Lietas, kuras tu novērtē tikai pēc kaut kāda laika, saprotot, ka ir daudz kas, ko par naudu nopirkt nevar.
K: Man viss ir daudz vienkāršāk, jo tas ir faktiski mans vienīgais mēģinājums atbalstīt Kaspara ambīcijas kino jomā. Kāpēc nē?
R: Te ir arī labs stāsts par filmas producentu Sandiju Semjonovu, kurš mūs abus izspēlēja. Viņš jau bija pabijis Āfrikā, uztaisījis par Guntaru televīzijas epizodi, un tad viņam ienāca prātā, ka jātaisa dokumentālā filma. Sākumā šo piedāvājumu izteica Kauliņam, viņš noraidīja. Un tad viņš uzrunāja mani, es arī noraidīju. Bet tad viņš izdomāja triku – man pastāstīja, ka Kauliņš piekritis, bet viņam, ka es esmu piekritis režisēt. Ja jau tā, tad ok! Bet nu pēc tam, protams, bija kontrolzvans, kad sapratām, ka esam apspēlēti. Nu kaut kā mēs tomēr ļāvāmies šai krāpniecībai. [smejas]
Man vienmēr ir bijusi ambīcija uz kino, bet tajā pašā laikā esmu bijis ļoti kūtrs uz saņemšanos – tas viss vairāk bijis hobija līmenī, papildus mūzikai. Un šeit radās iespēja, ka kāds paņem un iesper tev pa pēcpusi un saka – ej, mēģini.
Tā nu es ļāvos šim eksperimentam, kas pārauga labā, profesionālā komandā, kas strādāja pie šīs filmas un man, kā iesācējam, tas ļoti palīdzēja. Bija arī daži cilvēki, kas piedalījās “Prāta vētras” dokumentālajā filmā.
Pēc banku kraha jūs, Kauliņa kungs, devāties uz Āfriku, un uzsākāt dimantu biznesu, lai nomaksātu parādus, kas vēl aizvien nav līdz galam nolīdzināti, cik noprotu.
K: Jā, tas ir ļoti tuvs patiesības atreferējums. Tā tas arī ir. Bet, ja runājam par filmu, tad tā koncentrējas ne tik daudz uz faktisko materiālu, kā uz cilvēka sajūtām caur šiem etapiem un draudzības faktoru – satuvināšanās, atsvešināšanās. Cilvēka transformācija visā šajā procesā.
R: Filmā ir gana daudz piedzīvojumu, šodienas notikumu, retrospekcija par pagātni. Viss ir klātesošs. Faktiski filma par dzīvi.
Ko pārējie “Prāta vētras” puiši domā par šo projektu?
R: Man šķiet, ka tas pirmreizīguma efekts ir foršs arī sev tuviem cilvēkiem. Kad ir, ko rādīt, rādi. Nāk un visi skatās. Ir, ir, nav, nav.
K: Kaspars jau tagad retāk, bet agrāk diezgan bieži brauca uz Āfriku un viņam bijis šāds retrīts atrasties tur, cik ilgi vien iespējams.
R: Jā, divi mēneši bijis ilgākais laiks. Vide bija ļoti robusta – mierīgi varēja atrast pludmali, kurā nav neviena cilvēka. Bungalo un blakus zemnieku ciemats un tas ir viss, kas tur ir. Faktiski tev ir svecīte un, ja vajag kompjūteram elektrību, jādarbina ar ģeneratoru, kas iet uz dīzelīša. Ēd to, ko zvejnieki izvelk no okeāna. Šādā vidē, pirmkārt, ļoti labi strādājas, otrkārt, tu atslēdzies no tā riteņa, kas ir šeit – koncerti, tūres, mediju uzmanība un nonāc pilnīgā vakuumā, tuvu sensoram badam, vari veiksmīgi darboties.