“Jāsaka, ka kopumā mūsu ģimenes ceļojums uz Itāliju izdevies ļoti foršs, tomēr tajā bija arī vairāki neparedzami notikumi, par kuriem gribējās vērst acis debesīs un saukt: “Nu, kāpēc tā?!” Pirmajām spilgtajām emocijām rimstoties, kad prāts kļuva vēsāks, sāku atcerēties, ka šis jautājums tomēr nav īsti vērtīgs un principā nav arī atbildams. Jo notikumi ir tādi, kādi tie ir, lai ko mēs par tiem domātu. Un ir taču skaidrs, ka pilnīgi visu, kas notiek manā dzīvē, es nevaru saprast un izskaidrot.
Vienīgais veiksmīgais/prasmīgais/izdevīgais veids ir tādos brīžos pieņemt, ka ir tas, kas ir, un uzdot jautājumu: “Ko es šajā situācijā varu darīt?”.
Aizvien biežāk dzirdu, ja mēs pieņemam dzīvi tādu, kāda tā ir, tikai tad var notikt jēgpilna attīstība. Un dzīve taču ir par nepārtrauktu attīstību, vai ne?! Un izaugsme var būt tikai, ja izdzīvojam atvērti un klātesoši notikumus, kurus liktenis “liek priekšā”,” tā Rozīte.
Viņa atvaļinājum alaikā sapratusi arī to, ka vajag mīlēt sevi: “To mēs dzirdam tik daudz un bieži - lekcijās, grāmatās, filmās, protams, arī instagramā! Bet, ko tas īsti nozīmē? Vai pietiek no rītiem šos vārdus sev teikt, skatoties spogulī? Tas droši vien ir labāk nekā nekas, bet vai ar to ir gana? (Ne)mīlēt sevi var daudz un dažādos veidos. Katru ikdienas izvēli var izdarīt par labu sev vai arī ne. Kā, lai zina, kas ir kas?!