Jebkurā gadījumā Daenerisas nāve draudēja izraisīt viņas armijā haosu, taču šķiet, ka iniciatīvu laikā pārņēma karalienes elites kareivju (unsullied) komandieris «Pelēkais tārps», kurš organizēja gan kārtību iekarotajā pilsētā, gan arī cietumā iemeta Tirionu Lanisteru un, protams, arī Džonu Snovu.

Pārējie Rietmalas lordi uz šo notikumu attīstību, saprotams, reaģēja un nolēma mobilizēt savas armijas un doties uz Karaļa ostu. Īpaši šajā jautājumā izcēlās Sansa, kura sērijas ietvaros minēja, ka ir atvedusi uz Rietmalas galvaspilsētu tūkstošiem karavīru.

Īsti gan nesapratu, kā gan Ziemeļiem var būt tik daudz vīru?

Jāatceras, ka lielākā daļa no Stārku karavīriem tika nogalināti tā saucamo «Sarkano kāzu» ietvaros, kurā iepriekšējais karalis ziemeļos – Robs Stārks tika nodots. Savukārt atlikusī daļa gāja bojā karā pret Lanisteru ielikteni – Ramsiju Boltonu, bet pēdējos izdzīvojušos, tā vien izskatījās, nogalināja «Nakts karaļa» spēki kaujā par Ziemmalu.

Jebkurā gadījumā «Pelēkais tārps» nolēma šim gājienam atbildēt diplomātiski un sasaukt lordu sapulci. Tās ietvaros tika arī izlemts Rietmalas tālākais politiskais liktenis. Galvenās izmaiņas bija šādas: 1) «Dzelzs troņa» mantošanas tiesības tiek mainītas no karaļa/karalienes pēcnācējiem (galvenokārt vīriešiem) uz vēlēšanām lordu sapulces ietvaros. Vēsturiski līdzīga kārtība pastāvēja viduslaiku Svētajā Romas impērijā; 2) ziemeļi tiek pasludināti par neatkarīgu karaļvalsti un vairs neatgriežas «Dzelzs troņa» paspārnē. Ja var tiešām ticēt tam, ka Sansa bija atvedusi tūkstošiem vīru uz Karaļa ostu, tad tā vien izskatās, ka viņa izmantoja savas spēka pozīcijas, lai uzspiestu padomei savu ultimātu; 3) par Rietmalas karali kā kompromisa kandidāts tiek pasludināts Brandons Stārks. Tā vien izskatās, ka pēc «Nakts karaļa» sakāves viņš tomēr atrada savu vietu lielajā stāstā; 4) Daenerisas spēki dodas prom no Rietmalas, taču pirms tam pieprasa Džona Snova nosūtīšanu uz «sienu». Šis lūgums tiek izpildīts.

Vēlāk arī noskaidrojam, ka Ārija Stārka arī ir nolēmusi doties prom no Rietmalas un izpētīt okeānus Rietumos no kontinenta. Sērija beidzas ar to, ka Džons Snovs dodas ar tā saucamajiem «mežoņiem» otrpus «sienai», un šķiet, ka domā par dzīvošanu tur.

Ko es domāju par noslēdzošo sezonu?

Ja kāds ir lasījis manus iepriekšējos rakstus, tad zinās, ka mani šajā sezonā pārņēma zināma vilšanās sajūta. Galvenokārt tāpēc, ka autori bija atteikušies no tēlu un notikumu detalizācijas un deva priekšroku specefektiem. Par šo problēmu arī runāju savā iepriekšējā rakstā. Tomēr ir arī vēl viens iemesls, kāpēc es domāju, ka «Troņu spēļu» noslēgums varēja būt daudz labāks.

Manuprāt, scenāristi bija pārāk saskaldījuši stāstu un padarījuši notikumus ar diviem galvenajiem seriāla ļaundariem – Cerseju Lanisteri un «Nakts karali» ļoti vāji saistītus.

Seriāls centās sākumā fokusēties uz draudiem no viena ļaundara («Nakts karaļa») un pēc tā sagrāves pāriet uz cīņu pret otru ļaundari (Cerseju). Turklāt bija mēģinājums šīs divas titāniskās cīņas iespiest tikai sešās sērijās, kas pats par sevi ir ļoti grūts darbs. Rezultāts bija tāds, ka cīņa pret katru ļaundari bija ļoti virspusēja un nedeva iespēju nedz iepazīt līdz galam to darbības motīvus (šeit runāju par «Nakts karaļa» stāstu), nedz arī atklāt dziļākas šķautnes Cersejas stāstam. Savā ziņā šī saskaldīšana palīdzēja manis jau minētajai detalizācijas trūkuma problēmai.

Manuprāt, seriāla galvenajam ļaundarim visas sezonas garumā vajadzēja būt tieši «Nakts karalim» un Cersejas lomai vajadzēja atrisināties tieši tandēmā ar draudiem pilnīgi visai dzīvībai. Galu galā par «Nakts karaļa» spēku tika stāstīts visu iepriekšējo sezonu garumā un ap šo tēlu bija izveidots ārkārtīgi kvalitatīvs stāsts. Galu galā – kas var būt labāks par ļaundari, kurš ir pārdabiska būtne, vēlas nogalināt pilnīgi visas Rietmalas dzimtas un pret kuru ir nepieciešams apvienoties lielāka labuma vārdā? Turklāt seriāla veidotājiem šeit bija lieliska iespēja vairāk skatītājiem parādīt «Nakts karaļa» vēsturi, vēlmes, bailes un eksistēšanas iemeslus. Iespējams, ka pat viņa radītos draudus varēja likvidēt citādi, nekā frontālas kaujas rezultātā. Tomēr šis potenciāls netika izmantots, un daudzus fanus pārņēma tukšuma sajūta.

Man, piemēram, būtu licies skaisti, ja Cerseja patiesi būtu atsūtījusi savus spēkus uz ziemeļiem un piedalījusies kaujā pret «Baltajiem staigātājiem» kopā ar Džonu Snovu un Daenerisu Targārjenu. Esošo konfrontāciju viņa būtu izmantojusi, lai ar savu armiju iedurtu dunci mugurā tieši tajā brīdī, kad pārējie spēki to vismazāk gaidītu. Tas ļautu «Nakts karalim» sagraut dzīvo spēku aizsardzību un liktu tiem atkāpties uz dienvidiem. Savukārt šī nodevība negaidīti atspēlētos pašai Cersejai un liktu viņai zaudēt dzīvību. Šis ir tikai viens no piemēriem, kā stāstu būtu bijis iespējams padarīt daudz dramatiskāku un interesantāku.

Skatoties 8. sezonu, man tā vien šķita, ka seriāla veidotājiem ļoti pietrūka Džordža Reimonda Ričarda Mārtina ideju, kura ģeniālais rakstnieka prāts, ļoti iespējams, būtu izdomājis gan kā saglabāt salīdzinoši lielu detalizācijas pakāpi, gan arī nesadalīt stāstu divās daļās.

Ko tālāk?

Tagad, kad seriāls «Troņu spēle» beidzot ir noslēdzies, daudziem noteikti radīsies jautājums – Vai Mārtina pasauli mums vajadzētu atstāt pilnībā?

Šeit gan es teiktu, ka noteikti ne. Lai gan nenoliedzami, ka noslēguma sezona bija vilšanās, tomēr HBO jau ir paziņojusi, ka veidos vairākus citus seriālus, kuru darbība norisināsies «Troņu spēļu» pasaulē. Nevar izslēgt, ka tie varētu būt labākas kvalitātes. Tomēr, ja arī tie sagādās vilšanos, tad nedrīkst aizmirst, ka Džordžs Reimonds Ričards Mārtins gatavojas tuvākajos gados (cerams) pabeigt savu sesto grāmatu un pēc tam arī (vēlreiz cerams) pabeigt visu stāstu pilnībā.

Ņemot vērā, ka grāmatu formāts sniedz lielāku iespēju varoņu un notikumu detalizācijai, tad potenciāli tā varētu aizpildīt tos robus un izlabot tās nepilnības, kuri eksistēja seriālā. Turklāt nevar izslēgt scenāriju, ka Mārtins grāmatā izdomā «Troņu spēles» pabeigt pavisam citādi nekā seriālā. Man vismaz pašam ir lielāka ticība Mārtina talantam, nevis seriāla scenāristiem. Kaut vai tāpēc, ka man savulaik «Troņu spēles» universitātē ieteica izlasīt pat mana pasniedzēja politikas zinātnes laukā. Domāju, ja pat pasniedzēji universitātē atzīst «Troņu spēļu» lasīšanu par noderīgu lietu politoloģijas studentam, jau tas parāda, ka Mārtins savu pasauli var uzbūvēt ārkārtīgi profesionāli un kvalitatīvi. Es katrā gadījumā apbruņošos ar pacietību, atjaunošu savas zināšanas par visām Rietmalas dzimtām un gaidīšu nākamo karu. Mana sardze turpinās...

Raksts tapis sadarbībā ar LMT mājas viedtelevīziju.