Mēdz teikt, ka Rīga nekad nebūs gatava – šo apgalvojumu varētu attiecināt gan uz augošajām Rīgas apkaimēm, gan arī ēkām, kas noveco un gaida renovācijas. Šāda rotācija ir notikusi jau gadsimtiem ilgi un norit vēl aizvien. Šobrīd Rīgā kopumā ir 674 vidi degradējoši objekti. 222 ir grausti bīstamā stāvoklī, kuru pārsegumi lēnām sabrūk, kuriem nav jumta vai kādas tā daļas. 385 ir ēkas, kas nav tik sliktā stāvoklī, bet tām kāda atsevišķa fasādes daļa ir sliktā stāvoklī vai arī tām ir uzklāts zaļais siets, kā arī šajās ēkās ir brīva piekļuve. Savukārt 67 ēkas ir objekti tehniski samērā labā stāvoklī, bet tām ir slikts ārējais stāvoklis un tas bojā pilsētas ainavu. Lielākā daļa jeb aptuveni 85% no šiem graustiem pieder privātīpašniekiem, bet pārējie 15% ir valsts vai pašvaldības īpašumi.

Ik gadu paaugstina prasības attiecībā pret graustiem

Kā atzīst Rīgas domes priekšsēdētāja pienākumu izpildītājs Oļegs Burovs, dome ar katru gadu paaugstina prasības attiecībā uz graustiem. Šobrīd par graustu var uzskatīt arī ēku, kurai ir brūkošs viens arhitektoniskais elements, piemēram, balkons, kas ir apklāts ar zaļo sietu un īpašnieks to ilgstoši nesalabo. Savukārt nākotnē dome plāno piešķirt sankcijas arī vēsturisko ēku īpašniekiem, kuri pieļauj dažādu krāsu plastmasas logu izmantošanu – drīzumā būs noteikts, ka arhitektoniski nozīmīgām celtnēm jābūt vienādiem ārējiem elementiem, piemēram, logiem un durvīm. “Kad mums uzdod jautājumu – “cik Rīgā ir graustu?” mana atbilde ir “šis skaits nesamazinās”.

Graustu skaits Rīgā nenoliedzami ir liels un varbūt pat ir lielāks nekā pirms dažiem gadiem, bet tas nekādā veidā nenozīmē, ka Rīga brūk. Nē! Tas nozīmē to, ka mūsu prasības pret ēku tehnisko stāvokli ir augušas,”

stāsta Burovs.

Kopš 2011. gada augusta ir izstrādāta programma graustu savākšanai. Tolaik tika sakārtoti 16 objekti, un kopš tā brīža sakārtoto ēku dinamika ir ievērojami augusi. 2018. gads noslēdzās ar 207 sakārtotiem objektiem. Kas slēpjas aiz vārdiem “sakārtots objekts”? Tas nozīmē ēkas nojaukšanu vai atjaunošanu. Viens variants ir, kad ēkas īpašnieki jau pēc pirmajām Rīgas domes izsūtītajām vēstulēm sāk sakārtošanu, kas ietver arī nojaukšanu, protams, ar noteikumu, ka ēka nav arhitektoniski nozīmīgs objekts. Otrs variants – dome pieņem lēmumu piešķirt ēkas īpašniekiem paaugstinātu nodokļu likmi vai cita veida sodu, līdz tiek sākta ēkas sakārtošana un to renovē.

Rīki graustu novēršanai – īpašnieku sodīšana un motivēšana

Viens no pātagas cirtieniem ir paaugstinātais nekustamā īpašuma nodoklis. Tie ir 3% no īpašuma zemes vērtības – normālā gadījumā nekustamā īpašuma nodoklis ir 1,5% no kadastrālās vērtības, ko īpašnieki iemaksā reizi gadā. Paaugstinātas procentu likmes dažu vēsturisko ēku īpašniekiem izmaksā pat 60 000 eiro gadā.

Kopumā Rīgas domes ieņēmumi 2012. gadā, kad tikai sāka piemērot paaugstinātas nodokļu likmes, bija 15 000 eiro, bet 2018. gadā tie jau bija 2,5 miljoni.

Lai motivētu īpašniekus renovēt graustus, tiem pēc ēkas atjaunošanas tiek piešķirti nodokļu atvieglojumi. Ja ir atjaunota koka māja pilnībā kopā ar dekoratīvo apgaismojumu, nodokļu atvieglojums ir 90% uz pieciem gadiem. Ja mūra ēkām ir veikta pilna renovācija, nodokļu atvieglojums ir 75% uz pieciem gadiem. Ja ir atjaunota tikai fasāde un ir ierīkots dekoratīvais apgaismojums, atvieglojums ir 50% uz pieciem gadiem. Labs piemērs ir atjaunotās koka mājas Krišjāņa Valdemāra un Emiļa Melngaiļa ielas krustojumā. Šīs ēkas ir atjaunotas profesionālā līmenī, ir ierīkots dekoratīvais apgaismojums. Valdemāra ielā zeme ir vērtīga, kas nozīmē, ka 90% lielais nodokļu atvieglojums ir labs ietaupījums īpašniekiem.

Tāpat graustu īpašniekiem ir pieejams līdzfinansējums renovācijai. Pašvaldība piešķir līdzfinansējumu fasādes un jumta sakārtošanai, kā arī dekoratīvo elementu, piemēram, durvju un logu atjaunošanai ēkām, kam ir pieminekļa statuss vai kas atrodas pilsētas vēsturiskajā centrā vai UNESCO teritoriālajā zonā, piemēram, Vecrīgā vai Maskavas forštatē. Pērn ar līdzfinansējumu tika atjaunotas 120 arhitektoniski nozīmīgas būves.

Tiesa, ne visiem nodokļu atvieglojumi vai līdzfinansējums ir pietiekams motivators, lai sāktu ēkas atjaunošanu. Ja ilgstoši ir paaugstināta nodokļu likme, bet īpašnieks turpina nolaist sev piederošo ēku, nāk klāt papildu sodi. Par pirmo termiņu neievērošanas nedēļu īpašnieks saņem sodu 50 eiro apmērā, otrajā – 150, trešajā – 750, bet pēc tam –1500. Pēc tam juridiskas personas saņem 10 000 eiro sodu, bet fiziskas personas – 5000. Kad summa sasniedz 5000 vai 10 000, tad katra nākamā nedēļa izmaksā 5 vai 10 tūkstošus eiro. Sodi ilgst tik ilgi, līdz īpašnieks paceļ rokas un sāk veikt objekta sakārtošanu. Šie sodi patiesi ietekmē, piemēram, slavenajam graustam Marijas 6 – saņemot sodus 1500 eiro vērtībā katru nedēļu, īpašnieki steidza parakstīt līgumu par projektēšanu.

Sīvākā cīņa – pašvaldība pret graustu miljonāriem

“Mums Latvijā ir graustu miljonāri vārda tiešajā nozīmē – dažas ēkas grausta stāvoklī pieder miljonāriem, kas neizjūt sodus.

Otrs problemātiskais aspekts ir īpašnieku dzīvesvieta. Daži īpašnieki dzīvo šeit, apgrozās šeit un regulāri redz, cik briesmīgā stāvoklī ir viņa īpašums.

Savukārt otra grupa, piemēram, Marijas ielas 6 nama īpašnieki, ir cilvēki, kas dzīvo ārzemēs un nemaz nezina, kas notiek ar viņu īpašumu, un viņiem ir vienalga, kas notiek Rīgā,”

atzīst vicemērs. Šādā gadījumā sodi šiem cilvēkiem ir kā kaķim zem astes un valsts iestādēm ir jāatrod citi ceļi, kā panākt graustu sakārtošanu. Viens no variantiem ir piespiedu atsavināšana, taču tā atkal sagādā jaunas problēmas.

Atsavināšanas gadījumā valstij ir jāmaksā īpašniekam summa viņam piederošā nekustamā īpašuma tirgus vērtībā un pēcāk jārisina atjaunošanas jautājumi. Daži īpašnieki to vien gaida, bet valstij tie ir kārtējie izdevumi. “Atsevišķos gadījumos valsts to dara. Tomēr kas notiek, kad īpašums nonāk valsts rokās? Valstij ir vairāki īpašumi, kas ir grausta stāvoklī, – muižas, pilis, pieminekļi visas valsts mērogā. Tos visus vajag restaurēt, un ēkas gluži vai rindas kārtībā gaida savu atjaunošanu. Tas nozīmē, ka, gaidot savu kārtu, var paiet vairāki gadi, un atsavinātā ēka šajā laikā turpinās brukt,” stāsta Burovs.

Lai atrisinātu šādu problēmu, ir jāmaina likumdošana. Viens variants ir īpašuma konfiskācija un tā pārdošana atklātā izsolē citiem īpašniekiem, uz kuriem tālāk attiektos iepriekš izvirzītās prasības ēkas atjaunošanai. Pirms dažiem mēnešiem tika izstrādāts šāds likumprojekts, bet tas izgāzās. “Sadarbojoties ar Latvijas Universitātes juristiem un nekustamā īpašuma speciālistiem, bijām sagatavojuši grozījumus un saņēmām atzinumu. Pēc tam aizsūtījām šos grozījumus ministru prezidentam Mārim Kučinskim. Viņš ļoti ātri šo aizsūtīja Tieslietu ministrijai – viņi visu sagatavoja, bet sanāca tā, ka iepriekšējā Saeima nepaspēja šo lietu izskatīt un to atlika. Šis process no trīs mēnešiem ievilkās, un jaunā Saeima šos grozījumus noraidīja,” atklāj Burovs,

“Man ir radies iespaids, ka Rīgā lobē privātīpašniekus-graustu miljonārus. Man negribas to atzīt, bet diemžēl nekādi jauni likumi pret graustu īpašniekiem nav paredzēti, jo mums nav šādu instrumentu, kā ar viņiem cīnīties.”