Kas ir seriāls «Černobiļa»?

Pagaidām «Troņu spēļu» popularitātes nišu ieņemošais seriāls piecu smeldzoši skarbu sēriju garumā stāsta par vienu no lielākajām PSRS un arī visas cilvēces traģēdijām – Černobiļas AES katastrofu, kura tiešā un/vai netiešā veidā varētu būt nogalinājusi pat vairākus desmitus tūkstošu cilvēku. Turklāt tā atstāja arī milzīgas ekoloģiskas sekas un saindēja gan teritoriju kodolreaktora tuvumā, gan arī tālākas vietās.

Seriāla stāsta centrā ir cilvēki, kuri upurēja savu veselību un nereti arī dzīvību, lai neļautu Černobiļas AES katastrofai kļūt vēl postošākai un saindēt vēl plašākas Ukrainas, Baltkrievijas un vēl kādas citas toreizējās PSRS teritorijas.

«Černobiļa» izvērpj cilvēku likteņstāstus smeldzošā un sāpīgā veidā, taču spēj to izdarīt nevis ar kliedzieniem, asarām un vaidiem, bet gan ar drūmu nolemtības sajūtu, kura apvienojumā ar radiācijas postījumu skatiem cilvēku ķermeņiem un dabai sniedz skatītājam skaudruma un šokējoša bezcerīguma sajūtu.

Tomēr zem šo cilvēkstāstu fasādes slēpjas vēl kāda lieta. Ilustrējot cilvēku ciešanas un bezcerīgumu varenā radiācijas spēka priekšā, seriāls nodzied arī kādu ļoti ar politiku apvītu vēstījumu –

minētā kodolkatastrofa nebūtu bijusi tik postoša un nebūtu prasījusi tik lielus cilvēku upurus, ja tā būtu notikusi kādā Rietumvalstī – ASV, Francijā, Vācijā vai citur.

Kāpēc tā?

Kā seriāls ziņo par PSRS sapuvumu?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, nedaudz detalizētāk jāielūkojas sērijās, kuras nav tiešā veidā fokusētas uz galveno varoņu pārdzīvojumiem, bet gan skaidro Černobiļas katastrofas izcelšanās iemeslus. Tāpat ir vērtīgi ielūkoties arī ainās, kuras parāda lēmumu pieņemšanas un informācijas sniegšanas mehānismus pie reaktora vadības pults.

Pirmkārt jau jāielūkojas brīdī, kad tas viss sākās, – lēmumā veikt reaktora testa simulāciju, kuras mērķis bija izveidot drošības procedūru, lai panāktu tā dzesēšanu aptuveni vienu minūti. Šāda procedūra bija nepieciešama, lai nodrošinātos pret situāciju gadījumā, ja AES pazūd strāva.

Jau tajā brīdī seriāls parādīja, cik cilvēka daba var būt postoša, ja to apvieno ar totalitāru valstu sistēmu.

Lai gan tādu cilvēku kā galvenā reaktora inženiera vietnieks Anatolijs Djatlovs, Černobiļas AES direktors Viktors Brjuhanovs un galvenais inženieris Nikolajs Fomins netrūkst arī Rietumvalstīs, tomēr tieši PSRS iedibinātā kārtībā atļāva šo cilvēku personiskajām ambīcijām un vēlmei pēc paaugstinājuma uzvarēt visas sabiedrības intereses.

Lai saprastu, ko es ar to domāju, atliek paskatīties uz virkni drošības un sagatavošanās kļūdu, kuras tika pieļautas izmēģinājuma laikā. Seriāls lieliski parādīja gan faktu, ka reaktora izmēģinājums tika veikts bez pienācīgas savstarpējas komunikācijas starp visiem darbiniekiem, gan faktu, ka tajā tika iesaistīti nepieredzējuši cilvēki, gan faktu, ka tika ignorēti reaktora sniegtie indikatori par tā pieaugošo nestabilitāti, gan arī faktu, ka Anatolija Djatlova pieņemtos lēmumus praktiski nebija iespējams apstrīdēt un arī tiem nepakļauties zemāk stāvošajiem.

Jautāsiet, kā tas viss attiecas uz PSRS sistēmu? Lieta tāda: ja tiek dzīvots valstī, kurā pastāv stingra varas vertikāle, rodas divas problēmas – 1) sabiedrībai un tās pārstāvjiem ir ļoti mazas iespējas ietekmēt norises valsts sektorā notiekošajā un 2) zemāk stāvošajiem darbiniekiem ir ļoti mazas iespējas ietekmēt augstāk stāvošo lēmumus.

Lai gan šo apgalvojumu nevajadzētu uztvert kā absolūtu patiesību, tomēr ticu, ka demokrātiskās valstīs šādu kodolreaktoru darbības caurskatāmība būtu lielāka un pastāvētu stingrāki mehānismi, ar kuru palīdzību līdzīgu testu veikšanu sabiedrība ja ne kontrolē, tad vismaz ietekmē. Domāju, ka būtu daudz lielāka uzraudzība noteikumiem un sabiedrības interešu pārstāvju organizācijas būtu iesaistītas darbinieku lēmumu pieņemšanā pie vadības pults.

Papildus tam būtu arī atstrādāti mehānismi, kuru ietvaros zemāk stāvošie darbinieki var pretoties augstāk stāvošo lēmumiem un par to nesaņemt sodu.

Pat ja piepildītos Diatlova draudi un viņš paziņotu visai PSRS kodolreaktoru industrijai par kāda darbinieka nekompetenci (kā tika draudēts seriālā), šim darbiniekam pastāvētu iespējas vērsties neatkarīgā tiesu varā un vismaz ievērojami palielināt iespējas pierādīt to, ka viņš vai viņa konkrētajā brīdī rīkojās pareizi.

Par informācijas sniegšanas mehānismiem runājot, situācija ir pavisam līdzīga. PSRS varas vertikāle neparedzēja iestrādātus veidus, ar kuriem īsti pārbaudīt un nepieciešamības gadījumā apstrīdēt varas sniegto informāciju sabiedrībai. Tas bija galvenais iemesls, kāpēc katastrofā iesaistītās puses sākotnēji nezināja, kā vislabāk reaģēt. Černobiļas AES vadība gluži vienkārši vēlējās glābt savu ādu un nevēlējās atzīt savu vainu. Tika pieņemts lēmums atsevišķas indikācijas noklusēt vai piemērot konkrētu cilvēku izdevīgumam, un nebija vērā ņemama spēka, kurš varētu teikt, ka tas viss ir muļķības.

Šai faktu noklusēšanas un piemērošanas pieejai piekrita arī PSRS vadība (jo no tā bija atkarīgs tās starptautiskais prestižs), un tikai katastrofas milzīgie nenoslēpjamie apmēri lika Maskavai agri vai vēlu vairāk atzīt, ka tomēr viss nav tik nevainīgi, kā mēģina pasniegt uz paplātes. Šo informācijas kontroles mehānismu dēļ arī bija ārkārtīgi grūti panākt, lai līdzīgas kļūdas netiktu pieļautas arī nākotnē. Kā norādīja seriāls, tam bija nepieciešams ārkārtīgi stiprs satricinājums – zinātnieka Valērija Legasova pašnāvība un viņam zināmās informācijas nopludināšana.

Otrkārt, PSRS sapuvuma ziņa ir vērojama arī daudz plašākā kontekstā un seriāla ainās, kurās stāsta par Černobiļas AES uzbūvi. Tika norādīts, ka padomju vadība acīm redzami ir mēģinājusi ietaupīt uz atsevišķiem reaktora drošības aspektiem, kuri būtu varējuši novērst katastrofu un izglābt daudzas dzīvības.

Savukārt šeit ir vērojama vēl viena PSRS sistēmas īpatnība - sabiedrības dzīves pakārtošana masām un centieniem nodrošināt pamatvajadzības pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam. Aktuāla ir arī dzīvošana šodienai, nevis rītdienai.

Problēma ir tāda, ka šādas pieejas ietvaros bieži vien tiek upurētas daudzas vērtības, kuras būtu vairāk svarīgas individuālā līmenī.

Viena no tām ir mazāks risks, ka kaut kas var nenostrādāt brīdī, kad ir tiešām reāli draudi drošībai un veselībai. Galu galā – kas no PSRS valdības viedokļa ir svarīgāk – nodrošināt pamatvajadzības vai arī kaut ko abstraktu, kas nākotnē var tā arī nerealizēties?

Papildus tam visam šāda pieeja ir arī daudz lētāka un valsts var ietaupīt naudu. To savukārt varēja novirzīt PSRS patiesi aktuālajām lietām – armijai un valsts bruņojumam. Šie faktori bija gan drošības garants esošajai varai, gan arī bieds starptautiskā līmenī. Tādējādi vara varēja paļauties uz tās atbalstu aizsardzībā gan pret iekšējiem, gan arī ārējiem draudiem.

Treškārt, seriāla pēdējās sērijas arī iezīmē viena no galvenajiem varoņiem – zinātnieka Valērija Legasova dilemmu patiesības priekšā. No vienas puses, viņš vēlas atklāt plašākai sabiedrībai patiesību par PSRS sistēmas pieļautajām kļūdām reaktora celtniecībā, taču no otras puses viņš ļoti baidās no VDK pretreakcijas un nāves. Turklāt premjerministra vietnieks Boriss Ščerbina dramatiskā dialogā norāda, ka brīdī, kad vara draud ar nāvi tev un tuviniekiem, tiek aizmirsti visi ideāli un vienīgais, ko cilvēki vēlas, ir nenomirt.

Šis dialogs perfekti norāda uz to, ka, pat ja PSRS sistēmu kāds mēģinās mainīt un tai pretoties (pat cilvēks no iekšpuses), tajā jau ir iestrādāti mehānismi, kuri tos apspiedīs jau saknē. Viens no šiem mehānismiem bija jau minētā armija, taču vēl pat biedējošāks bija VDK, kurš specializējās padomju varai naidīgo elementu likvidēšanā. Cilvēku paklausību varas elementi uzturēja ar baiļu kultivēšanu par iespējamību zaudēt visu dārgāko. Iespējams, ka tikai fakts, ka Legasovs jau tāpat bija saindējies ar radiāciju, viņam beigu beigās ļāva saņemt drosmi un izstāstīt tiesas prāvā visu patiesību.

Ko varam secināt?

Principā seriāls «Černobiļa» ir auksta un drebinoša ūdens malks, kurš liek atcerēties jau pasaulei piemirsto – cik briesmīga un nefunkcionējoša īstenībā bija PSRS sistēma. Pievēršoties popkultūrā diezgan plaši pazīstamajam notikumam par Černobiļas AES katastrofu, seriāls pauž spēcīgu ziņojumu, ka būtu nepieciešams novērtēt tās demokrātiskās vērtības, kuras ir mums pašlaik.

Savā ziņā seriāls varētu arī ziņot to, ka šāds puvums bija loģisks iemesls, kāpēc PSRS beigu beigās sabruka un sadalījās vairākās daļās.

Ne velti seriāla noslēgumā tiek citēts kādreizējais Komunistiskās partijas ģenerālsekretārs Mihails Gorbačovs, kurš esot rakstījis, ka Černobiļas katastrofa iespējams esot bijis galvenais iemesls viņa vadītās valsts bojāejai.

Neatkarīgi no tā, vai tāds patiesi bija seriāla veidotāju mērķis, ir skaidrs, ka HBO ir radījusi ko ārkārtīgi grandiozu un pārdomas raisošu. Atliek vien cerēt, ka tikpat augsts līmenis tiks uzturēts arī citos darbos.

Raksts tapis sadarbībā ar LMT Viedtelevīziju.