Pk, 22.11.2024.
Laika ziņas
Horoskopi
Komanda
Reklāma
Noteikumi
Par TVNET+
RUS
Šodienas redaktors:
Krista Garanča

Jaunā dziedātāja Marta: “Ar 24 stundām diennaktī man ir drusku par maz”

Foto: Ilze Kalniņa
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
CopyDraugiem X Whatsapp

Ar dziedātāju un radio Pieci.lv balsi Martu Grigali tiekamies kādā Vecrīgas restorānā netālu no Latvijas Radio, lai pēc sarunas viņa varētu doties priecēt tūkstošiem klausītāju visā Latvijā un pat ārzemēs. Esmu paņēmusi mums melno tēju un palūgusi pienu. Izrādās, ka tas ir arī viens no viņas iecienītākajiem dzērieniem – Marta to iemīlējusi, dzīvojot Anglijā.

Es mēģināšu būt kaut cik sakarīga. Man vienmēr liekas, ka nekad neko sakarīgu nepasaku, bet tas man laikam ir iedzimts. Mana vecmāmiņa arī nesen teica tieši to pašu, kad viņu intervēju.

Redzēju, ka tavai vecmāmiņai, teātra zinātniecei Silvijai Geikinai, piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis!

Jā, esmu pārplīsusi no lepnuma. Viņa ir mans elks, un es ceru kādreiz līdzināties viņai. Silvija ir baigais spridzeklis! Vasarā paliks 80, bet viņa joprojām strādā Eduarda Smiļģa Teātra muzejā, raksta savu devīto grāmatu. Viņa arī labprāt pieskata manu meitiņu. Joprojām ejam kopā uz teātri un apspriežam redzēto.

Kādas ir tavas attiecības ar teātri?

Ļoti tuvas. Silvija mani sāka vest uz izrādēm jau agrā bērnībā. Ļoti patika, un gribēju vēl un vēl. Man šķiet, ka ar teātri tiešām saslimst. Tev pielīp, un no tā īsti nevar izārstēties. Vidusskolā es sapratu, ka tas ir tas, ko vēlos mācīties tālāk. Gadu pavadīju skatuves kursos, kas ir sagatavošanās Latvijas Kultūras akadēmijai, bet beigās viss iegrozījās tā, ka aizbraucu mācīties uz Angliju, Londonu, studēju muzikālo teātri. Sanāca apvienot abas lietas – gan teātri, gan mūziku, jo arī tā manā dzīvē bijusi no sākta gala. Jau no trīs gadiem dziedāju, turot rokā ķemmi kā mikrofonu. Smieklīgi tagad redzēt, ka Grēta dara to pašu, tikai viņas šā brīža mikrofons ir putekļusūcēja uzgalis. [Smejas.] Es bērnībā vienmēr teicu, ka gribu būt dziedātāja. Tieksme uz dziedātājas un aktrises profesijām manī ir bijusi visu laiku un mainījušās vietām, apsteigušas viena otru dažādos vecuma posmos. Laikam skatuve pievelk.

Tavu balsi radio ēterā var dzirdēt jau kādu laiku. Cik ilgi strādā “piecītī”?

Radio esmu jau vairāk nekā piecus gadus – tas ir apbrīnojami, jo man daudz kas ātri apnīk. Es līdz šim nevienā darbavietā neesmu bijusi tik ilgi un šobrīd neko neplānoju mainīt. Eju uz darbu ar prieku. Atvaļinājuma laikā arī vienmēr sailgojos pēc radio.

Tas ir forši, un tā, manuprāt, ir diezgan liela privilēģija, ka vari piespiest “on” pogu un tik daudziem cilvēkiem pateikt labdien, novēlēt foršu dienu, pavadīt ar viņiem kopā laiku.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Latvijas Radio Gada balva 2018 ??? patīkami un prieks. #DodPieci komanda the best!

A post shared by M A R T A (@martagrigale) on

Lai stundām runātu tiešajā ēterā, jābūt talantam, nerunājot nemaz par lielo atbildību un stresu.

Jā, protams, tu esi diezgan lielā tonusā, un tad, kad ētera laiks ir beidzies, iestājas sagurums. Varētu likties, kas tad tas ir, pastāvēt dažas stundas, kaut ko parunāt, nav jau grūti, bet tomēr es pēc ētera esmu nogurusi, jo tā ir liela atbildība par to, kādu pogu tu nospied un ko pasaki. Tas prasa lielu koncentrāciju. Savukārt par talantu runājot, man ir grūti spriest, jo talants nav izmērāms. Laikam jau drusku talantu vajag, bet, manuprāt, vēlme darīt un gribasspēks ir svarīgāki. Galvenais, lai tev patīk tas, ko dari. Ar stresu patiesībā nav tik traki, jo pie visa pierod. Ja dari kaut ko katru dienu, tad tam vairs stresu nevajadzētu sagādāt.

Tagad man šķiet, ka varētu arī nakts vidū ieiet ēterā un kaut ko pateikt.

Bet darbam radio ir savas specifiskās puses. Es nedrīkstu ēterā izrādīt, ka man šodien nav oma, īstenībā ne pārāk gribas runāt un ejiet taču jūs visi galīgi. Es vienkārši to nevaru atļauties, pat ja man tā kādreiz ir. Un loģiski, ka tā mēdz būt. Tāpat kā visiem, arī man ir labās un sliktās dienas. Ir dienas, kad kaut kas ir noticis, iespējams, privātajā dzīvē, un ir jāprot to atstāt aiz durvīm un saņemties. Sanāk tā, ka tu mākslīgi radi ilūziju, ka tev ir labs garastāvoklis, un beigu beigās tā psiholoģiskā lieta nostrādā, ka tev tiešām arī beigās ir. 99% gadījumu es beidzu darbu priecīgā noskaņojumā.

Laikam tā jau ir – piemēram, ja sāc fiziski smaidīt, smadzenēm aiziet signāls, ka viss ir labi.

Es ļoti daudz smaidu. Ja esmu priecīga, tiešām smaidu no sirds, esmu enerģiska un priecīga. Bet, ja skumstu, tad arī pa īstam. Izdusmojos, izraudos. Manas emocijas ir diezgan sakāpinātas un intensīvas.

Vai atceries savu pirmo reizi radio ēterā?

Konkrēti nē, bet atceros, ka bija ļoti liels satraukums, jo tas viss notika diezgan strauji. Es jutos kā iekritusi tādā kā virpulī, kurā pati labprātīgi lēcu. Man šķiet, ka tam vispār nebiju gatava un gribētu, lai tos pirmos ierakstus, kas droši vien kaut kur ir, neviens nekad ārā nevilktu. Nevienam tas nebūtu jāklausās, jo man šķiet, ka tas, kas tur notika, profesionālā ziņā ir tuvu nullei.

Kaut kur jau jāsāk.

Bija jāiet ēterā tad, kad bija jāiet, un tas apmācības laiks bija tik garš, cik bija. Protams, tam visam nāk klāt psiholoģiskais faktors un stress par to, ka tehniski jāmāk pareizās pogas nospiest un vēl kaut kas sakarīgs jāpasaka. Bet aizgāja tā lieta.

Ko tu esi iemācījusies pa šiem pieciem gadiem, esot ēterā?

Es laikam nevaru nodalīt tikai radio, gribētos domāt, ka es vispār daudz mācos. No dzīves. Pat atskatoties gadu vai divus atpakaļ, man šķiet, ka, bāc, es taču neko nezināju! Grūti nodalīt atsevišķi to, kas ir gūts no radio, kas no meitiņas ienākšanas manā dzīvē, kas no pieredzes mūzikā un teātrī, attiecībās. Viss notiekošais mums kaut ko māca, un to atziņu patiesībā ir diezgan daudz. Pēdējā laikā daudz domāju par laiku. Bet laiks ļoti ātri skrien, un īstenībā nav nemaz tik daudz laika domāt par laiku. [Smejas.] Ir jādzīvo ļoti apzināti, jānovērtē katrs brīdis un jāapzinās. Piemēram, man ir tendence pārāk skriet un visu ķert, tvert, jo ir bail nepaspēt un izniekot kādu iespēju. Es tik ļoti sevi dzenu, ka attopos - neesmu nemaz piefiksējusi to, kas notiek. Tas nav pareizi, cenšos to mainīt.

Tevi var dzirdēt radio gan kā ētera personību, gan dziedātāju, turklāt tev vēl mājās ir mazs bērns.

Jā, un tas viss man ir svarīgi. Vēl, protams, jāvelta laiks arī sev un savai izaugsmei. Mūzikas radīšanai. Sportam, atpūtai, miegam. Tā ka ar tām 24 stundām man ir drusku par maz. Ā, nu un vēl tam visam klāt arī sociālie tīkli. Tie mums diezgan stipri sagrozījuši smadzenes, vai ne? Mēs ķeramies pēc telefoniem un kamerām, tiklīdz kas interesants notiek, jo šķiet, ja tas nav iemūžināts, tad esam to palaiduši garām. Bet tas absurds ir, ka mēs jau palaižam garām, jo skatāmies to caur telefona ekrānu.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Aizvedu savas meitenes rododendrus paskatīties ?

A post shared by M A R T A (@martagrigale) on

Tev ir diezgan pārdomāts un rūpīgi veidots sociālā tīkla “Instagram” profils.

Ar to Instagramu ir tā, ka neizdomāju, ka tagad būšu šeit un taisīšu baigi smukās bildes, dalīšos ar savām pārdomām. Manas attiecības ar Instagramu sākās, kad atnācu strādāt uz radio. Tas viss kaut kā organiski notika, bet tas vienmēr ir bijis kā tāds papildinājums manai dzīvei, nevis pašmērķis. Es dalos savā ikdienā, jo man patīk to darīt. Tas man sagādā prieku, ir kā hobijs. Otrkārt, man ir svarīgi uzrunāt auditoriju, kas varētu klausīties manu mūziku, atnākt uz koncertu.

Man ir svarīgi runāt arī par nopietnākiem tematiem, tā, lai tas viss būtu ar jēgu, nevis tikai glīti. Un vēl cenšos būt patiesa. Man nepatīk melot ne dzīvē, ne internetā.

Es negribētu, lai kāds domā, ka esmu labāka nekā esmu. Es negribu izlikties labāka. Arī man ir visvisādas problēmas, un mana dzīve absolūti nav rožu lauks.

Mūsdienās sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem tiek veltīts ne viens vien negatīvs komentārs interneta vidē. Kā tu ar to tiec galā?

Tas, kā es uztveru lietas, ir diezgan sakāpināti, bet, gadiem ejot, esmu diezgan daudz ko pieredzējusi, piedzīvojusi, un, protams, ir tā, ka uzaug biezāka āda un vairs neņemu tik ļoti galvā. Gadās jau, ka kāds kaut ko pasaka, bet tad es sev atgādinu, ka mani nedefinē tas, ko kāds cits par mani domā.

Un to es gribu pateikt arī visiem citiem – jūs neesat tas, ko par jums kāds cits pasaka. Jebkurš var pateikt jebko, bet galu galā tas nenozīmē neko, tikai to, ka, visticamāk, šim cilvēkam pašam ir problēmas, ar kurām būtu jātiek galā, bet viņam ir vieglāk celt pašvērtējumu, kritizējot citus.

Es skolā arī vienmēr cīnījos par taisnību, ja man likās, ka kāds tiek nepamatoti apvainots vai pret kādu kaut kas negodīgs notiek. Es biju tā, kas runāja un cēla roku, centos kaut kā risināt to lietu. Kaut kāds ideālisms manī joprojām slēpjas, un, protams, es šajā vecumā tagad saprotu, ka ne jau es izmainīšu visus. Nebūs nekad tā, ka visi visiem patiks un būsim, laimīgi, draudzīgi un nestrīdēsimies. Viss, ko es varu darīt, ir censties pati izturēties pret cilvēkiem tā, kā es gribētu, lai izturas pret mani. Audzināt savu bērnu tā, kā man šķiet, kā jādara, lai Grēta izaugtu par labu cilvēku.

Cik Grētai pašlaik ir gadu un kā, tavuprāt, jāaudzina labs cilvēks?

Grēta ir kolosāla, bet brīžiem mati ceļas stāvus, jo viņai tuvojas trīs gadu vecums, ko sauc par “threenager”. Bet es ticu, ka galvenais ir tas, ko bērns redz mājās, – būtu ļoti muļķīgi censties bērnam iemācīt baigākās lielās vērtības, bet pašiem mājās savā starpā izturēties citādāk un rādīt pretēju piemēru. Es pati esmu diezgan līdzīga savai mammai un esmu ļoti ietekmējusies no tā, ko redzēju savā ģimenē. Bērns pilnīgi noteikti sākas ģimenē un ir savu vecāku spogulis. Protams, ir arī visādas gudras grāmatas, kuras es cenšos lasīt un kaut ko izmantoju, lai gan ne vienmēr tas izdodas. Laiks rādīs. Es ceru, ka man viss sanāks.

Nesen nāca klajā tavs jaunākais lolojums, dziesma “Pulss”. Par ko tā ir?

Par trauksmi. Trauksme ir liela daļa no manas dzīves, kas ir ar mani jau kādus padsmit gadus. Neatceros, kad tas sākās, bet man no pusaudžu gadu vecuma mēdz būt tā, ka pamostos no rīta jau uztraukusies un es nezinu, par ko tas ir. Vēders griežas, sirds sitas. Esmu daudz ko izmēģinājusi, mācos ar to sadzīvot, meklēt tehnikas, kas man palīdzētu, risinu šo lietu. Bet tā tas ir. Tā ir daļa no manis, un brīžiem tas kaut kādā mērā palīdz un dzen uz priekšu, motivē darboties, bet brīžiem tas paralizē un traucē. Tā robeža ir diezgan šaura, taču ir ļoti svarīgi censties to atrast. Man bija ideja, ka varētu par šo runāt dziesmā, un mēs dziesmu rakstīšanas nometnē mēģinājām to ietērpt vārdos.

Trauksme parasti pāriet tajā brīdī, kad sāku kaut ko darīt.

Kamēr es gulšņāju gultā un mostos, man sirds joņo un ir tāda sajūta, ka manī iekšā ir viesuļvētra. Kad sāku to enerģiju izlikt reālās darbībās, tikai tad tas mazinās un pāriet. Man šķiet, ka daudzi ar ko tādu vai līdzīgu saskārušies, tikai atšķiras izpausmes. Citiem ir bezmiegs, bet es savukārt sevi pa dienu izlieku tā, ka vakarā apguļos uz spilvena un tas ir pēdējais, ko atceros. Es aizmiegu pāris minūšu laikā.

Runājot par darīšanu, kad gaidāms mazāks vai lielāks albums?

Ir iznākuši jau vairāki singli un turpinās darbs pie nākamajiem. Kad būs albums? Droši vien atbilde ir tā, ka tas ir laika jautājums. Šobrīd man vēl nav datuma, ko pateikt. Bet būs.

Man patīk lietas salikt pa plauktiņiem, pa mapītēm, un tikai tad es varu pāršķirt jaunu lapu.

Mūsdienās ar mūziku ir pilnīgi citādāk – nav vairs tādu noteikumu, vari dzīvot, kā gribi. Kaut vai izlaist singlu pēc singla un nemaz nedomāt par albumu. Plānoju, ka sekos vairāki singli, kas beigās tomēr novedīs pie albuma. Mūsdienās mūziķa karjeru vairs nenosaka, cik tev ir albumu, bet tas, ka regulāri nāc klajā ar jaunu materiālu. Būt apritē un ik pa laikam saviem klausītājiem kaut ko piedāvāt. Tam nav obligāti jābūt tradicionālajā secībā – pirmais singls, otrais singls, albums, koncerttūre un atkal viss no sākuma, un tā uz riņķi. Tas viss tagad vairāk notiek ņigu-ņegu un brīvplūsmā.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Do what you love what you do ✨

A post shared by M A R T A (@martagrigale) on

Tu šogad priecēsi savas mūzikas fanus festivālā “Summer Sound”!

Es esmu ļoti priecīga par to. Man šķiet, ka festivāliem kā tādiem ir ļoti forša aura. Vasara, pludmale... vispār uzstāties dzīvajā, manuprāt, ir kaut kas ļoti foršs. Dažiem mūziķiem labāk patīk būt ierakstu studijā, citiem uz lielās skatuves – es domāju, ka abiem ir savi plusi. Man ir ļoti liels prieks tad, kad dziesma ir uzrakstīta un ierakstīta. Tas arī ir tā kā tāds ķeksītis, prieks par padarītu darbu. Bet tā enerģija, kas tiek apmainīta starp mākslinieku uz skatuves un klausītāju, - tas arī ir kolosāls piedzīvojums. Tas sniedz lielu gandarījumu, ka cilvēki ir atnākuši, ka viņi grib dzirdēt un ieklausīties. Noteikti gatavošos, lai “Summer Sound” būtu foršs sets un pārsteigumi. Un ziņošu par jaunumiem, noteikti nekur nepazudīšu!

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Can’t wait! ??? Ar nepacietību gaidu 2.augustu un mūsu tikšanos @summersoundlv! ?

A post shared by M A R T A (@martagrigale) on

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par materiāla saturu atbild SIA "TVNET". Saturu veidoja Elza Jēkabsone.

Raksta foto
Foto: #SIF_MAF2019
Komentāri
CopyDraugiem X Whatsapp

Tēmas

Lasītākais šobrīd
Top raksti
Uz augšu