Kārlis Būmeisters atklāti pēc Frīdenberga zaudējuma: “Kā jau visi sevi cienoši čaļi mēs nokavējām”

“Dziesma jau bija gandrīz, gandrīz pabeigta un nopulēta [pērn oktobrī Valtera piemiņai Būmeisters laida klajā dziesmu "Ceļi atpakaļ"]. Kā jau visi sevi cienoši čaļi mēs nokavējām. Būtībā par dažām dienām. Tādēļ man nācās pabeigt dziesmu vienam. Ir vēl diezgan daudz dziesmu, kuras esam kopā dziedājuši. Es parasti Valteram uzticēju rakstīt tekstus. Ja es esmu viens no slinkākajiem cilvēkiem, tad otrs ir Valča, kas bija vēl slinkāks. Ir filma "Stulbs un vēl stulbāks", bet mēs esam "Slinks un vēl slinkāks". Lielākā stulbība ir tāda, ka vienkārši nepiegājām nopietni tam, ko mēs vēl varētu kopā izdarīt. Tā laikam bija vislielākā stulbība,” žurnālam “Vakara Ziņas” pastāstīja Valtera draugs.

Foto: Atvadīšanās no pāragri mūžībā aizgājušā Valtera Frīdenberga

Kā jau ziņots, Kārlis Būmeisters pēc pēkšņās drauga Valtera Frīdenberga došanās aizsaulē laida klajā dziesmu, kuru bija plānojis ierakstīt kopā ar viņu.

Kārlis Būmeisters: “Ir pāragri ko bilst, jo sajūtas vēl nav īsti kļuvušas par atmiņām, tās tepat vien grozās. Tomēr vienu lietu mēs ar Tevi, Valč, nepaspējām novest līdz galam, lai gan cerējām līdz pēdējam.

Šī dziesma bija domāta kā mūsu “atgriešanās” singls pēc, tā sakot, 13 gadu pārtraukuma.

Valters ļoti vēlējās vēl ko ierakstīt studijā. Pēdējos pāris gados biju viņam “aizmetis” daudzas muzikālas idejas, aizmetņus, kuriem viņam tik vajadzēja sadzejot kādas rindas. Kad dienas kļuva īsākas, izvēle krita uz šo – manis sarakstīto dziesmu, kurai biju atradis sava vectēva dzejas rindas. Tā kā darbdienas nepavadu Latvijā, bijām nofraktējuši mūsu draugu, kurš ar mikrofonu, kaut vai mājās vai slimnīcā, kādā gaišākā brīdī būtu gatavs ierakstīt Valčas partijas, ja man pašam varētu neizdoties notrāpīt īstos brīžus. Taču viss notika ātri un acīmredzot tā, kā tam ir bijis paredzēts notikt. Viens no pirmajiem darbiem, atgriežoties “nākamajā” dienā Latvijā, kad svarīgākās lietas ap Valču tika izdarītas, bija doties uz studiju, saņemties un pašam vien to dziesmu piebeigt. Aiz cieņas pret draugu. 

Tikai tad, iedziedot Valčas partijas, sapratu, kas tā īsti ir noticis ar manu dzīvi. Dzejas rindām ir gadi piecdesmit, tomēr šodien lai tās runā pašas par sevi – tik tieši, nesaudzīgi, bet tomēr arī gaiši. 

Šī dziesma mums izdotos vareni, bet tagad tā ir tāda, kāda nu ir. Gluži tāpat kā mums, taviem tuvākajiem, rītdienas – tādas, kādas nu būs. Sadziedamies nākamreiz, bračiņ.”