Marta Grigale: “Depresija neizskatās pēc depresijas. Es zinu, jo reiz esmu to piedzīvojusi”

FOTO: Gints Bāliņš/TVNET

​Dziedātāja un radio Pieci.lv ētera balss Marta Grigale sociālajos tīklos aicinājusi savus sekotājus pievērst vairāk uzmanības sev tuvajiem cilvēkiem – lai arī ārēji var izskatīties, ka viss kārtībā, Latvijā ļoti daudzi cilvēki cīnās psihiskām saslimšanām, turklāt dara to vieni.

“Kā iet? Labi. Tiešām? Nuuu, patiesībā... Depresija neizskatās pēc depresijas. Es zinu, jo reiz esmu to piedzīvojusi. Un neviens no malas nekad nebūtu pateicis, ka man kaut kas kaiš. Visticamāk, ka mums katram paziņu lokā ir kāds cilvēks, kurš pašlaik cīnās ar kādu mentālo saslimšanu, bet mēs par to pat nenojaušam, jo izskatās, ka viss taču ir kārtībā. Kāpēc es par to runāju šobrīd? Tāpēc, ka joprojām par to tiek runāts pārāk maz.

Joprojām statistika mūsu valstī ir šausminoša, un mēs zaudējam jaunus, foršus, talantīgus cilvēkus. Un tā nu es nonācu līdz šim - #jautādivreiz.

Paturi šo prātā, kad runā ar kādu. Esi gatavs uzklausīt, iedziļināties. Man šķiet, ka tas ir ļoti, ļoti svarīgi un patiešām VAR kaut ko mainīt,” raksta dziedātāja, piebilstot, ka visstulbākais, ko var pateikt cilvēkam, kurš sūdzas par trauksmes, depresijas vai tamlīdzīgiem simptomiem ir “ko tu čīksti”.

 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

A post shared by M A R T A (@martagrigale) on

Šogad intervijā ar TVNET Grigale pastāstīja, ka jaunā dziesma “Pulss” ir par viņas cīņu ar trauksmi.

“Trauksme ir liela daļa no manas dzīves, kas ir ar mani jau kādus padsmit gadus. Neatceros, kad tas sākās, bet man no pusaudžu gadu vecuma mēdz būt tā, ka pamostos no rīta jau uztraukusies un es nezinu, par ko tas ir. Vēders griežas, sirds sitas. Esmu daudz ko izmēģinājusi, mācos ar to sadzīvot, meklēt tehnikas, kas man palīdzētu, risinu šo lietu. Bet tā tas ir. Tā ir daļa no manis, un brīžiem tas kaut kādā mērā palīdz un dzen uz priekšu, motivē darboties, bet brīžiem tas paralizē un traucē. Tā robeža ir diezgan šaura, taču ir ļoti svarīgi censties to atrast. Man bija ideja, ka varētu par šo runāt dziesmā, un mēs dziesmu rakstīšanas nometnē mēģinājām to ietērpt vārdos.

Trauksme parasti pāriet tajā brīdī, kad sāku kaut ko darīt.

Kamēr es gulšņāju gultā un mostos, man sirds joņo un ir tāda sajūta, ka manī iekšā ir viesuļvētra. Kad sāku to enerģiju izlikt reālās darbībās, tikai tad tas mazinās un pāriet. Man šķiet, ka daudzi ar ko tādu vai līdzīgu saskārušies, tikai atšķiras izpausmes. Citiem ir bezmiegs, bet es savukārt sevi pa dienu izlieku tā, ka vakarā apguļos uz spilvena un tas ir pēdējais, ko atceros. Es aizmiegu pāris minūšu laikā.”

Foto: Marta uzstājas Latvijas 1. Rokkafejnīcā

Uz augšu