Ģitārists Mārcis Vasiļevskis šogad kopā ar grupu "Carousel" dosies pārstāvēt Latviju starptautiskajā Eirovīzijas dziesmu konkursā. Ar mīļoto pie sāniem un labiem draugiem, ar kuriem viegli saspēlēties, faniem arī uz lielās skatuves tiek solīts saglabāt to pašu intimitāti un nakts pasakas noskaņu, ko sajutām "Supernovas" finālā. 

Kā tu iepazinies ar dziedātāju Sabīni Žugu?

Ļoti vienkārši. Viņa meklēja ģitāristu. Bija konkrēts pasākums, un tā notiek, ka visi mūziķi Latvijā viens otru pazīst. Ja nepazīst, tad viens otram iesaka. Un mani ieteica. Bija tieši brīvs tas datums. Tā mēs satikāmies un sapratām, ka kaut kā baigi labi saskan, varam uzticēties viens otram mūzikā, kas ir ļoti svarīgi. Būt vienam veselam. Mēs to uzreiz sajutām. Ir. Tagad spēlējam kopā ar Stasīti (kontrabasists Staņislavs Judins) un Mareku (bundzinieks Mareks Logins). Mums vienkārši skan kopā. Varam apsēsties visi un sanāk. Spēlēšana kopā ir kā saruna. Interesanta padarīšana. Ēdiens priekš dvēseles.

Kā ir būt kopā ar Sabīni gan darbā, gan mājās?

Tas ir labākais, ko var iedomāties. Mums ir uzticība vienam otrā gan darbā, gan dzīvē.

Tev tiek pievērsta ne tikai liela preses uzmanība - gan jau tevi kā garmatainu, skaistu, ģitāru spēlējošu vīrieti ir ievērojušas arī dāmas.

Nav jau vairs tik traki laiki kā kādreiz, septiņdesmitajos, kad tas bija populāri. Es esmu ģimenes cilvēks. Nē, nu forši, ka ir uzmanība, viss kārtībā. Nav problēmu ar grūpijām. [smejas]

Kā radās dziesma “That Night”?

Bija jauks vakars, sēdējām mājās uz terases. Man ir daudz ģitāru pa visu māju, jo bieži vien gribas paņemt un vienkārši paspēlēt – nevis dziesmu, bet tāpat, ļaut skanēt. Pie kafijas krūzes biju paņēmis ģitāru, sāku niekoties, un Sabīne man pateica: “Eu, ieraksti šito un atsūti man.” Tā rodas lielākā daļa dziesmu. Viņai vārdi atnāca tikpat viegli kā man melodija.

Kāda pašlaik ir jūsu četru ikdiena, tuvojoties iznācienam uz lielās Eirovīzijas skatuves?

Mums ir diezgan daudz darāmā. Galvenais, ka tas viss nav tikai Eirovīzijai. Tā vienkārši ir viena no lietām, ar kurām nodarbojamies, jo palaimējās, ka brauksim uz saulaino Telavivu. Daudz strādājam arī pie jaunā albuma, kuru izlaidīsim jau pavisam drīz.

Tad jau jūs neesat nekāds viena hita brīnums, radīts tikai priekš Eirovīzijas! Ko varam sagaidīt no jaunā albuma?

Tas būs EP, mazalbums - pieci skaņdarbi, to starpā arī “That Night”. Mēs “Supernovā” nokļuvām sagadīšanās pēc. Tajā brīdī mērķis nebija “Supernova” vai Eirovīzija, bet gan gājām studijā rakstīt savu mūziku, jo gatavojām albumu.

Mēs ar Sabīni strādājām kopā jau kādu laiciņu, spēlējām ļoti jauku mūziku, bet ne savu. Tā sava mūzika atlikās, plus vēl citi projekti, tā pati “Laime pilnīga”, bet tad izdomājām iet ierakstīt. Tieši konkrēto dziesmu. Un studijā notika šī transformācija no dueta par grupu, jo bija skaidrs, ka vajag vairāk instrumentu, vairāk cilvēku. Latvijā ir ļoti daudz talantīgu mūziķu, prasmīgi, kas pārvalda savu instrumentu un emocijas, – domājām, ko varētu piesaistīt, un uzreiz sapratām, ka kontrabass jāspēlē Stasim, jo esam jau ar citiem kopā izspēlējušies, bet kopā ar viņu ir TAS. Par to vairs nebija divu domu. Uzzvanīju viņam, atbildēja “jā, večukiņ” un atbrauca - iepatikās dziesma, iespēlēja. Tāpat bija ar Mareku.

Kad ierakstījām dziesmu, ap to laiku notika pieteikšanās “Supernovai” un nodomājām – kāpēc gan ne?

Pat pēc laika atbilda. Mūsuprāt, nav jācenšas izdomāt kaut kādu formātu, kādam jābūt šādā pasākumā. Tas ir dziesmu konkurss. Vienkārši dziesmas, kuras cilvēki klausās un tad patīk vai nepatīk. Mums kaut kā ļoti labi tas viss aizgāja. Paralēli turpinājām rakstīt pārējo materiālu, arī pa vidu visam bija “Laime pilnīga”, kam jāraksta dziesmas, jāinvestējas.

Un jāuzstājas kopā “Supernovā”!

Jā... man ļoti patika. Abos projektos biju uz 100 procentiem. Mēs visi, gan “Carousel”, gan “Laime pilnīga”, esam draugi. Varbūt cilvēkiem pat likās, ka esam viena liela grupa. [Smejas.] Tā kā mūsu žanri atšķiras, mēs viens otram nebijām konkurenti, tikai priecājāmies un cerējām, ka būsim kopā pusfinālā, jo baigi gribējās to tusiņu, lai forši. Bijām dažādos pusfinālos, taču tad abi sastāvi nokļuva finālā un bijām ļoti priecīgi! Bija tā kopīgā ballīte.

Balsojuma ziņā jūs bijāt gana tuvu.

Baigi labi! Man tāds prieks, ka ar mūziku, ko varbūt cilvēki negaidīja no šāda konkursa, tikām tik tālu. Jo paši cilvēki jau bija tie, kas balsoja un izvēlējās. 

Kā tu tiec ikdienā galā ar to, ka strādājat pie jaunā albuma un vēl notiek gatavošanās Eirovīzijai?

Viss ir menedžējams. Man šķiet, ka gan es, gan grupa bijām tam gatavi. Pa lielam darīsim to pašu, bet vairāk. Tāpēc jau mēs esam šajā profesijā, jo to vēlas sirsniņas. “Google” kalendārs arī ļoti noder. Pilnīgi noteikti numur viens, kas palīdz, ir tas, ka mēs visi esam profesionāli mūziķi un visā tajā iekšā līdz galam. Ja būtu vēl citi dienas darbi, būtu sarežģītāk, vajadzētu atprasīties no darba... traki.

Plus ir daudzi jauki cilvēki, kas palīdz, kaut vai tas pats “Universal Music Group”, ar kuriem mums ir “dīls”. Viņi ļoti palīdz organizēt arī preses lietas. Aizbrauc, piemēram, uz Lietuvu, tevi jau septiņos no rīta gaida ar kafiju, ejam cauri visam pēc plāna, dodamies paēst. Uzreiz viss mierīgāk.

Arī pati grupa ir laba komanda. Mēs esam draugi, labi pavadām laiku kopā. Piemēram, aizvadītajā nedēļā uz diennakti aizlidojām uz Londonu, kur notika Eirovīzijas “pre-party”, diezgan liels pasākums, bija kādi 20 dalībnieki atbraukuši. Notika arī liela preses konference, kur piedalījās, piemēram, BBC – mēs kopā lieliski tikām galā ar visu. Ja kādam trūka sakāmā, tad otrs pārķēra un pabeidza domu.

Esam uz viena viļņa, jo sakrīt viedoklis par patiesumu, mūziku, kāpēc to visu darām. Mēs esam īsti tajā visā padarīšanā.

Foto no intervijas

FOTO: Gints Bāliņš/TVNET

Vai jau ir gatavība lielajam iznācienam?

Noteikti. Ja justos negatavi, to, visticamāk, nedarītu. Protams, nekad nebūs tā, ka pilnīgi viss būs līdz galam, bet tā ir ļoti laba sajūta – visu mūžu ir jāpaliek kā studentam, lai būtu, ko iemācīties un uzzināt. Nav jau maksimuma, tas ir bezgalīgs. Katrs no mums uz skatuves ir bijis ļoti daudz reižu, izpildot visdažādāko mūziku gan maziem, gan lieliem skatītāju pūļiem. Tas viss ir pieredzēts, un nevajadzētu būt nekādām problēmām ar bailēm no skatuves. Drīzāk mums ir atkarība no skatuves. Protams, uztraukums ir, bet tas nozīmē tikai to, ka tev ir svarīgs tas, ko dari tajā brīdī.

Es ceru, ka nekad nepazaudēšu to satraukumu pirms uzstāšanās, jo tā ir tik laba sajūta, ka vari dāvāt cilvēkiem to, pēc kā viņi atnākuši.

Tā ir kaut kāda blaknīte, ka jāpavērtē bišķi, konkurss tomēr, bet pa lielam tas ir festivāls ar ļoti lielu auditoriju.

Miljoniem! Ko varam sagaidīt no jūsu priekšnesuma otrajā pusfinālā, kurā uzstāsieties ar piekto kārtas numuru?

Mēs uzreiz vienojāmies, ka esam tādi, kādi esam, un nevajag dejotājus vai degošus ziloņus, ekstravagantas drēbes. Tā kā šis nav Eirovīzijas projekts, bet gan grupa, kurai Eirovīzija ir vienkārši viens solis, protams, liels, uz mūsu nākotni, ir svarīgi būt tādam, kāds tu būsi arī pēc tam, lai nesanāk tā, ka gūsti lielus panākumus un esi nelaimīgs, ka vēlāk jādara tas pats. Priekšnesums kaut kādā ziņā būs līdzīgs, bet paspilgtināsim šo to, sadarbojoties ar cilvēkiem, kas mums veido to, ko redzēs pa teļļuku.

Foto no intervijas

FOTO: Gints Bāliņš/TVNET

Tad māksliniecisku un lirisku moderno deju fonā nebūs. [Smejas.]

Nē. Būsim mēs paši četratā. Arī sēdēšu tādā pašā krēslā, jo tāda ir tā mūzika un tā mēs viņu jūtam, bet būs paspilgtināti un skaisti. Strādājam pie stāsta, lai dziesma atspoguļotos kā nakts pasaka. Apsolām saglabāt savu intimitāti. Mūsu mūzikai nepiestāvēs milzīgi, plaši skati. Pacīnīsimies par to, lai būtu vairāk tuvuma.

Jau paspējāt viesoties Telavivā?

Pagājušajā nedēļā ar “karuseļiem” bijām filmēt vizītkarti. Tas bija grandiozi. Ļoti, ļoti patika. Šogad būs baigi interesanti, iesaku paskatīties, jo Izraēla uzņēmusies nopietnus darbus, savākusi nereāli profesionālu komandu – labākos no labākajiem, kas viņiem ir. Nezinu, kā par citiem, bet par mums tiešām parūpējās. Brīnišķīgi jutāmies tur, par visu bija padomāts. Mēs ielidojām agri no rīta, kādos sešos, septiņos Telavivā, un mūs sagaidīja VIP serviss – uzreiz ātri izgājām pasu kontroli, aizveda uz viesnīcu. Nākamajā dienā ļāva izgulēties. Tad ieradās cilvēki, lai sagatavotu mūs filmēšanai, ieteica arī, kur varam aiziet pavakariņot, ko paskatīties.

Tevi neuztrauc tas, ka bukmeikeri Latvijai Eirovīzijā sola zemas vietas?

Neuztrauc, nē. Īstenībā neesam neviens lietas kursā, nesekojam līdzi tām lietām. Tāpat kā “Supernovā”. Tādas lietas taču nevar prognozēt! Nevar izspriest 200 miljonu cilvēku viedokli. Es nezinu, no kā viņi to aprēķina. Mūziku taču nevar tā izvērtēt, Mūzika ir dvēseles ēdiens.

Foto no intervijas

FOTO: Gints Bāliņš/TVNET

Bet daudzi iet uz konkursu ar mākslīgi radītu dziesmu, kas, viņuprāt, varētu nest panākumus.

Ir tāds paradokss. Vienu gadu uzvar Ribaks – kas notiek nākamajā gadā? Pēkšņi visi iespējamie instrumenti uz skatuves. Uzvar Loreen ar “Euphoria”, nākamajā gadā visi liek kaut kādu tehno "bītu", it kā tā būtu uzvaras formula. Sula visam ir tas, ka ir forša dziesma, kas atšķiras. Es neesmu tehno cienītājs, bet man vienkārši patīk laba mūzika.

Nav žanra, kas man nepatīk. Ja ir laba mūzika, tad tā ir laba mūzika.

Īstenībā par to dziesmu ["Euphoria"] mans tētis pateica, ka baigi labs gabals. Un viņam vispār neinteresē tehno, bet gan vecais, labais roks! Eirovīzijā, cik mēs sapratām, ir divi kritēriji mūzikai – vai nu tā tevi šokē, vai aizrauj. Nav formulas, tiešām nav.

Ir viens teikums, kas mani ļoti iedvesmoja, kad mācījos 100. vidusskolā ar džeza un rokmūzikas novirzienu. Fantastiska vieta, kurā es sapratu, ka būšu mūziķis – nav citu variantu. Mēģināšu pārfrāzēt, ko man skolotājs pateica: “Ir mūzikas stili, kas radījuši grupas, un ir grupas, kas radījušas mūzikas stilus.” Piemēram, “Pink Floyd” - tu īsti nemaz nevari pateikt, kas tas par stilu. Progresīvais roks? Hārdroks? Psihedēliskais roks? Nevar nodefinēt, jo tie cilvēki vienkārši atļaujas būt tādi, kādi viņi ir, – eksperimentēt. Vai tie paši “Led Zeppelin”, “Black Sabbath”.

Un jūs arī ejat paši savu ceļu.

Jā, mums īstenībā ar šo grupu ir ļoti veiksmīgs gadījums! Katram ir sava pieredze kā mūziķim. Mēs esam jauna grupa, bet ne jauni mūziķi. Kopš spēlējam ar Sabīni kopā, esmu iepazinis atkal citu mūzikas pusi, kas ir intīmāka. Skaistā, smukā, minimālā mūzika.

 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. 

Par materiāla saturu atbild SIA "TVNET". Saturu veidoja Elza Jēkebsone un Gints Bāliņš. 

FOTO: #SIF_MAF2019