Anna Rozīte: “Daudziem varētu šķist, ka esmu pārāk pozitīva/salkana/popsīga/virspusēja” (1)

“Šeit es piepildu savu bērnības sapni, esmu “Spice Girls koncertā”. Ne vairāk, ne mazāk! Bet kā Jūs redzat šo foto? Sāku lasīt grāmatu par to, ka viena no mūsdienu sabiedrības iezīmēm ir nepatīkamu sajūtu/dzīves situāciju nepieņemšana un sociālo tīklu kultūra, kas ir balstīta uz “paskaties, cik man labi (lasīt - labāk par Tevi) iet”, kas mēdz cilvēkiem radīt dažādas nepatīkamas/mazvērtības sajūtas, un, protams, iedomājos, nez kā Jums izskatās mans profils, manas bildes?!

Es esmu nelabojams optimists (šķiet, ka ar to piedzimst - vai nu ir, vai nu nav?!), tāpēc droši vien daudziem varētu šķist, ka esmu “pārāk pozitīva/salkana/popsīga/virspusēja” vai kas līdzīgs, jo tiešām nav manā gaumē par kaut ko sūdzēties, žēloties, kritizēt vispār, kur nu vēl publiski.

Jo neredzu tam jēgu. Man patīk risināt lietas, nevis gausties/šausmināties par tām. Droši vien dramatisku stāstu, skeptiķa sarkastisku pārdomu un “sarežģītu likteņu” atspoguļojums ir vairāk aizraujoša lasāmviela gan intervijās, gan sociālajos tīklos, (skaidrs, ka jebkuru dzīves stāstu var parādīt, kādā gaismā vajag!), nevis ala “es esmu pateicīga par visu, kas man ir dots” un citi šķietami (!!) “klišejiskie” teksti, bet es tā nemāku, un jāsaka, ka arī nemaz negribu to pirmo variantu!

Man patīk izcelt foršo, interesanto, jo tas ir arī tas, ko meklēju citos profilos.

Kā ir Jums? Vai šķiet, ka mans profils ir par lielīšanos un vēlmi pierādīt sev/citiem, ka mana dzīve ir kaut kā vērta? Atvainojos par tiešumu - Jūsu viedokļi visticamāk neko diži daudz nemainīs mana profila saturā,” prāto Rozīte.

"Domāju, ka Tu vienkārši dalies ar piedzīvoto, vēršot uzmanību uz to, kas Tev svarīgs/nozīmīgs. Piekrītu par optimistiem!", "Nepatīkami ir tad, kad kāds žēlojas, cik viņam slikti un ka nekā viņam nav, lai gan patiesībā viņam ir daudz - vai gana pietiekami", "Man ļoti patīk lasīt patiesas pārdomas. Kad cilvēks stāsta lietas, kas viņu iepriecina, tas ir forši!" - tā komentētāji.