jādara. Ja ir meitenes, kas vēlas atkailināt savas ķermeņa daļas, lai viņas to dara! Ir cilvēki, kas to neatbalsta, ir tādi, kuriem skatījums uz to ir neitrāls. Galvenais jau, lai cilvēks, kas ar sevi tā ir izdarījis, pats justos labi. Tas jau galvenais.

Tā pati amerikāņu dziedātāja Billija Eiliša (17) ir meitene, sieviete, kura ir “straight” [tulkojumā no angļu valodas – heteroseksuāla], nav lesbiete, bet viņa velk oversized drēbes, nepiesaista uzmanību cilvēkiem ar savu seksualitāti, bet gan dziesmām un mūziku. Kas man liekas fantastiski, ir tas, ka cilvēki vairs neskatās zvaigznēm kā kaut kādu sekssimbolu, jo ļoti daudz bijuši šādi gadījumi, kad mazāk vērtē to cilvēku pēc reālā darba, bet gan tā, kā izskatās, ģērbjas.

Iespējams, ka tā sekssimbolu būšana mūsdienās ir mazliet novecojusi. Nu, ir gan izņēmumi, piemēram, Nikija Mināža. 

Es “Supernovā” arī biju ar atkailinātu puncīti, bet man nekad nav bijis tā, ka ļoti vēlos būt nereāli seksīga. Man tas nav būtiski. Svarīgi ir parādīt, kāda es esmu un ka daru savu lietu ar lielu prieku. Man galvenais ir vienmēr justies ērti, patīk lielas drēbes, kas netraucē un nav apspīlētas, netraucē brīvi justies. Viss ir ļoti atkarīgs no pasākuma un tās sabiedrības, kurā tev ir jāuzstājas, jo ir gadījumi, kad vienkārši jābūt vakarkleitā un augstpapēžu kurpēs un tu saproti - jā, tā ir jābūt.

Noteikti ir izņēmumi – ja tev ir savs stils, tevi pieņems tādu, kāds esi.

Jau iepriekš minēji, ka tev ir ļoti tuva Billija Eiliša. Vari pastāstīt vairāk par to?

Pirmkārt jau tas, ka esam viena vecuma. Mani iedvesmo, ka cilvēks manā vecumā iet cauri tam pašam, kam es, bet vēl spraigāk, saspringtāk. Man pret viņu kā mākslinieku izveidojies respekts, jo es saprotu, cik grūti septiņpadsmit gados ir apvienot gan mācības, gan daudzos viedokļus, gan darbu, gan to, ka par tevi saka, ka tu esi jauna. Taču tajā pašā laikā esi pieredzējusi un daudz ko sasniegusi, vari izdarīt ļoti daudz ko. Man viņa ir īpaša, jo viņa septiņpadsmit gados jau izdevusi savu pirmo albumu un dziesmas ir kolosālas.

Prieks, ka viņa neslēpj arī to, ka viņai reizēm ir grūti, depresija uznākusi vai kaut kas, un tas ir cilvēciski un normāli. Visiem cilvēkiem šad tad uznāk melnie. Kāpēc to slēpt?

Mums Latvijā varbūt, ja aizietu uz interviju un uz jautājumu “Kā tev iet?” atbildētu “Reāli sūdīgi”, tad liktos tā, ēēm, ok. Cilvēkiem liktos dīvaini. Viņa ir tāda, pie kuras cilvēki jau pieraduši, un, kad viņa tā atbild, liekas normāli, jo tā ir Billija Eiliša. Un, jā, es esmu vairākas intervijas ar viņu klausījusies, un viņa ir arī stāstījusi savus stāstus, piemēram, kāpēc viņa jūtas depresīvi. Vienā gadījumā viņai pateica, ka viņa nevar justies slikti, jo viņai ir tikai septiņpadsmit.

Jūs abas esat diezgan līdzīgas.

Es esmu gājusi tieši tam pašam cauri, tiem viedokļiem, kad pasaku, ka esmu nogurusi vai bišķi tā kā depresīva, mani nospiež vai nomāc kaut kas, es jūtos reāli slikti, man ir gruzis. “Bet kā tu vari justies tā, tu vēl esi jauna, tev nav par ko tā kā pārdzīvot.” Un tas ir tas moments, kad saproti, ka vecākiem cilvēkiem liekas, ka tu jaunībā tikai par sīkumiem pārdzīvo.

Bet tu esi mūzikas industrijā tik jauns... Tie pārdzīvojumi ir, un to ir diezgan daudz. Rēķini, ja tu vēl neesi pabeidzis skolu, tas vēl arī jādara. Tā ir dubultspriedze, jo nedrīkst pazaudēt ne vienu, ne otru.

Man šajā gadījumā ir the same thing. Ir ļoti jādomā, kā pabeigt skolu, jo es mācos tālmācībā pati, līdz ar to jābūt ļoti pašmotivētai. Un vēl mūzika. Es nevaru simtprocentīgi pievērsties ne vienam, ne otram. Ja pievērsīšos tikai mūzikai, nepabeigšu skolu, bet, ja būs otrādi, es pazaudēšu mūzikā daudz ko.

Kā tu tiec ar visu galā?

Pašlaik sanāk bišķiņ grūtāk un bišķiņ iespringt, ir tās emocijas vairāk sakāpinātas, jo mēģini vēl arī nepārdzīvot un nestresot par to, bet tajā pašā laikā nevari no tā izbēgt. Tas ir viens klikšķis, un var viss uznākt virsū - bāc! Viss kas jāizdara! Es saprotu, ka visu paveikšu, bet ir mirkļi, kad sāc domāt par to, cik visa daudz vienā brīdī... Tas ir grūti.

Es saprotu, ka pieaugušiem cilvēkiem ir vēl lielākas dzīves problēmas vai grūtības, ar kurām viņi saskaras. Ir jāiet uz darbu, ir bērni, jāmaksā par to un šito. Es visu to saprotu.

Es zinu, ka tas arī ir ļoti grūti un man arī pienāks tās brīdis. Bet es negribu nekādā veidā teikt, ka nedrīkstu pārdzīvot par lietām vai justies slikti, pārdzīvot. Katrā vecumā ir savas problēmas, protams, arī atkarībā, ar ko nodarbojies un cik lietas vēl papildus notiek paralēli tam visam. Tas nav atkarīgs no tā, cik tev ir gadu. Tas ir cilvēciski justies nekā.

Mēdz teikt, ka tas tikai tāds periods tavā vecumā.

Daudziem arī liekas “tev šis ir tikai tāds periods tavā vecumā, kāpēc tu tā jūties”, bet ir būtiska atšķirība. Viens ir justies tā tāpēc, ka tas ir tavs vecuma periods, bet otrs ir daudz darīt, ieguldīties, reāli tērēt lielus daudzumus enerģijas.

Tiem cilvēkiem es gribētu teikt, ka nē, tas nav man tikai tāds periods, tādu man īsti nav bijis, es vienkārši esmu jau izgājusi cauri daudzām un dažādām lietām savos 17 gados, arī skolā esmu piedzīvojusi ļoti daudz sāpīgu lietu, gan fizisku, gan morālu ietekmēšanu, kas ir iedarbojusies uz manu zemapziņu kaut kādā veidā.

Man brīžiem ir grūti, ir gruzīgie momenti, bet tas tikai tāpēc, ka tiešām sanāk reizēm iestresot par to, kā visu izdarīt reizē un tiešām līdz galam. Esmu pedantiska, un man nepatīk kavēt termiņus. Man nepatīk neizdarīt. Ja esmu apsolījusi, tad jāizdara, un tas nevienā brīdī nav bijis kā tāds periods, kad sēžu vienkārši uz vietas, neko nedaru. Nav tā, ka aizgāju uz skolu, atnācu atpakaļ un tagad man ir, lūk, slikti. No kā? Tad, protams, būtu jautājums, no kā tev ir slikti, bet man ir tas, ka tiešām jādara daudz, tāpēc ir arī tās emocijas sakāpinātas. Ir daudz par ko pārdzīvot, protams.

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

❔

A post shared by PATRISHA (@patrishamusic) on Apr 4, 2019 at 11:16am PDT

Es sociālajos tīklos redzēju, ka tev bijis arī pārdzīvojums ar lauztu roku. Tu taču spēlē ģitāru!

[Parāda rētu uz labās rokas locītavas.]

Kas notika?

Pirms trīs gadiem braucu ar skrituļslidām. Man vispār ļoti patīk braukt ar skrituļslidām, longbordu. Izklaidējāmies kopā ar draugiem, braukājāmies, un man skrituļslidā iegāja čiekurs. Es lidoju tā sāniski uz dibena, un man nebija neviena sarga, jo tā parasti braucu, esmu stabila. Protams, labāk, ka ir drošība, tagad to zinu, vienmēr visiem iesaku. Lai nesasistu dibenu, nodomāju, ka atspiedīšos ar rokām, piecelšos un braukšu tālāk, bet rezultātā izsitu plaukstu no vietas. Roka gāja tādā kā z burtiņā.

Skatos, ka rēta ir liela.

Man bija izsista plauksta no vietas un vēl lūzums. Aizveda uz Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu, kur piecas stundas gaidīju operāciju. Man operāciju turklāt vēl uztaisīja nepareizi – nevis ielika kādu stieplīti vai kaut ko, bet iekšā ģipsī un teica, ka sadzīs. Pēc pusotra gada jutu, ka kaut kas tomēr nav ar roku kārtībā, jo pagriežot nāca ārā kauls. Kad pagriezu atpakaļ, vienmēr klikšķināju, lai ienāk vietā. Tad es vērsos pie mikroķirurģijas, kas specializējas tieši roku operācijās, un man pateica, ka tur vispār nekas neturas kopā – cīpslas vajag atlikt atpakaļ, viens kauls ir nodilis, audi iekaisuši. Tik tālu bija ielaists.

Un tagad man roka turas uz skrūves.

Nu, Bērnu slimnīca mums Latvijā ir ļoti fantastiska, jo tas, ar ko es saskāros, bija vispār khem, khem... Arī attieksme pret bērniem tur bija vienkārši drausmīga. Varbūt es vienkārši biju nepareizā laikā un nepareizā vietā, bet tā ir mana pieredze. Tā es salauzu savu roku, tāds bija mans ceļš.

Kā ir ar ģitārspēli pēc šī visa?

Tagad nav lielu problēmiu. Tad, kad sapratu, ka tur kaut kas neštimmē, nevarēju paspēlēt, bija grūti arī daudzas citas lietas darīt. Pēc operācijas, protams, vajadzēja roku trenēt, jo nevarēju pagriezt. Vajadzēja iet pie fizioterapeita. Arī tagad nedrīkstu pārāk pārspīlēt, jo tur tomēr ir skrūve, kas rada ierobežojumus. 

Kad tikko satikāmies, stāstīji, ka strādā pie jauniem singliem. Ko varam no tevis sagaidīt?

Tagad strādājam pie vairākām jaunām dziesmām, no kurām atkal izvēlēsimies, kurai varētu būt vislielākais potenciāls izdošanai. Varbūt uz pavasara beigām, vasaras sākumu. Tas būs vasaras hits.

Esot “Universal Music” paspārnē, tev droši vien jāpieturas pie noteikta stila.

Šobrīd jā. “Universal” strādā ar vairāku žanru mūziķiem, bet es esmu konkrēti generic pop, kas nozīmē radiohitus. Pagaidām tādā stilā arī ir jāraksta dziesmas. Protams, iespējams, kaut kad nākotnē mēs variēsim un mēģināsim kaut ko jaunu, interesantāku, jo es vēlos atrast savu ceļu. Man ļoti tuva ir rokmūzika, līdz ar to vēlētos kaut ko tādā poproka stilā rakstīt. Galvenais nepārvērsties par Mailiju Sairusu. [Smejas.] Ir tāda grupa “Paramore”, viņiem ir ļoti īpatnējs skanējums – kaut ko tādā stiliņā, kas ir tāds "funky-rocky" un popsīgs vienlaicīgi. Bet pagaidām pops, tīrs pops. Protams, ne baigi saldais, jo es arī tāda neesmu. Nerakstu Arianas Grandes tipa dziesmas. Tā pagaidām.

Forši! Gaidīsim, kas sekos. Atzīšos, ka man pašai personīgi arī ļoti patīk “Es varu būt tā”. Prieks dzirdēt pa radio.

Uzreiz varēja just, ka cilvēki sāk ievērot un arī raksta man. Tieši pēc tās dziesmas izlaišanas uzstājos “Supernovā”, tad pāris nedēļas bija tā, ka gāju pa centru un cilvēki pilnīgi atskatījās. Bet nu mums, latviešiem, tā ir tendence, ka cilvēki tevi pamana un atpazīst, un vai nu manāmi tā slepus nofočē, vai nu... protams, viņi nenāk klāt. Iespējams, kāds gribētu, bet baidās.

Mums te nav Amerika, kur skrien arī pakaļ paparaci vai vēl kas, līdz ar to tādā ziņā mierīgi.

Varēja izjust, ka tevi atpazīst. Bet es pat esmu priecīga, ka ikdienā izskatos atšķirīgāk un citādi nekā uz skatuves, jo tas ir forši un man arī ir lielāks miers, varu vieglāk iet un darīt savas lietas, ka tevi neuztver kā baigo personību.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. 

Par materiāla saturu atbild SIA "TVNET". Saturu veidoja Elza Jēkabsone.