Pieci interesanti fakti par dziedātāju Lauri Valteru

1. “Viena no tādām interesantām lietām, kas saistās ar mani, ir stāsts par autovadītāja apliecību. Es jau no 15 vai 16 gadu vecuma braukāju ar mašīnu - tās bija deviņdesmito gadu beigas, divtūkstošo sākums. Kad pienāca 18. dzimšanas diena un skolā notika kursi, es tos izgāju, bet beigu beigās to eksāmenu nenokārtoju. Un tā arī palika. Aizejot studēt Rīgas Stradiņa universitātē, arī dzīvoju 10 minūšu gājuma attālumā, turklāt visiem pazīstamajiem bija mašīnas, ar kurām arī izbraukājām. Tā līdz pat 31 gada vecumam man nebija autovadītāja apliecības. Tagad, nedaudz vairāk kā četru gadu laikā, kopš man ir tiesības, esmu paspējis nobraukt 170-180 tūkstošus kilometru. Man patīk braukt ar auto!”

2. “Man jau no bērnības, pamatskolas gadiem, vienmēr ir ļoti paticis apsveikt cilvēkus. Es jau rudenī sāku krāt naudu par labām sekmēm un par to pirku dāvanas ģimenes locekļiem vai gatavoju pats. Tas ir saglabājies līdz pat mūsdienām. Man tiešām patīk pārsteigt gan draugus, gan paziņas un kolēģus, iedziedot viņiem džinglus “Whatsapp” vai “Facebook”, sūtīt pašsacerētus dzejolīšus – tie, kas mani pazīst, noteikti ir saņēmuši kādu no maniem īpašajiem sveicieniem vai nu dzimšanas dienā vai vārdadienā, vai vēl kādos īpašos svētkos.”

3. “Esmu domājis par to, kas es varētu būt, ja nedziedātu, nerakstītu dzeju un dziesmas, neuzstātos. No bērnības, cik sevi atceros, mani ir ļoti saistījis sports – basketbols, hokejs, futbols, ziemas sporta veidi, protams, olimpiskās spēles vispār ir lielākie svētki, kādi var būt. Es noteikti būtu gribējis būt sportists. Pēdējos gadus savā dzīvē un, cik es sevi atceros, daudz skatos sporta spēles televīzijā un cenšos arī apmeklēt sporta notikumus Latvijā, piemēram, pirmo reizi mūžā šogad vēroju tenisa spēli dzīvajā. Bet ne tikai skatos un sekoju līdzi, bet arī pats sportoju, jo nāku no Brocēniem un bērnībā daudzus gadus spēlēju Latvijas jaunatnes basketbola līgā Brocēnu komandā un arī tagad vairākas reizes nedēļā trenējos un apmeklēju ne tikai basketbola, bet vispārējas sagatavotības treniņus. Man pat bērnībā bija blociņi, kuros pierakstīju Latvijas hokejistu statistiku, biju ļoti iekšā tajā visā.”

4. “Kad vēl gāju dārziņā, mums tika uzdots jautājums par to, kas gribam būt, kad izaugsim. Bērnudārza apliecībā man stāv rakstīts – mūziķis. Liels iespaids tajā visā ir arī manai ģimenei, it īpaši tētim, kurš komponē dziesmas. Visus šos gadus viņš man ir bijis paraugs. Viņu sauc Egons Valters. Lai gan tētis ir Brocēnu skolas direktors jau gandrīz 30 gadus, mūzika arī viņa dzīvē joprojām ir ļoti svarīga. Es pa vidam varbūt kaut ko citu padomāju, bet tas ceļš uz mūziku bija jau no bērna kājas. Pie mūzikas mani no bērnības piesaistīja arī dziedāšana koros, dziesmusvētki – ļoti augsts emocionālais lidojums, latviskuma un vienotības sajūta. Interesanti, ka mans mīļākais mūzikas žanrs ir koru mūzika.”

5. “Es te tā padomāju, ka pēdējos 20 gadus, gandrīz katru dienu nodarbojoties ar mūziku, spēlējot grupā “Ēnas”, uzstājoties kā solomāksliniekam, dziedot korporatīvos, festivālos, kāzās un citos pasākumos, - ja Latvijā ir 110 novadi, tad gandrīz visos arī esmu uzstājies. Lielu pienesumu pēdējos gados devis arī projekts “1836”, lai apceļotu un apmīļotu Latviju. Tur man sanāca pabūt veselos 27 novados. Latvija ir krustu šķērsu izbraukāta. Varbūt tikai dažos novados nav būts publiskos un privātos pasākumos.”