Līdz ar valsts finansēto programmu "Latvijas filmas Latvijas simtgadei" iespēja radīt jaunus mākslas darbus radās ne tikai kino industrijas darboņiem - pieredzējušiem profesionāļiem, arī pavisam jauniem censoņiem, bet plašās kino durvis pavēra iespējas strādāt un nopelnīt arī citu radošo jomu pārstāvjiem. Reti kura filma mūsdienās spēj iztikt bez tā dēvētā skaņu celiņa jeb saundtreka, tāpēc šoreiz ne tik daudz par kino, bet tieši par mūziku, kas tapusi un skan vairākos simtgades kino projektos. Un ne tikai.
Tāpat kā kino, arī skaņu celiņu izveidē Latvijas kinematogrāfam ir senas tradīcijas. Kā atskaites punktu jauno laiku vēsturē noteikti var minēt Imanta Kalniņa, Pētera Vaska, Paula Dambja, Raimonda Paula mūziku Latvijas padomju filmām. Daudzas no melodijām, kas radītas filmu vajadzībām, sen folklorizējušās un dzīvo savu dzīvi ārpus ekrāna. Paula pamattēma lentei "Ilgais ceļš kāpās", lai arī muzikāli aizgūta no argentīniešu džeza mūziķa Gato Barbieri (Gato Barbieri) kompozīcijas "Europa" (1976), īpaši jau saksofona intonācija un arī kopējais aranžējums un noskaņa, jau kļuvusi par korporatīvo pasākumu vai kāzu klasiku.
Arī vienai no simtgades filmām "Homo Novus", kuras darbība risinās starpkaru Latvijā, muzikālo pavadījumu radījis pats Maestro. Var saprast filmas veidotāju un producentu ieceri pieaicināt Paulu un jaunās paaudzes džeza mūziķus - Dāvi Jurku, Ritvaru Garozu u.c., lai ilustrētu trīsdesmito gadu mākslinieku bohēmu. Džeza mūzika tik tiešām pirmās brīvvalsts laikā sita augstu vilni - uz Latviju brauca uzstāties slaveni Eiropas džeza orķestri, regulāri koncerti notika dažādās izpriecu un izklaides vietās - bāros, restorānos, deju zālēs, kinoteātros, cirkā. Tieši Rīgas cirkā 1930. gadā uzstājās viens no Vācijas un Eiropas džeza pionieriem - Eriks Borhards (Eric Borchard) ar savu kapelu, ietekmējot arī vietējos džeza mūziķus, piemēram, vienu no vadošajiem pianistiem Džeku Mihaļicki. No tā laika saglabājušies daudzi ieraksti, kas veikti studijā "Bellacord", kurus noteikti varēja izmantot kā atskaites punktu "Homo Novus" mūzikas radīšanai. Piemēram, Mihaļicki iespējams atpazīt pēc raksturīgā tā dēvētā "stride" spēles stila ar svingojošu ritmu, labu tehniku un atturīgu, ļoti inteliģentu frāzējumu.